❗️Mediju ievērībai!
Respektējot intervētās personas izvēli sniegt šo interviju tikai Latvijas Televīzijai, šī materiāla pārpublicēšana un izmantošana (pilnībā vai daļēji), drīkst notikt tikai rakstiski saskaņojot ar LTV! ([email protected])
Īsta un patiesa bērnība
Noras bērnība varbūt nebija laimīga tādā tradicionālā izpratnē, bet tā bija piepildīta ar lielu mīlestību un lielu darbu. Viņai kā lauku skolas bērnam daudz bija jāstrādā kolhoza laukos. Tajā visā bija tāds īstums un patiesums – gan viņas attiecībās ar vienaudžiem, gan darba izpratnē.
Bērnība viņai saistās arī ar disciplīnu, jo abas ar māsu slidoja. Agri no rītiem viņas omīte meitenes veda uz slidošanas nodarbībām. Abām bija labi jāmācās, jāslido un jāsporto, bet protams, netrūka arī spēļu un piedzīvojumu.
"Manai omītei pietika prāta tad, kad bija jāizvēlas starp profesionālismu un skolu, tomēr atstāt mani skolā, par ko es viņai esmu ļoti pateicīga.
Bet es joprojām atceros savu slidošanas treneri Fišenbrūderi. Viņa bija tāda pamatīga dāma, un dzenāja mūs pa ledu. Vispār man ļoti patika slidot. Man šķita, ka tā ir īpaša pasaule," pauda Ikstena.
Atskatoties atpakaļ, viņa saprot un ir pateicīga par omītes izvēli likt turpināt mācīties, jo profesionālais sports, īpaši tolaik, padomju laikos, bija nežēlīgs. Turklāt viņa ļoti ātri iedzīvojās skolā un pārslēdzās uz grāmatu lasīšanu, kas vēlāk dzīvē atmaksājās.
Rakstniece aiz nejaušības
"Mīlestība pret rakstīšanu man īstenībā nav parādījusies arī šobrīd, ja man ir jābūt ļoti atklātai. Es vispār nekad neesmu uzskatījusi, ka es esmu rakstniece šī vārda profesionālā vai tādā nozīmē, ko cilvēki sagaida no rakstnieka. Es esmu drīzāk rakstniece aiz nejaušības," pauda Ikstena.
Vēl universitāti viņa pabeidza bez domām par to, ka varētu kļūt par rakstnieci, bet tad šī profesija atnāca pie viņas pati. Ikstena uzsvēra, ka būt par rakstnieci nevar iemācīties. Tā nav prasme, ko vari apgūt skolā vai apzināti attīstīt.
"Es esmu savā dzīvē pieredzējusi gan kāpumus, gan ļoti lielus kritumus. Esmu pieredzējusi sajūtu, ka nevaru uzrakstīt nevienu zilbi.
Tad es esmu sapratusi, cik tas man ir svarīgi, ka, ja man atņems to, tad atņems visu. Tajā pašā laikā esmu sevi piespiedusi arī domāt, ka rakstīšana nav visa mana dzīve, ka ir ļoti daudz kas apkārt. Tā kā tas ir tāds jautājums ar diviem galiem, bet tā, ka es teiktu, ka man ļoti ir gribējies rakstīt – nē," viņa neslēpa.
Šobrīd jaunajiem rakstniekiem, kas vēršas pie viņas pēc padoma, Nora Ikstena atbild – ja vien jūs varat nerakstīt, tad nerakstiet; ja jūs galīgi nevarat nerakstīt, tikai tad rakstiet.
Vilšanās mīlestībā
"Es esmu piedzīvojusi gan izdegšanu, gan depresiju, gan melno tuneli, kad tev nav nekādas citas izvēles kā pašam sev nodarīt pāri. Es to visu esmu piedzīvojusi, un es zinu, kāda tā ir sajūta. Jebkurš cilvēks, kurš to stāvokli ir piedzīvojis, nenovēlēs to nevienam, pat ne Putinam, nevienam cilvēkam uz pasaules. Tā ir visdramatiskākā sajūta," stāstīja Ikstena.
Tajā bedrē var attapties katrs no mums – uzsvēra rakstniece, un mēs nevaram zināt, kad tas var notikt. Viņa tur nonāca nelaimīgu attiecību un vairāku likumsakarību dēļ.
"Mēs varam būt prinči, karaļi, veiksminieki, sēdēt tronī, mums var būt daudz naudas, bet pēkšņi mēs varam attapties ar pliku pakaļu uz kaila ledus.
Mans depresijas cēlonis noteikti bija milzīga vilšanās mīlestībā un kopdzīvē, un pandēmija. Es uzskatu, ka mūsu valstī pandēmijas apstākļos bija autoritārs režīms. Es nebaidos šī vārda. Es pati to piedzīvoju, jo izvēlējos citu ceļu, izvēlējos nevakcinēties, un piedzīvoju visu autoritāra režīma spektru, un tas bija ļoti smags, var teikt, smagākais periods manā dzīvē," pauda Ikstena.
Laulībā neder neuzticība
Viņa atklāja –, lai gan tiešu vardarbību nav piedzīvojusi, ļoti labi zina stindzinošo baiļu sajūtu, kas pārņem, jūtot tās tuvošanos, jo ilgu laiku bijusi uz smalkās robežas starp draudiem un vardarbību.
"Tā ir visdramatiskākā sajūta pasaulē. Ja tev tuvs cilvēks tevi var novest līdz tai sajūtai, ka tev ir bail no viņa, reāli bail, tad tur galīgi kaut kas nav kārtībā. Redziet, kā ir, varbūt gudrāk ir cilvēkam neiet pie altāra un nezvērēt – līdz nāve mūs šķirs. Varbūt tas pat ir godīgāk un patiesāk. Man vienkārši liekas, ja cilvēki izrunā šos vārdus, ja viņi apņemas to darīt, tad godīgi būtu tos pildīt," pauda Ikstena.
Tā ir katra cilvēka personīgā izvēle, bet Nora nevarēja pieņemt laulātā neuzticību un turpināt kopdzīvi.
"Man neder neuzticība. 11 gadus mēs bijām precējušies. Bailēs es dzīvoju, domāju, vismaz kādus piecus gadus. Bailēs un vardarbībā, kas neizpaudās pret mani, bet izpaudās pret man tuviem cilvēkiem," stāstīja Nora.
Šobrīd viņa apzinās, ka turpināja dzīvot bailēs piecus gadus, jo nebija nonākusi pie paša svarīgākā – pie savas pašvērtības apziņas. Pie apziņas, ka viņa spēj pastāvēt viena, spēj būt viena, ka viņai ir labi ar sevi, ka laulības nav vienīgā vērtība.
"Man nebija paša galvenā – pašvērtības apziņas. Kad tu kā cilvēks iegūsti šo pašvērtības apziņu, ka tu esi vērtība, ka tu neļausi sev darīt pāri, tad tu piecelies un ej, un tu varbūt ej nezināmajā, bet tev ir spēks to izdarīt. Bet kamēr tev nav šīs apziņas, tu turpināsi būt šajā putrā un domāt, ka tā ir labāk, nekā vienai. Bet tā nav labāk, tas ved tikai uz bezizeju," uzsvēra Nora.
Jauns dzīves sākums
Viņa nekad nav nožēlojusi savu izvēli šķirties. Viņasprāt, tas bija ļoti sāpīgs, bet pareizs solis.
"Tas prasīja daudz no manas dzīves. Tas man prasīja gandrīz manas pašas dzīvi, bet neraugoties uz visu to, es nenožēloju. Absolūti es nenožēloju," pauda rakstniece.
Viņa atklāja, ka tas bija dzīves punkts, kurā viņa mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Dzīve tobrīd bijusi kā melns tunelis, no kura šķitis, ka nav izejas, un neviens apkārt viņai nevarēja palīdzēt, jo viņa pati sev nevarēja palīdzēt.
"Ar savu visai smago pieredzi es varu teikt divas lietas. Viena lieta – nekad to nedariet, jo tur, kur jūs nokļūsiet, ja jums Dievs būs devis iespēju izrausties no tā ārā, es jums nenovēlu nokļūt. Vienmēr padomājiet līdz pēdējam brīdim un nesperiet to soli. Pilnīgi noteikti. Otrs – runājiet par to. Pat tad, ja jums liekas, ka visa pasaule uz jums skatās kā uz traku vai kaut kādu neprātīgu soli izdarījušu. Runājiet par to. Atrodiet sevī spēku par to runāt," aicināja Nora.
Šobrīd viņa no tumšā tuneļa ir ārā, un ar savu pieredzi nebaidās dalīties, cerot, ka tā kādam palīdzēs nenonākt līdz tādam solim, kādu veica viņa, un kāda dzīvība varbūt pat tiks izglābta. Iespējams, tas ir viens no viņas jaunās dzīves uzdevumiem, viņa sprieda.
"Varbūt tas skanēs drastiski, bet es jums pateikšu tā – to mieru, ko es tagad esmu ieguvusi, to pašapziņu un to pašvērtību es negribu vairs samainīt pret iemīlēšanās sajūtu. Es esmu ārā no tā melnā tuneļa, es esmu pieķēdējusies dzīvei atpakaļ," viņa pauda.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
