Kopš pērnā gada rudens Āris Krišs Putenis par savām mājām sauc Rīgu un Latviju, jo jauneklis, kurš otrā paaudzē dzimis Amerikā, nolēma pārcelties uz Latviju. Tas bija vairākus gadus lolots un apsvērts plāns. Viņš sacīja: "Tas bija lēmums bez šaubām, jo es zināju, ka es gribu dzīvot Latvijā. Tikai nezināju, kad tas būs. Bija stress, drusku, drusku. Gatavojoties zināju, ka būs svešas situācijas, kurās nonākšu. Biju jau bijis Latvijā, un, kāpjot pa lidmašīnas trapu, nebija tādas bailes, biju gatavs visā lēkt ar galvu pa priekšu."
Mārtiņa un Kristīnas Puteņu stāsts
Jāteic, ka tas, protams, ir vecāku, Mārtiņa un Kristīnas Puteņu pirksts, audzinot savus Amerikā dzimušos četrus bērnus kā īstenus latviešus, lai gan arī paši vecāki dzimuši Amerikā. Mārtiņš Putenis nāca pasaulē 1957. gadā Ņūdžersijā, Amerikā. Viņa vecāki devās prom no Latvijas Otrā pasaules kara laikā. Pateicoties mātes darba devēja piešķirtajai stipendijai, gan Mārtiņam, gan viņa māsai tika dāvāta iespēja iegūt augstāko izglītību. Mārtiņš studēja ķīmiju Kornelas Universitātē, tad turpināja studijas Nortvesternas Universitātē Čikāgā, kur ieguva tirgzinību grādu.
Darba gaitas viņš sāka vienā no pasaules lielākajām zāļu firmām "Sandoz", kas vēlāk tika pārdēvēta par "Novartis". Mārtiņš Putenis allaž aktīvi iesaistās trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē: bērnībā apmeklēja latviešu sestdienas skolu, vasarās devās uz latviešu bērnu nometni, vēlāk dejoja tautas deju grupā.
Savukārt Mārtiņa sieva Kristīna dzimusi 1961. gadā Čikāgā, Ilinoisas štatā. Arī viņas vecāki Amerikā nokļuva pēc bēgļu gaitām Vācijā. Kristīna izauga latviskā vidē: dejoja tautas dejas, iesaistījās gaidu kustībā, draudzējās ar Čikāgas latviešu jauniešiem. Studējusi arhitektūru Ilinoisas Tehniskajā institūtā, strādājusi vairākās firmās, attīstot savas zīmēšanas un projektēšanas prasmes. Vēlāk Kristīna ieguva skolotājas izglītību un tagad strādā pamatskolā, nākot talkā skolēniem, kam nepieciešama palīdzība lasīšanas, rakstīšanas un matemātikas prasmju apgūšanā. Vienlaikus Kristīna un Mārtiņš daudz laika ieguldījuši latviešu skoliņu dzīvē. Abiem ir četri bērni – Mikus, Matīss, Zinta un Āris Krišs – arī atvases augušas latviskā vidē.
Būšana latviešos kā patvērums
Vecākais dēls ar ģimeni dzīvo Amerikā netālu no vecākiem, vidējais dēls Matīss dzīvo pie Denveras, meita Zinta nesen apprecējās ar latvieti un dzīvo Losandželosā, bet jaunākais dēls ir Latvijā. Tēvs Mārtiņš sacīja: "Āris mūsu ģimenes lepnums, jo spēra to soli, ko es pats būtu varējis spert pagājušā gadsimta 90. gados, bet nobijos vai kautrējos, un nespēru. Āris tagad to ir paveicis, un mēs caur viņu, caur viņa piedzīvojumiem dzīvojam. Mūsu ģimenē latvietība allaž bijusi svarīga, uzauguši latviešu draugu aplī, darbojoties latviešu skolā korī, un prieks redzēt, ka tas turpinās mūsu bērnos."
Atšķirībā no Mārtiņa un Kristīnas vecākiem, kuri bēgļu gaitās nonāca Amerikā un kuriem latvietība bija vajadzība un nepieciešamība, nākamajai paaudzei tā jau bija izvēle.
Kā sacīja Mārtiņš, tad, augot pilsētā, ko tolaik, viņa bērnībā, dēvēja par nepievilcīgāko pilsētu visā Amerikā, būšana latviešos bijusi iespēja, patvērums un izklaide: "Pavadīt brīnišķīgas vasaras ar latviešu draugiem nometnē Katskiļos, nevis nepievilcīgajā Ņūarkā, pilsētā Ņūdžersijā, kur viengad notika smagi nemieri. Latvietība man bija pasaku zeme, un bija grūti ticēt, ka Latvija būs neatkarīga. Daudzi tolaik tam neticēja, tāpēc šobrīd varam apbrīnot, ka nākamajai paaudzei ir iespēja piedzīvot dzīvi brīvā Latvijā."
Izaudzināt bērnus par latviešiem Amerikā ir pilna laika darbs. Ģimenē runājuši tikai latviski. Ilgus gadus mājā nebija televizora, lai būtu vairāk sarunu latviski, nevis ekrāns angļu valodā.
Āris atminas – lai arī ģimenē runāts latviski, tomēr ar brāļiem un māsu savā starpā reizēm runājuši angliski, bet no tēta par šo dabūjuši brāzienu:
"Es atceros, ka latviešu valodu zināju labi, bet, sākot mācīties angļu valodu un sarunājoties ar kaimiņiem, amerikāņiem, manas angļu valodas prasmes nebija pilnīgas, reizēm maisīju abas valodas kopā, un kaimiņbērni neko nesaprata, ko es runāju."
Savukārt Mārtiņš atceras, ka vecākā dēla pirmsskolas skolotāja sacījusi – nekad vēl nav bijis bērns, kurš atteiktos runāt angliski. Viņa dēļ nācās mājās ieviest vienu stundu angļu valodai, lai vecākais dēls varētu "iepasēt" amerikāņu vidē.
Ļaujas sirdsbalsij
Āris Krišs šobrīd Latvijā strādā par pavāru, bet izglītību ieguvis Amerikā. Par pavāru kļuvis studiju gados. Lai varētu piepelnīties, sācis strādāt un šo profesiju iemīlējis, tāpēc pametis universitāti un sekojis sirdsbalsij. Vecāki, saprotot, ka degsmei ir liela nozīme, atbalstījuši dēlu viņa izvēlēs. Tēvs Mārtiņš norāda, ka Ārim Krišam ir pavāra talants gan izpratnē par ēdienu un garšu, gan arī vizuālo noformējumu.
Atbraucot uz Latviju, Ārim darba līguma vēl nebija, bet palīdzēja draugi, kas jau dzīvoja Latvijā. Viens no viņiem ir šefpavārs Māris Jansons, kuru Āris Krišs bija iepazinis 2x2 nometnēs. Tāpat arī pateicoties vecāku draugiem, darbu itin viegli izdevās atrast, un šobrīd Amerikas latviešu jauneklis strādā restorānā "Trīs pavāri". Savukārt brīvajā laikā viņš dodas dziedāt uz folkloras kopu, kurā Āris atsauc atmiņā Amerikā pavadīto bērnību un zēnības laiku.
"Amerikā vienmēr esmu juties kā latvietis. Latvijā – kā amerikānis. Jā, man ir latviešu valoda, es sevi uzskatu par latvieti, tomēr, īpaši ar kolēģiem pārrunājot lietas… bērnībā mums ir bijusi cita kultūra, citas atmiņas. Tas mūs noformēja kā unikālus cilvēkus," viņš sacīja.
