Nevēlas ieslīgt slinkumā
"Kāpēc vajadzīga šī zeme un uz viņas strādāt? Ne jau peļņas dēļ. Slinkuma dēļ. Lai būtu, kas tevi dzen kustēties. Ar pensiju jau pietiek, lai mēs divatā dzīvotu, bet tad tu iesēdīsies un viss," stāstīja Andrejs.
Andrejs ar sievu Maiju pensijas gadus nolēmuši pavadīt aktīvi, nodarbojoties ar lauksaimniecību un audzējot arbūzus, melones, zemenes un citas kultūras. Ģimene jau 21 gadu dzīvo Lielupes krastā, kur iekopuši māju un tās apkārtni.
"Tad, kad šeit atnācām, no šosejas līdz šejienei bija grants ceļš. Tāds, ka tur dubļu dubļi vienmēr bija. Ik pēc mēneša bija plombas jāmaina zobiem, jo krita ārā," jokoja Andrejs.
Savulaik, kad Gātciemu pievienoja vēl Babītes novadam, ceļu noasfaltēja, par ko Andrejs ir ļoti pateicīgs joprojām.
"Gātciems ir kaut kāda tāda, es pat teiktu, Dieva mīlēta vieta, jo šeit vienmēr ir miers, klusums.
Pie darba radināti jau bērnībā
Maija ir jūrmalniece. Bērnībā viņas ģimene audzējusi zemenes, ko Maijai katru vakaru bijis jālasa.
"Es ar groziem jau skolas laikā braucu uz Bulduru tirgu un viena pati tirgoju zemenes. Tā jau varētu būt kāda piektā, sestā klase. Kad biju jau pieaugusi, teicu – es pie zemes nekad… Laikam nedrīkst teikt nekad," sprieda Maija.
Andrejs tikmēr bērnību pavadīja Elejā, kur katru vasaru kaplēja bietes kolhoza laukos. Par darbā nopelnīto un ilgi krāto naudu viņš pats sev iegādājies velosipēdu, bet pēc tam pat mopēdu.
"Katru vasaru strādāju kolhozā. No rīta cēlāmies trijos, četros, lai līdz ar gaismu sāktu kaplēt līdz 11, kamēr nav karsts. Tad gājām uz upi peldēties. Pēc tam gājām atkal kaplēt, un pēc tam vēl es paspēju aiziet uz kino, kad klubā bija kino," jaunības dienu atmiņās dalījās Andrejs.
Andreja tēvs visu dzīvi bija traktoristsun līdz ar to arī viņš pats jau no piecu sešu gadu vecuma uzauga traktorā, sēžot tēvam klēpī. Patstāvīgi uz traktora Andrejs sāka strādāt aptuveni 12 gadu vecumā, kad tēvs aizgāja pensijā.
"Krievu laikos jau nevajadzēja ne tiesības, neko, bet, kā man tēvs teica – uz zemes gan tev nav jāstrādā, tev ir jāiet uz mūzikas skolu. Tāpēc es esmu kultūras darbinieks," stāstīja Andrejs.
Bagāta dzīves un darba pieredze
Andrejs Jūrmalas mūzikas skolā apguva trompetes spēli. Pēc tam viņš iestājās un absolvēja Kultūras darbinieku tehnikumu. Maija tikmēr pēc vidusskolas devās uz Rīgas pedagoģisko skolu un kļuva par bērnudārza audzinātāju.
"Nedaudz arī pastrādāju – gadus 10, bet tad vairāk pievērsos saviem bērniem. Tad pastrādāju tirdzniecībā. Vēlāk mēs mājās adījām uz mašīnām džemperus, cepures, jakas. Tie bija tie trakie kooperatīvu laiki, kad vēl neko nevarēja nopirkt," stāstīja Maija.
Vēlāk, kad abi iegādājušies zemi Gātciemā, Maija Bulduros apguva daiļdārzniecību, lai iekoptu mājas apkārtni. Šīs zināšanas vēlāk lieti noderēja, lai kādu laiku pastrādātu arī apzaļumošanas firmā, taču tad Maija sāka saimniekot mājās un audzēt tirdzniecībai ķiplokus.
Kamēr Maija audzēja ķiplokus pašu nelielajā saimniecībā, Andrejs strādāja algotu darbu tolaik tikko atvērtajā "Nemo" parkā Jūrmalā. Vēlāk 10 gadus viņš vadīja Dzintaru koncertzāli, bet pēc tam bija valdes loceklis uzņēmumos "Rīgas meži" un "Rīgas nami".
Kad Maija un Andrejs pirms 21 gada iegādājās zemi Gātciemā, tā bija vien aizaugusi zemes platība bez ēkām. Pirmā abu uzceltā būve bija pagrabs, kuram vēlāk pievienojās šķūnis un māja. Tagad saimniecībā ir arī stiklota terase, rotaļu namiņš mazbērniem, divas siltumnīcas, tehnikas nojume un pirts, kurā atpūsties.
Melones un arbūzi – pensijas vaļasprieks
Sasniedzot pensijas vecumu, Maija un Andrejs nolēma nesēdēt rokas klēpī salikuši, bet vēl aktīvāk pievērsās lauksaimniecībai.
Tagad viņu siltumnīcā aug dažādu šķirņu un krāsu tomāti, kas ļoti garšo Maijas un Andreja mazdēlam. Vasaras sezonā viņš pats tos salasa un tirgo, bet rudenī no tomātiem gatavo lečo, ko tirgo Miķeļdienas tirdziņā.
"Mēs jau saknes arī audzējam, bet tiešām sev – kartupeļus, bietes, burkānus. Šogad mums gan noslīka viss. Pie pašas Lielupes dzīvojam, ko var gribēt," stāstīja Maija.
Saimnieki audzē arī krūmmellenes un cidonijas, no kurām gatavo sulu, bet interesantākās kultūras noteikti ir arbūzi un melones, kas saimniecībā aug griezdamies.
"Noiets ir labs. Nu jau pa šiem gadiem sistēma ir iestrādāta. Padodam [melones un arbūzus] uz bāzi, bāze atkal izplata pa lielveikaliem. Ar to mums nav jānodarbojas līdz ar to," stāstīja Andrejs.
Saimnieki atklāja, ka ar katru gadu interese par Latvijā audzētiem arbūziem un melonēm tikai pieaug, jo cilvēki pagaršo un beidzot notic, ka Latvijā šīs milzīgās ogas var ne tikai izaudzēt, bet tās ir arī krietni garšīgākas par no ārzemēm vestajām.
Traktorus un citu tehniku, ko Andrejs izmanto, lai apstrādātu zemi, saimnieki iegādājušies, rakstot projektus un piesaistot Eiropas līdzfinansējumu. Visus darbus, ko vien iespējams, saimnieki cenšas mehanizēt, jo roku darbs pensijas gados vairs nenākas tik viegli kā jaunībā.
No zemes smeļas enerģiju
Lauksaimniecības sezonu Maija un Andrejs beidz salīdzinoši ātri, jo abi ir lieli ceļotāji un jau septembra beigās ieraduši doties pelnītā atpūtā.
"Mēs nedrīkstam neko audzēt ilgāk par kādu 10.-15. septembri, jo septembra beigās ir jābrauc atpūsties, bet viss pirms tam ir jānovāc un jāuzar," stāstīja Andrejs.
Tāpat abiem jāatvēl laiks arī ģimenei. Maijai un Andrejam ir divi bērni – dēls Kaspars un meita Liene, kā arī divi mazbērni.
2020. gada pavasarī Andrejam atklāja vēzi, taču, operācijas ceļā izņemot kuņģi un 51 limfmezglu, no kuriem deviņos jau tika atklātas metastāzes, kā arī izejot ķīmijterapijas kursu, Andrejam smago slimību izdevās pievarēt.
"Jūtos tagad lieliski. Pirmām kārtām, lieku svaru man nav jānēsā līdzi. Man gan nebija liekā svara, man bija 84 kilogrami, kas ir normāli, bet tagad ir 64. Vienalga mazāk jānēsā. Tas ir labi, tas nav slikti, tāpēc es saku, ka visā var atrast kaut ko labu," pauda Andrejs.
Andrejs tik un tā turpina piekopt veselīgu un aktīvu dzīvesveidu un katru rītu vingro. Viņa vaļasprieks ir arī kalnu slēpošana, kas vieno visu ģimeni, tostarp mazbērnus.
"Viņš ir ļoti liels optimists un malacis. Uzņēmība viņam ir kolosāla un apskaužama," atzina Maija.
Saimnieki sapņo, ka kāds no bērniem vai mazbērniem nākotnē pārņems viņu vaļasprieku un turpinās Gātciemā nodarboties ar lauksaimniecību.
"Tas nav bizness. Tas ir sirds darbs. Mana mamma esot teikusi sievasmātei, kad abas vēl dzīvas bija, – nu ja, dēliņš mans jau nekad zemīti neiemīlēs. Viņa aizgāja viņsaulē, bet tagad no turienes droši vien redz to, kas te ir. Domāju, ka viņai ir liels prieks. Zeme dod enerģiju. No zemes tu nāc, zemē tu aiziesi," pauda Andrejs.
