Iesākumā bija vārds. Pie kam – latgaliski. Vismaz mazajā pierobežas ciematiņā ar skanīgo nosaukumu Upīte to zina. Un vārds ir jāceļ godā, tāpēc jau tālajā 2002.gadā Slišānu Antons izvēlējās stādīt ābeļdārzu – ne jau trebū, antonovkām vai pepiņiem taisnās rindās, bet garīgu dārzu, kurā ilgi un pacietīgi jāstāda, jālaista, jāpotē, jāglābj no saltiem vējiem un uzmācīgiem svešiniekiem, lai visbeidzot tiktu pie saldākajiem augļiem. Un Upītes ābeļdārzs tiešām ražo, jo no festivāla sākotnējās idejas, ka katram muzikālajam viesim vismaz viena dziesma būtu jādzied latgaliski, gadu gaitā uzstādījumi tikuši pamainīti uz prasību un vēlmi, lai mākslinieki visas dziesmas izpildītu latgaliski. Protams, izņēmumi ir, jo uz festivālu tiek aicināti arī viesi no citiem Latvijas novadiem, un ne vienmēr vajag, lai katrs čiulis1 mēģinātu izpausties latgaliski.
Šogad festivāla goda viesi ir jauniešu koris "Balsis" diriģenta Inta Teterovska vadībā, kuri atklāj pasākumu ar "Upītes Uobeļduorza" himnu latgaliski.
Ātri vien patiesi svētsvinīgā, himnas uzburtā gaisotne pārvēršas dzirkstošā priekā, kad koristi sava sava diriģenta aicināti, vadīti, līdzirauti metas muzikāli raibā piedzīvojumā, kam ar aizvien skaļākiem aplausiem un līdzi dzīvošanu pievienojas sākumā maķenīt atturīgie skatītāji. Un tad jau festivāla programma uzņem apgriezienus, pieklusinātiem dzejas lasījumu mirkļiem mijoties ar lipīgiem un līdzi dziedamiem meldiņiem vai dzirksteļojošu un dzīvesprieka pilnu latgaliešu mūziku. Liekas, ka publika burtiski elpo līdzi zālē notiekošajam, labi zināmās dzejnieces Anna Rancāne vai māsu Anneles un Mārītes Slišānes vārsmām atskanot, cilvēki pieklust, ieklausās, domā. Bet jau pēc brīža zāle burtiski eksplodē, plaudē un dzied līdzi Viļānu kultūras nama kapelas "Bumburneicys" sievu jestrajam uznācienam.
Kad uz skatuves dēļiem kāpj savējie, folkloras kopa "Upīte", publika mierā vairs nav noturama, un sirdi priecē mācītās, skaisti iestudētās deju tūres pie skatuves zālē. Turpat dārzā pie tautas nama vietējo sievu pievaktēts aicinoši burbuļo zupas katls. Un kad pa nama durvīm, beigušas savu uzstāšanos, izspurdz "Balsu" koristes, ap ugunskuru uzsitas kārtīgs dzīvības mutulis – zupa kūp, smiekli skan, sarunas raisās. Upīte māk sagaidīt viesus un radīt to neatkārtojamo sajūtu, ka tieši tu esi īpašais gosts jeb viesis.
Vaicājām māksliniecei un dzejniecei Annelei Slišānei, kā Upītē, padomju laikā mākslīgi izveidotā ciematā, vietā bez pagātnes, var izveidoties tik dziļi iesakņota tradīcija, balstīta izpratnē par vietējās dzīvesziņas, valodas, mūzikas un garīgo vērtību nozīmi tautas pastāvēšanā: "Tāds jau bija sistēmas mērķis, lai mēs aizmirstu savu pagātni – sadzīt visus kolhoza centrā, kur nekā nav, un taisām tagad visu jaunu – jauna dzīve, jauni mēs, nekas no tā, kas bijis." Tētis Antons Slišāns tajā visā nepazuda, ar savu spēku nepazuda, un jau agrā vecumā saprata, ka latgaliskās kultūras vērtības ir jāapzina, jāsaglabā un jāieaudzina nākamajās paaudzēs.
Man tik ļoti patīk klausīties Anneles intervijas, jo viņa tiešām ieklausās vaicājumā, nenomētā ar atstrādātu un gatavu atbilžu konfetti, bet allaž ilgi domā, iedziļinās sevī un izsver domas, pirms tās ir gatavas pārtapt atbildē: "Šeit ir mana piederības sajūta. Tā tiešām ir sajūta – kāda smarža varbūt vai skaņa. Piemēram, šodien vagoja kartupeļus ar veco soroku (padomju laika traktoru) – tā zeme, rasa, rudens smarža un drusku arī soļarkas smarža. Tā ir tāda sajūta, kad tu zini, ka rudens ir pa īstam. Tāda rudens smarža ir tikai te, Rīgai ir savādāks rudens. Tā ir mājas sajūta."
Vienmēr ir jautājums – kas tālāk? Cik ilgi festivāls pastāvēs, cik ilgi dzejnieki radīs un ļaudis vēlēsies klausīties dzeju latgaliski, cik noturīga būs muzikantu vēlme muzicēt latgaliski un skatītāju interese viņos klausīties? Pat ne drusciņas nevēloties ļauties urrāpatriotisma vilinājumam tomēr paliek pēcgarša, ka Upītes Ābeļdārza saknes ir laistas pamatīgā dziļumā – līdz sirds trīsām un dvēseles vibrācijām.
Dārza vērtība jau ir ne tikai augļu saldumā vai sūrumā vai daudzumā, tam spēku dod jaunās atvases, kā sava veida nākotnes apsolījums – raža būs. Festivāla rīkotāji – Slišānu dzimta jau trešajā paaudzē kāpj uz festivāla skatuves, gan muzicējot, gan dzejas pasaulē aizvedot, tomēr visprecīzāk "Upītes Ābeļdārza" vērtību un pienesumu savā dzejas lasījumā noformulēja Latgales dzejas ikona Anna Rancāne: "Kas pa šiem garajiem gadiem te ir mainījies? Ir mainījies tas, ka te ir gaisma. Un arvien vairāk gaismas krīt no Upītes un iet uz visām pusēm. Un tā arī ir jābūt, jo bez Upītes nav rudens I bez Upītes Latvijā nav Dzejas dienu."
Upītē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
1 Čiulis (latgaliešu: čyuļs, latviešu: ķūlis) ir Latvijas nelatgaliešu novadu jeb Čiulejas (Čyuleja) iedzīvotāja apzīmējums latgaliešu valodā.
Citi "Provinces" stāsti
