"Elga bija ļoti jauks cilvēks," par savu meitu stāsta Ineta.
Uzaugusi Daugavpilī, Elga devās mācīties uz Rīgas Tehnisko universitāti. Tur ieguvusi daudz draugu, kuri Elgu piemin joprojām. Arī apprecējusies un plānojusi savu dzīvi Rīgā.
"Viņa ļoti mīlēja Rīgu. Ļoti! Viņa tur jutās ļoti labi, un Rīga viņai bija piemērota pilsēta," stāsta Ineta.
Elga ar vīru dzīvojusi Zolitūdes mikrorajonā. Toreiz, 21. novembra vakarā, atgriežoties no darba, iebrauca veikalā "Maxima". Aptuveni 10 minūtes pāri pieciem Elga runājusi ar mammu pa tālruni. Pastāstījusi, ka beidz darbu un brauks mājās.
"Saprotiet, kā lai pasaka, neko nevar mainīt… Bet, ja zinātu, ka tā notikts, iespējams, man vajadzēja ilgāk runāt ar viņu," pārmet sev Ineta. Tā būtu pagājis laiks, un varbūt Elga būtu palaidusi garām veikala sabrukšanas brīdi. "Jā, mēs tagad esam gudri! Nu, kā ir, tā ir."
Sapnis ar čūskām griestos
Intervijas laikā Ineta visu laiku cenšas sevi uzmundrināt, neļaujot ieslīgt skumjās un pārmetumos. Elgai neesot bijis vajadzības braukt veikalā, un tikai augstākie spēki zinot, kāpēc tā notika. Nedaudz vēlāk tajā vakarā Inetai piezvanījusi kolēģe un pateikusi par traģēdiju, un viņa ieslēdza televizoru. Un tiešām. Skats bijis šausmīgs.
Ineta zvanījusi meitai, bet Elga nav atbildējusi. "Es uzreiz sapratu, ka viņi ir tur.. ka viņa ir tur," bilst Ineta.
Viņa pirms tam redzējusi sapni, ko nav varējusi izskaidrot. Tur bijis liels veikals un visi griesti vienās čūskās. "Diezgan baismīgs skats, es tā kā skrienu laukā, bet te pēkšņi nāk kaut kādi tādi vīrieši, tāda kā delegācija un man jautā, ko tu te dari, un es saku, ka man te mašīna," sapni atstāsta Ineta.
Pie veikala "Maxima" tika atrasta Elgas automašīna. Tas arī deva pamatu secināt, ka meita ir lielveikalā. Elga traucās no Daugavpils uz Rīgu, pa ceļam cerot, ka varbūt meita tomēr ir dzīva. Kopā ar citiem stāvēja sabrukušā veikala priekšā pie policijas norobežojošās joslas un gaidīja. Viena no retajām, kas pie televīzijas kamerām vērsās ar aicinājumu lūgties, lai Elga ir dzīva. Ineta ir katoliete, un tas bija pašsaprotami.
Elgu atrada dienas beigās. "Dzīve nevienam neapstājas, neviens negribētu, lai sēras ieilgst un cilvēks sevi norok. Tas nav vajadzīgs, visiem ir jādzīvo tālāk, jo katram ir jāpiepilda savs dzīves uzdevums," saka Ineta.
Lūgšanas, baznīca un draudzenes atbalsts
Bija gan jāpaiet laikam, lai to pieņemtu. Ineta ir pārliecināta, ka lūgšanas dod cerību tiem, kas paliek, un palīdz arī mirušajiem. Ar draudzeni Janu viņas bieži lūdzas kopā. Arī par Elgu. Meita bija kristiete un piedalījusies svētceļojumos uz Aglonu.
Kādos Ziemassvētkos jau pēc Zolitūdes traģēdijas Ineta aizbraukusi uz Aglonu. Stāvējusi baznīcā, un priesteris aicinājis doties pie grēksūdzes visus, kas to vēl nav izdarījuši. Ineta sapratusi, ka aicinājums domāts viņai. Aizgājusi. "Un tas bija, nu kā lai pasaka, Ziemassvētku brīnums! Jo grēksūdzi pieņēmis priesteris, kas pazinis Elgu," stāsta Ineta.
Viņš iznācis pēc grēksūdzes ārā no grēksūdzes krēsla, apķēris raudošo Inetu un viņu mierinājis. Tā bijusi viņas atgriešanās gan baznīcā, gan arī dzīvē.
Otru "lielu paldies!" viņa saka saviem draugiem un draudzenei Janai, kas visu šo laiku bijusi viņai blakus. Sākumā, kā tas ir ierasts, bija vēlme noslēgties un nekontaktēties ne ar vienu. Bet draudzene to nav ļāvusi, un viņas daudz runājušas.
Ineta ir pārliecināta, ka sarunas ir ļoti svarīgas, piedzīvojot sāpīgus brīžus dzīvē. "Jo tādu, kā es, ir daudz. Mēs tikai par viņiem nezinām. Šādās grūtās situācijās palīdz izdzīvot draugi," bilst Ineta. Viņai tādi ir.
Kad LTV intervēja Inetu, viņa ciemos uzaicinājusi savu labāko draudzeni Janu, kura stāsta, ka uzreiz pēc traģēdijas bija izstrādājuši pat speciālu sistēmu, kā neatstāt Inetu bēdās vienu un uzpasēt. "Kad Dievs paņem kādu cilvēku debesīs, viņš atstāj vaļā logu un uz tā uzliek puķu podu ar ziediņu. Kad mēs raudam, tad līst lietus, bet, kad priecājamies, tad spīd saule. Un ziediņš aug un dvēsele saprot, ka viņu mīl un atceras," saka Jana. Dažkārt ziediņš novīstot, bet tas neesot Elgas gadījums. Viņas ziediņš plaukstot un zeļot.
Par Elgu, pasūtot dievkalpojumus, tiek aizlūgts visā pasaulē. Bet divas reizes gadā – Elgas dzimšanas dienā un traģēdijas dienā – kopā satiekas viņas draugi un tuvinieki, piemin Elgu. Katru reizi tiekot gatavots kāds pārsteigums. Vai nu tiek krāsoti akmentiņi, pūsti baloni vai krāsotas burciņas kopā ar radinieku bērniem. Tas viss, lai Elgai nebūtu skumji un viņa varētu priecāties kopā ar visiem. Pa desmit gadiem pastiepušies un izauguši gan tuvinieku, gan Elgas draugu bērni. Taču visus šos gadus tradīcija tiek turpināta.
"Tas, man liekas, ir ļoti nozīmīgi, ka spējam joprojām pulcēties kopā," teic Ineta.
Cilvēkam ir tiesības uz dzīvību
Kad sākās tiesas sēdes, Ineta centusies būt klātienē, taču izbraukāt no Daugavpils nebija viegli. Vēlāk sekojusi tiešsaistē. Centusies būt klāt gandrīz katrā tiesas sēdē.
"Nu, nevar būt, ka viens cilvēks ir tikai vainīgs! Tur taču bija tāda apstākļu ķēdīte izveidojusies, kas noveda pie traģēdijas," saka Ineta.
Viņasprāt, Elga nebūtu gājusi bojā, ja pie durvīm būtu bijis kāds, kurš nelaistu cilvēkus veikalā pēc signalizācijas iedarbošanās. "Jā, likums par evakuāciju nebija, taču tas nenozīmē, ka nedarbojas Satversme, ka cilvēkam ir tiesības uz dzīvību," saka Ineta.
Viņa uzskata, ka sodu vajadzēja saņemt arī "Maximas" darbiniekam, kurš atbildēja par darba drošību, un kādam, kurš atbildēja par būvniecību, jo skaidrs, ka tika pieļautas kļūdas. "Ne tikai Sergeta, bet arī citu darbos," teic Ineta.
Tas, ka otrajā instancē tika notiesāts tikai viens cilvēks, viņasprāt, ir nepareizi, jo kļūdas esot bijušas vairākos posmos.
Jautāta, kādas ir sajūtas tagad pēc 10 gadiem, Ineta saka, ka valstij jāuzņemas atbildība par šo traģēdiju. Jo valsts ir atbildīga par to, kas notiek tās teritorijā, kā strādā cilvēki, kādi ir likumi un kā darbojas mehānismi, kas tos kustina. "Un katra šī mehānisma skrūvīte ir ļoti svarīga, un tā kaut ko iedarbina. Bet pie mums tā nav," secina Ineta. "Ja arī nebija likuma, tad tas nenozīmējot, ka ir tiesības nogalināt cilvēkus."
Piemiņas vietā izravē zāli starp flīzēm
Par plāniem veidot parku Zolitūdes traģēdijas vietā Ineta nav sajūsmā. Vismaz tas projekts, ko ir redzējusi, viņai nepatīk. Vairākkārt rakstījusi Rīgas domes amatpersonām, lai sakopj pagaidu piemiņas vietu ar stikla pieminekli. Vieta pa šiem 10 gadiem esot nolaista. Bieži Elgas dzimšanas dienā, aizbraucot uz turieni, laiks tiek tērēts, lai izravētu zāli starp flīzēm un sakoptu apkārtni.
"Šogad bija tīrāks, bet labi tik un tā nebija. Vai tiešām tas tik grūti norīkot cilvēku, kurš reizi divās nedēļās tur aiziet un sakārto laukumu?" jautā Ineta.
Jauno projektu ar piemiņas dīķi Ineta skarbi sauc par varžu dīķi. Viņai būtu pieticis ar vietu, kur aizdegt svecīti un soliņu, kur apsēsties.
Liels atspaids Inetai ir brāļa meita Alise. Viņa Inetu saucot par vecomammu, bet Ineta viņu par mazmeitiņu. Abas bieži kopā apmeklē dažādus pasākumus un vietas. Reiz, pirms Alises došanās uz ārzemēm, kur viņa dzīvo, abas aizbraukušas uz Rīgu un dzīvojušas uz "pilnu klapi", sākot ar "Lido" restorānu un beidzot ar citām izklaides vietām. Alise esot runīga, sabiedriska un tikpat radoša kā Elga. Šogad Elgas dzimšanas dienā sacerējusi dziesmu. Mierinot Inetu, teikusi: "Vecomamm, tu vari mani saukt par Elgu!"
