Iespiesta starp betona blokiem
Tovakar, iegājusi veikalā, līdz produktu plauktiem tā arī netika. "Vienkārši nepaspēju. Biju lielajā gaitenī starp kasēm un veikaliņiem. Sākās šausmīgs troksnis. Uzreiz pazuda gaisma un viss."
Tatjana attapās tumsā, iespiesta starp betona blokiem. Viņa saprata, ka nespēj pakustēties, tikai satvert telefonu un piezvanīt Artūram.
"Kad piebraucu pie veikala, man bija šoks. Šo veikalu redzēju katru dienu. Un tagad nav puse jumta," Artūrs atceras pirmos apjukuma mirkļus.
Palīgā atsteidzies arī draugs. Viņi abi bija ieradušies vēl pirms glābējiem un uz savu roku caur preču piegādes rampu devās iekšā meklēt Tatjanu. Visapkārt skanēja saucieni pēc palīdzības. Bet kur ir Taņa? Viņa bija teikusi, ka atrodas starp bankomātu un veikalu "Drogas". Bet tagad veikala iekšpusē viss izskatījās citādi… Tatjana stāstīja, ka viņai virs galvas vēl ir jumts, bet virs kājām – klaja debess.
"Es, protams, gaidīju, ka viņš mani tūlīt atradīs, es turēju telefonu kā pēdējo cerību. Bet īstenībā bija ļoti bail, jo virs manis bija tāds liels, liels betona bloks – tā kā jumts virs manis. Es ļoti baidījos. Domāju, kad mani sāks ņemt ārā, tad tas bloks var nokrist man virsū, un, ja tas nokritīs, tad viss – manis vairs nebūs, jo tas bloks bija milzīgs! Jā, un... Es gaidīju, kamēr Artūrs atradīs.
Mēs zvanījām viens otram, es mēģināju viņam paskaidrot, kur tieši es atrodos."
Tikmēr Tatjanai garām gāja cilvēki, kas panikā centās veikalu atstāt un spēja to izdarīt pašu spēkiem. Tatjana kliedza un lūdzās, cerot, ka tie viņai palīdzēs izkļūt: "Bet viņi vienkārši aizgāja. Tagad 10 gadi pagājuši, bet es tomēr atceros to "Devuški, vihodim!" (tulkojumā – meitenes, ejam laukā!). Un viss... "Devuški ušļi" (meitenes aizgāja) pa tiem betona blokiem, pāri manām kājām. Tad sapratu, ka esmu palikusi viena."
Tomēr cerībā piesaistīt uzmanību viņa ieslēgusi telefona lukturīti. Sekojot tā gaismai, Tatjanu beidzot atrada mediķi, drīz pēc tam arī Artūrs ar draugu un glābēji no VUGD. Taču, lai izkustinātu blokus, zem kuriem bija saspiestas Taņas kājas, nācās vēl gaidīt piemērotu celtni. Pa to laiku bija noticis jau otrais nogruvums. Bija bail, ka var notikt arī trešais virs viņiem.
"Šausmīgi sāpēja iespiestās kājas, es jau vairs nevarēju izturēt sāpes. Mediķi man iedeva kaut kādas zāles, un man kļuva mazliet labāk. Un Artūrs bija blakus. Viņš turēja visu laiku manu roku," stāsta Tatjana.
Gaidīšana šķitusi bezgalīga. Bija pagājusi nedaudz vairāk nekā stunda līdz brīdim, kad Taņu no gruvešiem atbrīvoja un iznesa laukā. "Toreiz man likās – tiklīdz blokus nocels un kājas atbrīvos, tūlīt piecelšos, un mēs iesim prom… Iesim! Es domāju, ka mēs iesim," atceras Tatjana.
Taču par iešanu nebija ko domāt. Pati, būdama mediķa meita, vēlāk sapratusi – tā bija šoka atstātā ietekme: "Jo, ja tu pēc pārdzīvotā jūties labi, tas nenozīmē, ka ar tevi viss kārtībā. Tas vienkārši bija no šoka!"
Lauzta mugura un kājas, bet laimīga
Pēc vairākām nedēļām slimnīcā un atlabšanas rehabilitācijas centrā "Vaivari" Tatjana atgriezās mājās. Kā jau augu mīļotāja uzreiz pamanīja savu citronkociņu. Tas bija pilnībā nokaltis, sačokurotās lapiņas sakļāvušās, vēl turējās klāt, bet izskatījās, ka nav vairs glābjams… Bijis tik žēl. Tomēr Taņa nolēma to aplaistīt ar domu: ja nu izdzīvo?
Artūra domas tikmēr bijušas vienīgi par Tatjanas glābšanu. "Artūrs visu laiku bija kopā ar mani. Nāca pie manis uz reanimāciju. Viņš nopirka man ziedus, bet tos tur nedrīkst ienest. Un viņš uztaisīja man no papīra tulpi. Viņš nesa man vēstules no paziņām, no draugiem. Kad es biju pārvesta no reanimācijas uz palātu, viņš katru dienu bija pie manis. Un vienu dienu viņš mani bildināja! Pareizi to visu izdarīja, pēc visiem kanoniem. Es domāju – jā, mums būs kāzas! Tik labas emocijas, labas domas! Es turējos pie šīm domām. Tas man palīdzēja. Ļoti."
Tatjanai bija lauzta mugura un kājas. Sāpes viņa arī tagad jūt ik dienu. Bet iztur. Un ir laimīga. Diagnozes bija smagas un cerību bija maz, bet nesen Artūrs un Taņa ir kļuvuši par vecākiem abu meitiņai.
"Es turpinu brīnīties par to, cik stiprs cilvēks ir Tatjana! Pat nezinu, vai man pašam būtu tik daudz spēka, lai izturētu visu to, kas bija jāiztur viņai," saka Artūrs un Tatjana piebilst: "Tu biji mans varonis, tāpēc es biju stipra."
Daudz neatbildētu jautājumu
Zolitūdē notikušo aizmirst gan viņi nevarēs nekad. Paliek arī neatbildētie jautājumi. Kādēļ valsts pasūtījumos joprojām ļauj uzvarēt tiem, kuri toreiz uzbūvēja veikalu, kas sabruka? Kādēļ tiesās par vainīgu atzīts tikai viens cilvēks – būvinženieris Ivars Sergets? Kāpēc viņa kļūdu nenovērsa citi, kuri varēja to novērst, bet tā vietā veikals līdz pat liktenīgajam brīdim turpināja strādāt?
Artūrs uzskata:
"Vainīga ir cilvēku mantrausība un bezatbildība. Jā. Un, kamēr cilvēki var parakstīt ļoti svarīgus dokumentus un nedomāt par to, kas būs tālāk, tikmēr tā var notikt.
Un īstenībā tā var notikt arī ar viņu tuviniekiem. Par to ir jādomā."
Traģēdija ir izmainījusi dzīvi un likusi daudz vairāk novērtēt laiku kā vērtību, kas dota katram, atzīst gan Tatjana, gan Artūrs. Viņš secinājis: "Tas dod motivāciju dzīvot dzīvi tagad. Neatlikt to, ko var neatlikt. Jo nav garantiju, cik ilgs laiks ir atvēlēts. Vienā brīdī viss var beigties. Tāpēc ir jātver mirkļi! Mums vienkārši ir paveicies. Bet bija tik daudzi, kam nepaveicās."
Viņi ir iemācījušies daudz vairāk novērtēt dzīvei piešķirto laiku.
Tatjanas citronkoks 10 gados gan pārstādīts, gan rūpīgi kopts, tagad ir krietni paaudzies un šovasar bija vienos ziedos. "Iznesām uz dzīvokļa terases, un nāk tik daudz bišu! Lai arī bitēm ir prieks! Žēl būs nest iekšā," smaidot saka Tatjana.
