ĪSUMĀ:

• Lēmums atvērt salonu pieņemts strauji un lai dotu sajūtu, ka dzīve turpinās.
• Salona īpašniece Ludmila: pēc procedūrām sievietes sajūt - esi dzīva un vari cīnīties.
• "Mēs zinām, ka uzvarēsim!" Salon cieta raķešu trieciena un atsāka darbu nākamajā dienā.
• Pēc sprādziena nostiprinājās pārliecība - skaistumkopšanas salons ir 100% pareizais bizness
• Pie apšaudēm un sirēnām pierod; ir tādi, kuri trauksmju laikā vienkārši guļ.
•  Katra pretgaisa aizsardzības sistēma, katrs ierocis mums ir svarīgs, tas glābj dzīvības.  

Straujš lēmums, lai dotu sajūtu, ka dzīve turpinās

Dīvs Reiznieks: Es zinu, ka kara laikā jūs Kijevā atvērāt skaistumkopšanas salonu. Mēs par to runāsim pēc brīža, bet pirms tam lūdzu pastāstiet tās svarīgākās lietas, kas mums būtu jāzina par jums.

Ludmila Čepižko: Es esmu ukrainiete. Esmu dzimusi Ukrainā, Doņeckas apgabalā, bet studēju Kijivā. Mans pamatdarbs ir alternatīvās enerģijas jomā, ar specializāciju lielu saules enerģijas parku izveidē. Tā ir mana galvenā nodarbošanās. Esmu projektu vadītāja šajā biznesā jau ilgu laiku, laikam kādus astoņus gadus.

Bet, runājot par manu skaistumkopšanas salonu, nevaru teikt, ka to atvēru, domājot par kādu lielu lielu peļņu. To izveidoju, lai radītu sajūtu, ka pat šajā, mūsu valstij tik grūtajā laikā, dzīve turpinās, ka mūsu sieviešu dzīve turpinās. Šis salons pat tagad dod viņām iespēju izbaudīt mierpilnus brīžus. Jā, to dodam īsu brīdi – varbūt dažas stundas, kamēr notiek skaistuma procedūras, taču tajā brīdī viņas var izbaudīt tādu kā miera laika sajūtu. To labi zinu pēc sarunām ar mūsu klientēm.

Kāpēc atvērāt tieši skaistumkopšanas salonu?

Nevar teikt, ka šī joma būtu mana kaislība. Patiesībā man nekad nebija domas atvērt skaistumkopšanas salonu vai kaut ko darīt šajā jomā. Šādi mērķi man nav bijuši. Salonu atvērām pirms gada – gadu pēc Krievijas iebrukuma.

Tas man bija straujš lēmums, jo Kijivas rajonā, kurā dzīvoju, tobrīd nebija neviena šāda salona, kas darbotos.

Man blakus dzīvo daudzas draudzenes, kuras grib doties uz šādām vietām, grib dažādas skaistumkopšanas procedūras. Vienmēr ir labāk, ja ko tādu vari dabūt netālu no savām mājām. Tāpēc ātri pieņēmu lēmumu, ka kaut kas tāds jāatver man pašai.

Īsā laikā man izdevās atrast darbiniekus. Manas meistares ir no dažādām Ukrainas pilsētām un uz Kijivu viņas pārcēlās lielā kara sākumā. No Dņipro, no Harkivas. Tās ir lielas pilsētas, kas ik dienu piedzīvo raķešu triecienus. Šīs meitenes ir ļoti labas sava amata meistares. Viņas pārcēlās uz Kijivu, īrē dzīvokļus, viņām vajag darbu. Viņas, kā ikviens mūsu valstī, grib kaut kā palīdzēt valstij, grib ziedot.

Piemēram, - frizierīte, kas strādā pie manis… Viņai ir vīrs, kurš šobrīd ir frontē un jau saņēmis daudzus apbalvojumus… Fakts, ka viņa strādā, ceļ vīra kaujas garu, jo viņš zina, ka sieva strādā, katru dienu viņai ir ko darīt. Katru dienu viņa uztraucas par vīru.

Ukrainas sievietēm šobrīd ir ļoti svarīgi apzināties, ka mēs varam kaut ko darīt lietas labā.

Taču, kaut ko izdarīt varam tikai tad, ja strādājam.  Ja varam samaksāt nodokļus, ja varam ziedot, ja varam izdarīt kaut ko mūsu vīriešu labā, it īpaši, ja viņi ir frontē.

Mums - sievietēm, kuras palikušas Ukrainā - ir jāstrādā. Mēs nevaram sēdēt mājās un neko nedarīt.

Patiesībā tas ir tas pats, ko esam dzirdējuši no ukraiņiem, kas atbraukuši uz Latviju, - ka viņi negrib sēdēt uz pabalstiem, vai tamlīdzīgi.

Es domāju, ka tā ir daļa no mūsu DNS. Mēs nevaram palikt mājās un kaut ko gaidīt. Mums ir jājūt, ka varam kaut ko izdarīt. Sev, saviem mīļajiem, saviem draugiem, savai valstij. Mēs nevaram neko nedarīt - tas nav mūsu DNS.

Sajusties, ka esi dzīva un vari cīnīties

Kāpēc jūs nepametāt valsti, kā to ir darījuši daudzi citi ukraiņi?

Tas bija ļoti svarīgs lēmums, ko pieņēmu jau pirmajā dienā.

Nolēmu, ka negribu nekur doties, jo šeit ir manas mājas. Es cīnīšos.

Es gribu iemācīties šaut. Un, ja būs vajadzība, es šaušu, jo gribu padzīt ienaidnieku no mūsu valsts.

Tas tiešām bija ļoti grūti, jo mēs nekad nezinām, kas mūs sagaida nākamajā dienā, kāds būs mūsu rīts, kāds būs mūsu vakars.

Tas bija ļoti nervozi, tomēr nolēmu palikt - palikt šeit, palikt mājās. Es negribēju braukt prom. Visi mani radinieki teica: brauc kaut kur prom, brauc prom. Bet es tā negribēju.

Parunāsim par jūsu salonu. Vispirms izstāstiet, kāds ir rajons, kurā tas atrodas?

Tas atrodas netālu no centra, blakus ļoti labai transporta līnijai. Ar mašīnu līdz centram var aizbraukt kādās desmit minūtēs.

Vai tas ir tāds kā guļamrajons?

Jā, var teikt, ka guļamrajons, netālu no Kijivas centrālās stacijas. Mums rajonā ir arī vairākas augstceltnes, nevar teikt debesskrāpji, jo tiem ir kādi 20-25 stāvi.  Tas ir ļoti liels guļamrajons. Solomjanskas rajons.

Aprakstiet savu salonu, cik liels tas ir, kādus pakalpojumus piedāvājat, cik meistaru jums ir?

Tas nav liels. Kijivas mērogiem tas ir pat ļoti mazs salons. Tas ir pats par sevi, nevis daļa no liela tīkla. Apmēram 80 kvadrātmetros mums ir viena friziere, divas manikīra meistares, viena meitene, kas specializējas uz skropstām un viena - uzacīm. Tas arī viss. Tātad, - salons nav ļoti liels.

Ir dzirdēts, ka cilvēki, dodoties uz Kijivu, saka, ka dažbrīd pat nevar pateikt, ka valstī ir karš, jo ielās daudz cilvēku, ļaudis dodas uz darbu, apmeklē restorānus un kafejnīcas. Vai skaistumkopšanas salons ierakstās šajā kopējā bildē, kas rāda, ka cilvēki mēģina dzīvot normālu dzīvi? Vai tas ir vēl viens veids, kā aizbēgt no domām par karu? Kā jūs to redzat?

Pastāstīšu, kā par šo saka viena no mūsu klientēm. Viņa saka, ka

viņai regulāri vajag kaut vienu skaistumkopšanas procedūru, jo tas palīdz sajust, ka mēs atgriezīsimies tajā dzīvē, kāda mums bija iepriekš – bez sirēnām, bez sprādzieniem.

Pat ja tā ir kāda ātrāka procedūra – piemēram, manikīra vai frizūras izveidošana –, šajā mirklī viņas atceras par mierīgu dzīvu un sajūt, ka tāda būs arī nākotnē. Tas ir tāds kā atgādinājums, ka viss atkal būs … Nu, nevar teikt, ka būs kā agrāk, bet – mūsu valstī atkal būs miers.

Starp citu, zinu, ka laiks salonā šīm sievietēm dod… un to tagad tā grūti izskaidrot, jo jūs neesat sieviete, … Pēc procedūrām sievietes pārņem sajūta, ka tu esi spējīga kaut ko izdarīt. Tu sajūti tādu kā kaujas garu, varbūt ne kaujas, bet tu sajūties, ka esi dzīva un tu vari cīnīties. Un mēs esam vienoti.

Jo, kā jau varat iedomāties, meitenes, kas nāk uz salonu, nesēž klusumā. Viņas runā, stāsta par savām problēmām, apmainās domām, viņas te sajūt šo dzīvelīgumu.

Kā lai labāk to pasaka – mēs, visas sievietes, ļoti satraucamies par mūsu mīļajiem. Es varu pateikt par sevi –

katru vakaru eju gulēt, lūdzoties par saviem mīļajiem. Un ceram, ka rīt pamodīsimies dzīvas. Un tā tas ir katru dienu.

Vai arī jūsu tuvie cilvēki šobrīd ir frontē?

Jā, man frontē šobrīd ir daudz draugu. Viens atgriezās no frontes pirms vairākiem mēnešiem.

Mēs zinām, ka uzvarēsim un gaidām šo visu ukraiņu laimīgāko dienu

Saka, ka, lai saprastu sabiedrības noskaņojumu, tev jājautā taksistam vai frizierim. Jūs neesat taksiste, bet salona īpašniece, tādēļ varu jums prasīt – par ko šobrīd runā cilvēki? Vai kara tēma ir vienīgais, par ko tiek runāts, vai tieši otrādi – salonā runā par visu ko, tikai ne karu, tieši lai uz procedūras laiku vienkārši aizmirstos?

Karš ir galvenā tēma. Nav dienas, kad par to nerunātu. Ik dienu pārrunājam esošo situāciju, jo jāsaprot, kam būt gataviem, it īpaši - kas gaidāms vakarā vai naktī. Vai gaidāmas apšaudes, vai gaidāmi raķešu triecieni? Kas šobrīd vajadzīgs mūsu armijai, mūsu cilvēkiem?

Piemēram, pēc šī sprādziena, kas janvāra sākumā bija Kijivā pie mūsu salona, pirmās domas bija par kaimiņiem.

Jo tas sprādziens, mūsu salonā sasita tikai skatlogus – tie ir tikai stikli. Ja salīdzina ar to, kas tika nodarīts kaimiņos dzīvojošajiem, tas nav nekas. Tāpēc mūsu pirmās domas bija par viņiem, kā varam viņiem palīdzēt.

Tādēļ jau nākamajā dienā kopā ar draugiem organizējām palīdzības vākšanu. Atvedām viņiem dažādu humāno palīdzību. Tā kā, jā – par karu domājam ik minūti.  Ja runāju par sevi, pat naktīs, kad neskan sirēnas, es mostos augšā un prātoju – vai tas tiešām tā ir. Šonakt bez sirēnām?  

Kāds šobrīd ir cilvēku noskaņojums?

Mēs zinām, ka uzvarēsim. Un mēs gaidām šo visu ukraiņu laimīgāko dienu.

Mēs cenšamies būt vienoti pašu, bet pirmkārt jau mūsu armijas dēļ, kas mūs aizsargā, dod mums iespēju strādāt, ļauj būt kaut kādai ikdienas rutīnai.

Vai zinājāt, ka tagad Ukrainā, ja kādam ir dzimšanas diena un tu zvani, lai apsveiktu, pirmais novēlējums ir par uzvaru? Katru dienu cenšamies darīt visu iespējamo, lai pietuvotos uzvarai.

Pastāstiet man par otro janvāri. Cik zinu, šajā dienā Krievija atkal uz Kijivu raidīja daudzas raķetes un vieno no tām sprāga blakus jūsu salonam un nodarīja tam postījumus. Pastāstiet, kas notika?

Tajā naktī sirēnas pilsētā skanēja visu laiku. Man telefonā nāk brīdinājumi no signalizācijas iekārtām salonā. Tur uz vitrīnām ir detektori, kas ziņo, ja kaut kas noticis ar stikliem. Tajā rītā, ap septiņiem, es sāku saņemt brīdinājumus no visiem šiem detektoriem par to, ka kaut kas ir noticis. Es dzīvoju netālu no salona, kādu septiņu minūšu brauciena attālumā, un pat man visi logi pamatīgi nodrebēja.

Tad arī sapratu, ka noticis kaut kas šausmīgs. Tad caur telefonu skatījos, ko rāda salonā esošās novērošanas kameras. Cilvēki nebija redzami ne salonā, ne pie tā, jo vēl bija visai agrs.

Pagāja apmēram stunda, līdz trauksme pilsētā tika atcelta. Pēc desmit minūtēm jau biju ielā, kur atrodas salons. Lai tiktu līdz tam, bija jāiet garām mājai, kas bija cietusi no uzbrukuma. Skats bija tik drausmīgs, ka nevaru to pat aprakstīt bez asarām. Tobrīd visu traģēdijas apmēru nespēju pat novērtēt, jo tur apkārt bija policija un visādi citādi dienesti. Redzēju plašus postījumus, dūmus. Tobrīd domas nebija par to, ko darīt salonā, bet gan kā varam palīdzēt tur dzīvojošajiem. Taču, kamēr tur bija visi šie dienesti, piekļūt mājai nevarēja, un arī saprast, kas cilvēkiem vajadzīgs, bija grūti.

Tajā uzbrukumā mira vairāki cilvēki un daudzi nonāca slimnīcā ar dažāda veida ievainojumiem.

Kādi kaitējumi tika nodarīti jūsu salonam?

Mūsu salonam bija lieli stikla logi – kā vitrīna pirmajā stāvā. Un tie visi tika izsisti. Protams, stikli bija pa visu salonu. Apskādētas tika arī mēbeles, spoguļi. Taču – atkal jau jāsaka – tie ir tikai stikli un mēbeles. To nevar salīdzināt ar traģēdiju, kādu pārdzīvot nāca kaimiņiem no blakus mājas.

Jūs kā uzņēmuma īpašniece ieradāties salonā, ieraudzījāt postījumus. Kas tālāk?

Viens draugs man iedeva saplāksni, ko ielikām izsisto logu vietā. Ķērāmies pie tīrīšanas. Izmetām to, kas vairs nebija labojams, un nākamajā dienā salons jau strādāja. Jo mums nav laika sēdēt mājās un neko nedarīt.

Mums jājūt, ka esam dzīvi. Tāpēc man bija ļoti svarīgi atvērties pēc iespējas ātrāk. Nevis kā uzņēmējai.

Tas bija svarīgi mums visiem, mums kā ukraiņiem, jo mēs esam neticami un ar savu darbu mēs ceļam kaujas garu, vairojam savu apņēmību. Mums nav laika sēdēt. Mums ir jāstrādā, mūsu valstij ir jāstrādā, un visiem mūsu cilvēkiem ir jābūt kaut kādai motivācijai dzīvot un zināt, ka reiz atkal būs mierīga dzīve bez visiem šiem sprādzieniem.

Kad saviem darbiniekiem teicāt, ka salonā izsisti logi, bet tos aizstāsim ar saplāksni un rīt jau atkal vērsimies vaļā, kāda bija viņu reakcija?

Viņi bija nelielā šokā. Pirmkārt jau tāpēc, ka vienas mūsu darbinieces meita dzīvo tajā mājā, kurai uzbruka. Viņa, protams, bija šokā par to, vai meitai viss labi, viņa bija šokā par to uzbrukumu. Taču nākamajā dienā viņa atnāca uz salonu, lai palīdzētu man tur visu tīrīt un sakopt. Viņa saņēmās, atnāca un tīrīja. Nepalika mājās.

Visi jūsu darbinieki nākamajā dienā atgriezās darbā?

Jā.

Tas, šķiet, daudz ko pasaka par ukraiņiem?

Visas manas darbinieces ir sievietes un viņas ir … Mēs esam ļoti drosmīgas. Mums jābūt drosmīgām.

Varbūt mēs negribam būt tik drosmīgas un stipras, bet mums nav izvēles. Mums ir jābūt tādām.

Starp citu, viena detaļa – vai tāda lieta kā apdrošināšana strādā kara laikā?

Nē, tā nestrādā - force majeure.

Pēc sprādziena nostiprinājās pārliecība - skaistumkopšanas salons ir 100% pareizais bizness

Atgriezīsimies pie sprādziena uz jūsu ielas. Vai izjutāt solidaritāti – cilvēki nāca palīgā vai prasīja kā jums palīdzēt?

Visi bija tik vienoti. Tajā dienā – 2. janvārī – jau no astoņiem rītā sāku saņemt tik daudz zvanu. No klientēm, no draugiem. Viņi prasīja, ko darīt, kā palīdzēt tai mājai, kas cieta uzbrukumā. Kā varam palīdzēt tev? Varam atbraukt un palīdzēt, kā nepieciešams.

Jā, esam ļoti vienoti, un tajā dienā to varēju sajust ļoti izteikti. Mēs esam dzīvi, tikai pateicoties mūsu cilvēkiem – draugiem, kaimiņiem, armijai. Šīs vienotības dēļ, zinot, ka tu neesi viens ar šo problēmu, mēs arī esam labi motivēti. 

Daudzi grib tev palīdzēt. Daudzi var tev palīdzēt. Tad tu arī saproti, ka dari ko labu, ka tavas izvēles bijušas pareizas.

Vai uzbrukums jūsu salonam ir mainījis to, kā domājat?

Pēc šī notikuma manī nostiprinājās pārliecība, ka skaistumkopšanas salons ir 100% pareizais bizness.

Mūsu sievietes tiešām ir neticamas. Piemēram, dažas dienas pēc traģēdijas, pie mums atnāca sieviete no tās sabumbotās mājas, apsēdās un teica tā: "Man jājūt, ka esmu dzīva. Gribu to sajust jūsu salonā, jo te man patīk, man patīk jūsu meistares. Un te varu sajust mieru. Pēc tā, kas noticis, man tas vienkārši vajadzīgs."

Tajā brīdī arī sapratu, ka tas, ko darām, cilvēkiem ir vajadzīgs. Mēs palīdzam mūsu sievietēm iegūt šo sajūtu.

Vai logos vēl aizvien ir saplāksnis vai izdevies jau atkal iestiklot vitrīnu?

Jā, logos vēl saplāksnis, jo stikla ielikšana prasa laiku. Jāgaida vairākas nedēļas.

Vai rajonā, kur atrodas salons, raķešu sprādzieni bijuši arī iepriekš?

Jā, raķešu uzbrukumi bijuši vairākas reizes, trauksme skan gandrīz katru dienu.

Trauksmju laikā daudzi dodas uz patvertnēm, bet ir tādi, kuri vienkārši guļ

Gribēju pavaicāt par to, kādas ir ikdienišķas situācijas kara laikā. Zinām, ka katram ukrainim tālrunī ir īpaša lietotne, kas brīdina par uzlidojumiem, gaidāmiem raķešu triecieniem. Teiksim, jūsu salonā ir dāma, kurai lako nagus vai liek ilgviļņus, un tad pēkšņi, aplikācija ziņo par trauksmi. Kas notiek tajā brīdī?

Vispirms jau sirēnas dzirdam ārpus loga, ne tikai aplikācijā. Skaļruņi mums ir visā pilsētā, un tā kā atrodamies netālu no centrālas stacijas, kur tie skaļruņi ir ļoti skaļi, tad to labi dzirdam arī salonā.

Tad skatāmies telefonā un mēģinām saprast, kāda veida trauksme šī ir. Vai gaidāms "Šahedu" uzlidojums, vai brīdina par tuvojošos raķeti?

Tad parasti paziņojam klientēm, ka mums jāslēdz salons, bet nākamais lēmums jau ir viņu ziņā. Iet uz patvertni vai mājām – tas jau ir klientes lēmums. Es par to nevaru uzņemties atbildību. Taču mums salons jāver ciet, ja pastāv reālas briesmas. Ja tiek brīdināts par raķešu uzbrukumu, tad tev ir tikai dažas minūtes, vai pat sekundes, lai atrastu patvertni.

Es pat īsti nezinu, kas ir labāk – iet ārā, palikt iekšā vai doties uz patvertni, jo, ja tās ir raķetes, tev nereti ir tikai sekundes.

Ko jūsu meistares parasti dara šādos brīžos?

Parasti, aizveram salonu un ejam ārā. Dažreiz dodamies uz patvertni, kas ir netālu. Visbīstamāk ir palikt iekšā, pirmajā stāvā, jo kā parādīja mūsu pēdējais gadījums – šādā situācijā stikli lido visur. Tas ir ļoti bīstami tieši sprādziena viļņa dēļ.

Esmu gan dzirdējis, ka laikam ejot, ukraiņi jau pieraduši pie sirēnām un uz tām īsti vairs nereaģē, sakot – kā būs, tā būs.

Jā, esmu viens no šādiem cilvēkiem. Kā lai to izskaidro?

Kad tās sirēnas dzirdi vairākas reizes dienā, tu jau pierodi.

Jūs jau zināt, ka maijā mums te bija milzu uzbrukumi. Sirēnas skanēja katru nakti, katru nakti bija raķešu uzlidojumi, triecieni. Un mēs bijām no tā jau tik noguruši, ka teicām – labi, es palikšu mājās, vienkārši atradīšu tur drošāko vietu. Jo ir ļoti grūti ar ko tādu dzīvot katru dienu. Katru dienu skriet uz patvertni, no patvertnes.

Protams, daudzi cilvēki dodas uz bumbu patvertnēm, taču ir arī tādi, kuri trauksmju laikā vienkārši guļ.

Uzbrucēji jau ir viltīgi – ļoti daudz uzbrukumu ir tieši nakts laikā, kad cilvēki ir mājās un mēģina gulēt. Neviens jau naktī negrib modināt bērnus un kaut kur iet. Tieši tāpēc daudz raķetes tiek laistas naktī.

Jūs teicāt, ka atklājāt salonu pirms gada. Kurā mēnesī tas bija?

Novembrī.

Mēs atceramies, ka pagājušajā ziemā Krievija mēģināja sagraut jūsu valsts infrastruktūru. Lai nebūtu elektrības, siltuma. Tas jums nešķita kā šķērslis salona atvēršanai?

Bet mums tak ir ģenerators! Bez tā strādāt nevarētu. Tobrīd elektrība pazuda ne jau uz dažām stundām. Nereti tās nebija astoņas stundas, visu dienu.

Viens no kara aspektiem ir apziņa, ka rītdienas var arī vairs nebūt. Vai tas kā izpaužas arī skaistumkopšanā - trakas frizūras, patriotisks nagu krāsojums? Kādi citi drosmīgi eksperimenti? Vai karš šādā ziņā ietekmējis jūsu nozari?

Patriotiski nagu krāsojumi vienmēr bijuši pieprasīti. Taču tagad, protams, šīs pieprasījums ir tāds, kā nekad. To gan nevarētu teikt par matiem. Vismaz mūsu salonā. Nevaru runāt par visu valsti.

Katra pretgaisa aizsardzības sistēma, katrs ierocis, katra patrona mums ir svarīga

Latvijas iedzīvotāji cenšas palīdzēt Ukrainai, kā vien var. Latvijā ir daudzas organizācijas, kas vāc ziedojumus, sūta uz Ukrainu automašīnas. Zinu cilvēkus, kuri, piemēram, pagājušajā vasarā devās ceļojumā uz Ukrainu, lai tādējādi atbalstītu. Ir tādi drosmīgi cilvēki.

Ko jūs teiktu mūsu klausītājiem Latvijā? Kāds būtu labākais veids, kā atbalstīt jūs, jūsu kolēģus? Viņiem jābrauc pie jums uz jūsu salonu jau šovasar, vai jāgaida kara beigas?

Pirmkārt jau mēs esam ļoti pateicīgi par visu šo palīdzību, ko saņemam no Latvijas un citām valstīm. Mēs esam patiesi pateicīgi, jo redzam, ka neesam vieni cīņā pret šo ienaidnieku. Mēs esam kopā. Kā jau teicu, mēs zinām, ka uzvarēsim un šobrīd ļoti gaidām to brīdi. Es negribu kaut ko prasīt savai sfērai, šai skaistuma sfērai.

Es tikai gribu vēlreiz teikt, ka

katra pretgaisa aizsardzības sistēma, katrs ierocis, katra patrona mums ir ļoti vajadzīga, jo tas glābj mūsu dzīvības, glābj mūsu ģimenes, glābj mūsu likteņus.

Nezinu, kā tas ir ziņās pie jums, bet pie mums ziņās katru dienu var redzēt traģēdijas, nāvi un asaras. Mēs varam uzvarēt un apturēt šo ienaidnieku tikai ar starptautisko partneru palīdzību.

Tā kā minējāt, ka cilvēki šobrīd viens otram vispirms novēl uzvaru, tad arī es jums tagad to novēlu …

Paldies, es to jūtu. Tiešām starptautisko partneru palīdzību mēs sajūtam!

Katru interviju mēs noslēdzam ar vienu un to pašu jautājumu, ko vēl, bez uzvaras, jums novēlēt personiski?

Katru vakaru es lūdzos ne tikai par draugu, radu, kareivju drošību. Es lūdzos arī par saulainu dienu, par dzīvi. Jo katru rītu, it īpaši kara sākumā, mostoties, es pateicos Dievam, ka esmu dzīva. Tikai pēc tam parasti zvanu vecākiem, draugiem, lai pārliecinātos, ka ar viņiem viss kārtībā. Man tiešām ir tikai viena vēlme – lai mēs pamostos dzīvi un pamostos valstī, kurā ir miers. Kurā neskan sirēnas un sprādzieni.

To es jums arī novēlu, un ceru, ka starp mūsu klausītājiem ir tādi, kuri pēc Ukrainas uzvaras atcerēsies jūsu salona nosaukumu un, dodoties uz Kijivu, aizies arī pie jums, lai dabūtu jaunu frizūru vai ko tamlīdzīgu. 

Paldies. Svinēsim kopā. Esiet laipni gaidīti.