Atmoda un Baltijas ceļš man saistās ar ļoti romantisku laiku dzīvē – biju jauna, iemīlējusies, – taču šodien vairs negribētu piedzīvot apstākļus, kas saliedē tādam notikumam kā Baltijas ceļš, atzina Mairita.
"Vairāk pavilkos sava puiša dēļ – tajā laikā viņš bija mans draugs, tagad vīrs. Viņa darba vietā [Latvijas] Tautas fronte (LTF) bija diezgan aktīva. Viņš arī bija aktīvi tajā visā iesaistījies un teica: "Ejam!" Paņēmām līdzi arī manu mazo māsu, kurai tajā laikā bija 13 gadi," atmiņās gremdējās Mairita, kura bija daļiņa no Baltijas ceļa Valmieras posmā.
Savukārt Vilnis tolaik pats bijis aktīvs LTF biedrs:
"Tad mēs tāda aktīvistu grupiņa trijatā braucām uz Āraišiem iepriekšējā dienā – otrdienā. […] Runāja jau, ka Rīgā un Pierīgā ir daudz cilvēku, nomalēs mazāk.
Tāpēc mēs izvēlējāmies braukt uz nomali." Vilnis atceras, ka bija cilvēki, kuri deva komandu visiem sadoties rokās, un pāri visiem laidies helikopters, kas filmējis notiekošo.
Mairitai Baltijas ceļa diena Valmierā iespiedusies atmiņās kā ļoti gaiša un jauka: "Visi bija ļoti vienoti. Tas bija kaut kas unikāls – neviens cilvēkus nespieda, bet viņi atnāca, sadevās rokās un izdarīja ko ļoti īpašu. Vai es toreiz to [iemeslu, kādēļ visi sanāca] zināju ? Nezinu. Šobrīd es, protams, saprotu, ka protestēja pret Molotova-Ribentropa paktu," pauda Mairita.
Aivi šis vēsturiskais notikums fascinē, jo tas ir pierādījums, ka cilvēki var būt vienoti. Lai arī viņš tolaik vēl nebija nācis pasaulē, jaunietis ir pārliecināts, ka Baltijas ceļš ir ietekmējis arī viņa dzīvi. Aivim nav šaubu – ja viņš šo laiku būtu piedzīvojis, tad noteikti būtu kļuvis par daļu no iespaidīgās cilvēku ķēdes. Viņš uzsvēra, ka mūsdienu jauniešiem noteikti būtu jāstāsta par šo notikumu.
Mairita atzina, ka viņas kā jaunietes izpratni par pasaules notikumiem toreiz ietekmēja drosmīgs vēstures skolotājs: "Viņš bija vienkārši unikāls, jo mācīja mums jau pareizo vēsturi, bez grāmatām. Tās bija 80. gadu beigas, cenzūra vairs nebija tik izteikta, bet viņš bija diezgan drosmīgs."
Mairita uzskata, ka patieso Baltijas ceļa nozīmi ļaudis toreiz vēl neapzinājās, taču bija nojaušams, ka sekos pārmaiņas. Atmodas laiks bijis ļoti skaists periods arī viņas privātajā dzīvē: "Atmiņas ir ļoti patīkamas – es biju jauna, man bija [gandrīz] 17, biju iemīlējusies. Atmoda man saistās ar nenormāli romantisku laiku arī manā dzīvē."
Vilnim atmiņā iespiedusies toreiz valdošā sajūsmu un piederības sajūtu – apziņu, ka dari kaut ko lielu. "Baltijas ceļā es sevi redzu kā vienu no," atzina Vilnis.
Atmodas laiks nebija viegls, cilvēki dzīvoja diezgan nabadzīgi, taču bija iespējams piedzīvot kaut ko unikālu, uzsvēra Mairita.
"Jā, negribas vairs ēst ceptus kartupeļus kopš tā laika. Mums nebija daudz kā tāda, kas ir šodien, bet mums bija kaut kas tāds kā dziesmā par trīs runčiem – ko mēs nevaram mākslīgi radīt."
(Edgars Liepiņa izpildītajā dziesmā "Trīs runči" kaķi spriež par unikālajiem jaunības notikumiem, ko nevarēs vairs piedzīvot nedz viņi paši, nedz kāds cits – red.)
Taču vaicāta, vai vēlreiz vēlētos piedzīvot apstākļus, kas saliedētu tādam notikumam kā Baltijas ceļš, Mairita atbildēja noliedzoši. "Tas ir koks ar diviem galiem, mums jābūt saliedētiem, bet tādam notikumam vairs nevajadzētu atkārtoties," viņa uzsvēra.
Arī Aivis pauda cerību, ka Baltijas valstīm vairs nenāksies piedzīvot apstākļus, kas liek tik ļoti saliedēties. Vienlaikus jaunietis sacīja, ka, viņaprāt, visas trīs valstis kopš 1989. gada vasaras notikumiem joprojām ir sadevušās rokās.
