Guntis apzināti sācis veidot savu kolekciju pirms kādiem pieciem gadiem. Viņam patīk, kā pats saka, ķimerēties ar dažādiem priekšmetiem, tā arī radās vēlme atcerēties paša bērnību un tad jau visādas vēstures liecības atstāt nākamajām paaudzēm.
"Es visiem saku, ka tāds sūdīgs agronoms esmu bijis. Pie agronomijas neesmu nevienu dienu nostrādājis, strādāju par iecirkņa priekšnieku. Par muzeju jau nosaukt drusciņ par lepnu būtu, bet [darbojos] aiz cieņas pret saviem senčiem, ne tikai pret saviem, bet vispār pret mūsu iepriekšējām paaudzēm," par aizraušanos stāstīja Guntis Ķigulis.
Tā ir vēsture, kura jau ir iestājusies, sprieda Guntis, paredzot, ka pēc desmit gadiem bērni ar atplestām acīm lūkosies uz lampiņu televizoriem.
Viņam pašam vistuvākais eksponāts ir 19. gadsimta nogales vai 20. gadsimta sākuma liecība – kuļmašīna.
Sākotnēji Guntis aktīvi meklējis lietas sludinājumu portālos un apciemojis paziņas.
"Ieeju pie pazīstama tantuka, kas mani pazīst ļoti labi. Viņa man saka, ka nav nekā. Saku – varbūt tev ir klēts vai mājas augša, tur kaut kas visiem ir. Viņa turpina teik – man nav nekā. Tad uzprasu atļauju uzkāpt un apskatīties. Uzkāpu augšā, un beigās tur bija tik daudz, ka pat visu mašīnā nevarēju salādēt," atcerējās Guntis.
Tagad dažādas vēstures liecības viņam atved vai piedāvā.
Guntim ir četri bērni, kuri nereti izpalīdz viņam, pildot gida pienākumus, kad kāds ierodas skatīt kolekciju. Viņš aicina gan aplūkot vēstures priekšmetus, gan tos arī atrast un piedāvāt, lai kolekcija kļūtu arvien pilnīgāka.
