Folkkluba "ALA pagrabs" dibinātājs Krišjānis Putniņš, kurš dzimis un audzis Austrālijā, 21 gada vecumā pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Lai arī sākotnēji viņš paturēja iespēju pēc gada atgriezties Austrālijā, tomēr atpakaļceļa biļeti nav izmantojis. Toties Krišjānim spilgtā atmiņā palikuši Jāņi no bērnības Austrālijā, sakot – labi vien ir, ka tur sanāk svinēt ziemā, kad var kurt ugunskurus un lēkt tiem pāri, jo vasarā tas nemaz nebūtu iespējams, tad ir dedzināšanas liegumi.
Viņš atceras, ka neatņemama sastāvdaļa bija arī dziesma "Šurp, Jāņa bērni!" un rotaļa. Savukārt par Jāņu sieru viņš atminas, ka receptes esot bijušas tiem apstākļiem pielāgotas: "Neviens īsti nezināja, kā jātaisa tas Jāņu siers. Un tur bija miljoniem variantu. Citi mikroviļņu krāsnī kausēja fetu ar kaut kādu Čedaras sieru un jauca klāt, lai dabūtu to skābeno garšu, sierīgo garšu. Ķimenes obligāti pie visiem Jāņu sieriem. (..) Vienmēr tas siers bija ļoti interesants, jo no sešiem, septiņiem Jāņu sieriem, kas bija, katrs bija kardināli atšķirīgs." Kā atzina Reinis Dancis, Darvinas Latviešu apvienības priekšsēdis, joprojām Austrālijā latvieši eksperimentē ar Jāņu sieru un joprojām feta ir galvenajā lomā. Tāpat tai klāt tiekot likta mocarella.
Dancis stāstīja, ka Jāņu svinēšana ir dzīva un neatņemama latviešu dzīves sastāvdaļa Austrālijā – šogad svinības būs gan Darvinā, gan Adelaidā, gan Sidnejā Latviešu namā. Tāpat svinēs arī Kanberā un pie Melburnas. Viņš atklāja, ka Darvinā šobrīd, kā jau tropos, ir ziemai netipiski laikapstākļi – dienā termometra stabiņš pārsniedz pat 30 grādu karstumu, tāpēc ugunskura kuršanai vajadzīga īpaša atļauja:
"Mums ir speciāla licence no pažarniekiem, ka varam aizdedzināt ugunskuru. Kad ugunskurs būs izdedzis, lēksim pāri, dziedāsim dziesmas un dejosim."
Līdzīgi vairākās vietās Jāņus svin arī latvieši Kanādā – Saulainē, īpašumā netālu no Toronto, Tērvetē, latviešu īpašumā Kvebekas Labrenču kalnos, pusceļā starp Monreālu un Otavu, kā arī Sidrabenē, kas tuvu Toronto, pastāstīja Kaspars Reinis no Kanādas Tērvetes.
Kanādas latvieši šogad savus Jāņus pakārto Latviešu dziesmu un deju svētku Kanādā norisei: "Mums Tērvetē šogad lieli Jāņi, jo ciemosies Latvijas Universitātes jauktais koris "Aura" piecdesmit cilvēku sastāvā, notiks tradicionālais Jāņu gājiens, būs Otavas rotaļa, tiks dejots, dziedāts, būs kāposti un desiņas." Tradicionālais Jāņu gājiens nozīmē, ka viņi iet no mājas uz māju – latvieši Kanādas Tērvetē pulcējas pie lielās mājas un dziedādami dodas apgaitā pa latviešu vasarnīcām – tādas tur esot ap 30. "Uz līdzenas vietas apmainās ar dziesmotiem tekstiem, tad nes ārā alu un sieru, pakavējas, tāpat dejojam "Šurp, Jāņa bērni!" – tas mums neiztrūkst." Nonākot atpakaļ pie lielās mājas, tradicionāli tiek dedzināta pūdele un notiek dziedāšana līdz rīta gaismai.
Tradīcijas katrā no latviešu īpašumiem Kanādā, kur svin Jāņus, mazliet atšķiras. Sidrabenē šogad iecerēti estrādiskāki Jāņi, būs arī ludziņa bērniem, bet, kā smēja Kaspars Reinis, Kanādā Jāņus var izvērst maratonā, no viena notikuma uz nākamo, jo tie norit trīs nedēļas nogales. Līdzīgi kā Austrālijā, arī Kanādā ugunskura kuršana Jāņos tik nav pašsaprotama, jo Kvebekā šobrīd ir pilnīgs dedzināšanas liegums.
Luksemburgā ugunskurs būs, jo, kā stāstīja asociācijas "Luksemburga–Latvija" valdes locekle Liene Barons, svinēšana solās būt varen lustīga: "Tradicionāli mūsu svinībās pieņemts, ka katrs ierodas ar savu ziedu vai zāļu krājumiņu. Mūsu starpā ir daži cilvēki, kuriem ir privāti dārzi, pļavas, koki, ozoli, tad visi mēģinām draudzīgi sarunāt, ka kooperēsimies – viens paņems puķītes, otrs zālītes, trešais ozola zarus, lai vairākiem tiek. Tad kopā pinam vainagus, maināmies ar ziediem."
Tiperēri Latviešu biedrības pārstāve Līga Petrova Īrijā dzīvo jau divus gadu desmitus, bet svētku rīkošanu uzņēmusies vien pirms gada. Šogad būs viņas otrā pieredze svētku rīkošanā. Par svinēšanu viņa stāstīja: "Pagājušajā gadā mēs pinām vainagus no baltā āboliņa, dārzā savu nenopļāvām, lai izaug un var iepīt vainagā. Šeit ir daudz pīpeņu pa ceļa malām, bet jāplūc ļoti uzmanīgi. Īru tauta neatzīst, neatbalsta zāļu raušanu, nedod dievs, kādu ozola lapu noraut, kādu zariņu. Bet ir vietas, kur latvietis atradīs ozolzaru un pīpeni vainagam. Vainagus pinam, esam skaisti – vīri ozolu vainagos, meitenes puķu vainagos. Viss mums notiek tāpat kā Latvijā, sieru ēdam, Latvijas alu dzeram, lecam pāri ugunskuram, dziedam dziesmas pie ugunskura." Ar ugunskuriem Īrijā ir tā – it kā kurt nedrīkst, bet ja saimnieks, kas izīrē svinību vietu, atļauj, tad izrok bedrīti, noņem virskārtu, lai būtu saudzīgi, un tad var kurt.
Skaidrs, ka Jāņu svinēšana diasporai ir pielāgošanās vietai un noteikumiem, bet svarīgākais, ka šī tradīcija tiek saglabāta.
Krišjānis Putniņš norādīja: "Es domāju, ka trimdā, ārzemēs latviešu kopienās svarīgi šos svētkus turpināt. Es pats atceros – bērnībā tie bija tādi svētki, kuros tikai latvieši sanāca, bet loģiski, laikam ejot, vairāk cilvēku draudzējas un apprecas ar vietējiem, nelatviešiem, svētki kļūst plašāki. Tas ir virziens, kurā jāiet, un uz svētkiem jāaicina ne tikai latvieši. Visiem ir iespēja būt vēstnešiem un tiem, kuri popularizē."
"Globālais latvietis. 21. gadsimts"
