Latvijas Televīzija ar viņu tikās gan dažus mēnešus pēc traģēdijas, kad Mārtiņš veseļojās "Vaivaros", gan arī gadu pēc tam, kad viņš pirmo reizi satikās ar savu glābēju Hermani Plisko, kurš viņu atraka un glābšanas procesā visu laiku sarunājās, lai jaunietis nezaudētu cerību.
Tagad LTV tiekas ar Mārtiņu Kauguros, kur viņš nopircis māju. Mūs sagaida Mārtiņa mamma Maruta, kas ir viņa lielākais atbalsts. Mārtiņš drīz atnākšot no darba veikalā "Maxima". Izrādās – darba vietu nav mainījis. Tikai tagad strādā birojā.
Maruta stāsta, ka "Maxima" ļoti daudz palīdzējusi, gan apmaksājot ārstēšanu Vācijā, gan kursus, lai Mārtiņš varētu apgūt jaunajā amatā nepieciešamās iemaņas. "Man arī bija viens posms, kad domāju: jā, sliktā "Maxima", neiešu vairs tur! Taču patiesībā Mārtiņš no uzņēmuma saņēma lielu palīdzību." Lielveikala pārstāve apmeklējusi Mārtiņu slimnīcā un mājās.
Jautāta, kā Mārtiņš mainījies 10 gados, mamma saka, ka daudz nav mainījies. "Joprojām palicis tas klusais un kautrīgais," teic Maruta. Taču, ja ir lieta, kas interesē, tad pa īstam aizraujas un atveras.
Kad Mārtiņš ienāk pa durvīm, saprotu, ka mammai ir taisnība. Man liekas, ka 10 gadu laikā viņš nav mainījies nemaz.
"Cenšos vairāk nerunāt par to"
Lielveikalā "Maxima" Zolitūdes mikrorajonā par kasieri viņš sāka strādāt, jo tas bija toreiz vistuvāk viņa dzīves vietai. Sākumā bijis briesmīgi, jo diezgan bieži nācies satikties arī ar dusmīgiem pircējiem, sevišķi vakara stundās, kad veidojās garas rindas. Taču laika gaitā viņš iestrādājās un sāka saņemt daudz labu vārdu. "Pamazām iepatikās tas darbs," saka Mārtiņš.
Pēdējo pircēju vai kases čekā fiksēto pēdējo preci tovakar viņš neatceras. Viss bijis parasti, kā katru darba dienu. "Redzēju, ka strauji ceļas griestu dekori, tuvojas un tas arī viss… Pēc tam iestājās tāda milzīga tumsa," atceras Mārtiņš. Viņš dzirdējis visu, kas notika apkārt. Cilvēki sauca pēc palīdzības.
Betona bluķi bija nokrituši tā, ka Mārtiņa galva un ķermenis bija neskarts, taču rokas un kājas bija saspiestas. Detalizēti stāstīt par zem drupām pavadītajām stundām viņš negrib. Daudz ko no tā esot arī jau aizmirsis. Atveseļošanās procesā nācies lietot arī zāles, kas ietekmējušas atmiņu. "Cenšos vairāk nerunāt par to visu," bilst Mārtiņš.
"Laimīgi dzīvot gribētu"
Mamma Maruta atceras, ka viņai 21. novembris pirms 10 gadiem, kā ierasti, pagājis "ņigu ņegu" darbā bērnudārzā. Kad pārnākusi mājās, zvanījusi draudzene, pastāstījusi, ka Rīgā notikusi traģēdija un jautājusi, vai gadījumā tur nav Mārtiņš. Marutu pārņēmis nemiers. Viņa braukusi uz Rīgu.
"Tas skats, kas pavērās, tās bija šausmas! Un es labi zināju, ka tur – zem tām drupām – varēja būt mans bērns," stāsta Maruta.
Drēgnais laiks, lietus, tumsa un prožektoru gaismas nemieru darīja vēl lielāku. "Staigāju apkārt, cilvēki raudāja un lūdzās, citi pārdzīvoja. Kāds varbūt atnācis intereses pēc. Es varēju tikai lūgties. Es lūdzu Dievmāmiņu, lai pasargā manu bērnu, lai paņem uz savām rokām, lai viņam nenotiktu ļaunākais," stāsta Maruta.
Gaidīšanas laiks bijis neizturams. Nemitīgi zvanījuši draugi un paziņas. Norādītie tālruņi, kur varēja sniegt informāciju par cietušajiem, nestrādāja. Ap diviem naktī Maruta, pārsalusi saprata, ka nav jēgas salt, tāpēc aizbraukusi mājās. Tur aizdegusi svecīti, paņēmusi lūgšanu grāmatu un turpinājusi lūgties.
"Es jutu, ka ar Mārtiņu būs labi," saka Maruta. Tā arī pavadījusi visu nakti lūgšanā, bet ap pulksten pieciem no rīta piezvanījuši no Gaiļezera slimnīcas un paziņojuši, ka Mārtiņš ir dzīvs.
Viņam bija veikta operācija. Tā bija pirmā. Priekšā bija vēl ļoti garš atveseļošanās posms. Katru reizi, kad Mārtiņam bija operācija, un tās viņam bijušas vairākas, Maruta lūgusi, lai Dievs dod padomu ārstiem. Maruta saka "lielu paldies" visiem mediķiem – dakteriem un māsiņām, kas ārstēja, operēja un palīdzēja dēlam tikt uz kājām.
Spēks atjaunojas pamazām
Gluži bez sekām Mārtiņa ķermenis nav palicis. Ir vairāki bojāti nervi, tādēļ muskuļi ātrāk nogurst vai strādā nepilnīgi. Pie nepareizas kustības dažkārt locekļos parādās specifiskas sāpes.
Lai kļūtu fiziski spēcīgāks, Mārtiņš sācis skriet. Kopā ar savu suni, kas nācis komplektā ar iegādāto māju. Dins ir draudzīgs suns, gatavs savu sirsnību dāvāt ikvienam. Parasti abi skrien gar jūru. Sākumā Mārtiņš nav ticis līdzi. Bet nu jau esot otrādi – atpaliek Dins!
"Skrienot izkustas viss ķermenis, pa ceļam jāpārvar dažādi šķērslīši, tu kļūsti spēcīgāks un nostiprinās muskuļi," stāsta Mārtiņš.
Darba dienas viņam paiet attālinātā darbā vai arī birojā Rīgā. "Sākums bija ļoti grūts, fiziski un emocionāli. Visu laiku bija jāstrādā ar sevi. Rehabilitācija pēc rehabilitācijas," stāsta Mārtiņš. Daudzas kustības vairs nepadevās kā agrāk vai arī bija jāsāk no nulles. Pamazām spēks un izturība atjaunojas, un ķermenis var izdarīt arvien vairāk.
Jādzīvo no jauna
Kad jautāju, ko Mārtiņš domājis, tur, guļot zem gruvešiem, viņš atbild, ka tikai vienu – kaut ātrāk atrastu un izvilktu. Vai nav domājis par nāvi, kas liekas loģiski šādā situācijā? Mārtiņš atbild, ka par to gan nav domājis. Tikai, kad noticis otrais nogruvums, sapratis, ka glābēji dodas ārā, tad gan vienu brīdi padomājis, ka viņu var arī neatrast.
Mamma Maruta saka, ka abi centušies dzīvi veidot no jauna. Protams, traģēdiju nav iespējams paslaucīt zem tepiķīša, un tas arī netiek darīts. Taču – jādzīvo no jauna! Maruta to uztver kā pārbaudījumu vai dzīves skolu, kā nu kuram patīkot teikt. Vai nu tu nokritīsi un padosies, vai arī cīnīsies un iesi tālāk. Ir jāspēj piedot un jācenšas dzīvot tālāk. Viņa saka, ka to ir izdarījusi.
"Ja tevi visu laiku grauž ķirmis, lūk, tas bija vainīgs, vai tas bija vainīgs, un iekšā ir aizvainojums, tad ir ļoti grūti dzīvot," saka Maruta.
Pārdzīvojumu dzīvē jau tāpat pietiekot.
Viņasprāt, par sodu vainīgajiem lai lemj augstākie spēki un tiesa. Nav tā, ka tas bijis viegli, jo bieži, griežoties kā vāverei ritenī, viņa izdzīvojusi gan sāpes, gan arī aizvainojumu.
21. novembrī viņa kopā ar Mārtiņu vienmēr dodas uz traģēdijas vietu un noliek svecīti, lai palūgtos un piedomātu par visiem tiem cilvēkiem, kas neatgriezās pie saviem mīļajiem. Mūžībā jau aizsaukti arī vairāki bojāgājušo tuvinieki.
Mārtiņš, jautāts par to, kā redz sevi vēl pēc 10 gadiem, saka, ka daudz ko gribētu. Gribētu izremontēt māju un apprecēties. Audzināt bērnus gribētu un mācīt viņiem visu to labāko. "Laimīgi dzīvot gribētu," saka Mārtiņš.
