Dzīve pirms
"Laikam man nav nemaz bijusi tāda dzīve pirms, jo tad, kad es piedzimu, tad, ja tā var teikt, dzīve pirms bija tieši trīs mēnešus. Mana dzīve ir bijusi visu laiku, tā teikt, pēc," atzina Alise.
Jau trīs mēnešus pēc piedzimšanas Alisei sākās veselības problēmas. Nepilna gada vecumā viņai tika atklāta pirmā onkoloģiskā saslimšana.
"Onkoloģija parasti ir vecākiem cilvēkiem, jā. Kādēļ tas notika ar mani, tas ir neatbildams jautājums, jo sākotnēji neviens neticēja, ka man ir onkoloģija," stāstīja Alise.
Tomēr diagnoze tika apstiprināta. Diemžēl tolaik onkoloģisko saslimšanu ārstēšana, īpaši maziem bērniem, nebija tik attīstīta kā šobrīd.
"Manī laida visu, ko tajā laikā varēja salaist. Man bija gan operācija, gan ķīmijterapija, gan starošana. Pēc visām šīm aktivitātēm man kļuva labāk," stāstīja Alise.
Tālāk viņas attīstība un dzīve kopumā noritēja labi, bet visam labajam ir arī ēnas puses. Katra tik nopietna iejaukšanās vairāk vai mazāk, bet tomēr atstāj sekas uz bērna veselību tālāk nākotnē.
"Šajā gadījumā ķīmijterapija atstāja sekas uz sirdi, man attīstījās ļoti smaga sirds mazspēja. Tālāk sākās cīņa ar to. Sirds mazspējai ir četras pakāpes, sākotnēji man tā bija mazākā. Ārsti domāja, ka ar zālēm un manu augšanu viss mazināsies, bet notika tieši pretējais," stāstīja Alise.
Sirds mazspēja kļuva arvien nopietnāka, līdz sasniedza ceturto pakāpi. Visus šos gadus Alisei regulāri bija jādodas uz slimnīcu, lai ar to cīnītos, bet pārējo laiku viņa un viņas ģimene dzīvoja ar neziņu par to, kāda būs nākamā diena.
"Tas ļoti ietekmēja manu ikdienu. (..) Es ļoti ātri piekusu. Iedomājieties, kā ir, ja motors nestrādā… Man reāli motors nestrādāja.
Man bija ļoti grūti uzkāpt pa kāpnēm, ļoti grūti pārvietoties pa istabu. Visa mana ikdiena sastāvēja no gulēšanas uz dīvāna un filmu skatīšanās," atminējās Alise.
Jauns motors
Jau tolaik Alisei ļoti patika zirgi, bet norādījumos sirds mazspējas pacientiem bija skaidri teikts – ar šādu diagnozi zirgam mugurā kāpt nedrīkst. Par spīti aizliegumam Alisei tomēr izdevās panākt, lai vecāki viņai vismaz pāris reizes atļauj jāt, bet pašai sava zirga viņai, protams, nebija. Turklāt Alise piedzīvoja insultu, pēc kā iekrita smagā depresijā. Lai no tās izkļūtu, psiholoģe ieteica pievērsties zirgiem vairāk. Kopš tā brīža Alise sāka darboties stallī "Kroņi", bet nu jau ar laiku jāšana kļuvusi par viņas sporta veidu.
"Par sportu tas kļuva pēc sirds transplantācijas, kad man bija spēks un iekšā jauns motors. Tad man parādījās griba dzīvot, un es atradu, kur to pielietot," stāstīja Alise.
Sirds transplantācija ir bīstama operācija, taču Alises gadījumā vienkārši nebija citu variantu. Nebija vairs arī, ko zaudēt.
"Jā, tajā brīdī es biju pirmais bērns Latvijā, kuram veica [sirds] transplantāciju. Latvijā ārstiem nebija pieredzes ar to, visi bija nedaudz nobijušies, bet man vienkārši nebija citu variantu," stāstīja Alise.
Pēc operācijas viņa sāka atlabt, interesēties par dzīvi, draugiem un hobijiem. Beidzot dzīve sāka iet uz augšu. Alisei parādījās ticība, ka viņa var un ir spējīga dzīvot.
"Es beidzot varu darīt to, ko es gribu, nevis to, ko es varu," uzsvēra Alise, stāstot, ka šobrīd, nu jau vairākus gadus pēc operācijas, viņa ir izvākusies no vecāku mājām un dzīvo patstāvīgi, ir ieguvusi automašīnas vadītāja apliecību, sākusi strādāt un pat iegādājusies savu pirmo zirgu, ar ko trenējas jāšanas sportā un sapņo par olimpiskajām spēlēm.
"Šobrīd es dzīvoju kā normāls cilvēks, mana veselība ir ļoti laba. Esmu savas veselības augstākajā punktā.
Es jāju, es trenējos, es eju uz fiziskajiem treniņiem, jo, lai tiktu līdz savam mērķim, man ir jābūt augstākajā formā. Mani mērķi un sapņi ir dzīvot, izbaudīt katru dienu, jo es zinu, kā tas ir, kad tu mosties un nezini, kā būs šodien. Katra diena jādzīvo kā atsevišķa dzīve. Lai arī cik banāli tas izklausītos, es zinu, kā tas ir," secināja Alise.
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
