Lepna būt par cēsnieci
Gunita ir radoša un aktīva cēsniece – viņas vadībā tapuši vairāki Cēsu pilsētas svētku pasākumi un koncerti, kā arī citi nozīmīgi notikumi. Gunitas dzīvi caurvij mūzika, viņa piedalījusies TV3 šovā "Koru kari", kā arī bieži pasākumus ne tikai organizē un vada, bet arī tajos dzied.
"Es patiešām no sirds vienmēr, lai arī kur Latvijā es būtu, ar lepnumu saku, ka esmu no Cēsīm, ka esmu cēsniece. Tā kā vienmēr esmu bijusi ar kultūru saistīta, jau no agras jaunības tajā ievilkta, tad, jā, Cēsis ir īpašas," pauda Gunita.
Vienlaikus Gunita atklāja, ka jaunībā, gluži tāpat kā lielākajai daļai jauniešu, arī viņa ļoti vēlējās dzīvot Rīgā, bet tagad priecājas, ka ir palikusi Cēsīs.
"Ja godīgi, diezgan daudz gadu bija tādi, kad man likās, ka tiem rīdziniekiem viss ir foršāk un ir lielākas iespējas. Varbūt arī ir, jā, skaidrs, ka tie mērogi un apjomi jau ir lielāki, pasākumiem kaut vai. Protams, bet man patīk tas mūsu. Es ar savu lielo emocionalitāti un jūtīgumu, man liekas, esmu savā vietā," stāstīja Gunita, kura nupat par savu aktīvo darbu arī ieguvusi titulu "Cēsnieks 2024".
Bija grūti pieņemt realitāti
Savulaik Gunita gan piedalījusies, gan uzvarējusi dažādos dziedāšanas un skatuves konkursos Rīgā, gan uzsākusi mācīties par aktrisi un pat filmējusies kādā nelielā filmā "Pa baltā furgona pēdām", taču viņas ceļš vienmēr vilka atpakaļ uz Cēsīm.
"Tas laiks bija patiesībā smags, jo tajā laikā mana mamma saslima ar vēzi. Tie gadi bija tādi, ka es vispār nesapratu, kas notiek, tāpēc ka es neticēju, ka viņa nomirs.
Visi zināja, ka viņa nomirs, bet es tāda kā apjukusi dauzījos apkārt. Muku no mājas. Šobrīd es būtu sēdējusi un līdz pēdējam brīdim mammas roku turējusi, bet tad es nevarēju saskatīt to realitāti," atzina Gunita.
Atgriežoties no Rīgas, Gunita iemīlējās un izveidoja ģimeni. Viņai piedzima divi bērni, un viņa 10 gadus strādāja par māksliniecisko vadītāju Priekuļu Kultūras namā. Tā beigās izrādījās neatsverama pieredze, kas pavadīja Gunitu tālāk, viņas karjerai attīstoties kultūras nozarē Cēsīs.
Tāpat viņa ir neizsakāmi pateicīga par saviem bērniem – Emīlu un Patrīciju, kuri nu jau lieli un dzīvo savu dzīvi. Gunita atklāja, – ja būtu tāda iespēja, savā dzīvē neko nemainītu tieši bērnu dēļ.
"Skaidrs, ka tas ir nepareizi, es zinu, bet, ja viņiem iet slikti, tad man arī īsti līdz galam nav labi. Esmu laimīga tikai tad, kad manējiem viss ir labi. Bet es esmu laimīga, ka viņi ir izauguši par cilvēkiem ar siltām sirdīm," pauda Gunita.
Sirds darbs – doties pie senioriem
Šobrīd, paralēli aktīvai darbībai kultūras dzīvē, Gunita nesavtīgi un no sirds velta savu laiku brīvprātīgajā darbā. Jau vairākus gadus viņa kā brīvprātīgā apmeklē Cēsu klīnikas un Vidzemes slimnīcas pacientus – seniorus, sarunājoties un lasot pasakas.
"Es to nesaucu par labdarību, bet gan par savu sirds darbiņu, kad es eju pie tiem vecajiem cilvēkiem, jo tas nav tā... Tur tu neko nevari nospēlēt.
Tu pie viņa ej ar sirdi, tāpat kā pie bērniem vai tāpat kā uz skatuves kāpt. Tu nevari uzkāpt un automātiski kaut ko izdarīt vai norunāt, vai nodziedāt – vai nu tu to dari ar sirdi, vai nedari vispār nemaz. Jo to jau jūt klausītājs un skatītājs," pauda Gunita.
Doties pie senioriem, lai sastādītu viņiem kompāniju, bija Gunitas pašas ideja. Viņa devās uz Cēsu klīniku un runāja ar tās vadību, un par spīti tam, ka Gunitai nebija nekādas iepriekšējās pieredzes šādā darbā, viņi bija ārkārtīgi atbalstoši, jo atzina, ka šāda vajadzība pastāv. Ja bērniem ir dakteri klauni, kas nāk ciemos, tad seniori bieži laiku slimnīcā pavada vientuļi.
"Man jau pirms vairākiem gadiem ik pa laikam bija tāda sajūta, ka kaut kas ārpus savas ikdienas rutīnas darbiem vēl ir jāizdara. Tad sākās karš [Ukrainā], un mēs ar vīru palīdzējām, bet vienā brīdī es domāju, cik mēs palīdzam viens otram? Mūsu līdzcilvēkiem? Ka patiesībā tik daudz ir vecu, vientuļu cilvēku. Tad es gāju uz Cēsu klīniku," stāstīja Gunita.
Sākotnēji Gunita senioriem lasījusi priekšā Imanta Ziedoņa "Krāsainās pasakas", bet ar laiku kļuvis skaidrs, ka galvenokārt jau seniori vēlas parunāties.
"Es to joprojām daru, es cenšos reizi nedēļā iet uz Cēsu klīniku, bet pārsvarā jau sanāk runāties. Patiesībā uzklausīt. Citreiz es sēžu vienkārši un pusstundu klausos kādas tantītes dzīves stāstu.
Es zinu ļoti daudzus dzīves stāstus, bet ne par to ir stāsts. Medicīnas personālam – viņiem taču nav laika sēdēt un runāties, viņiem ir jādara savas lietas," skaidroja Gunita.
Brīži, kad laiks apstājas
Protams, ir seniori, kas kompāniju atsaka vai sākumā ir ļoti skeptiski, bet visām situācijām Gunita pieiet ar smaidu.
Ienākot palātā, viņa parasti saka – jums nav radio palātā, es kādu laiku varētu būt jūsu radio. Gandrīz vienmēr tas nostrādā, un senioros atplaukst smaids.
Gunita arī ir labdarības organizācijas "Hospiss LV" brīvprātīgā darba koordinatore Valmierā, Vidzemes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļā.
"Reizi nedēļā es tagad arī uz Valmieru braucu ar "Hopiss", un mēs ejam ar svētku galdu, tā ir tā ideja. Tur ir saldējums, es kafiju mājās uzvāru, un ir odziņas… Bet tas svētku galds ir kā pirmā roka, lai iesāktu šīs sarunas. Tie cilvēki tik bieži, tādi guļošie, mirstošie, kuri vairs paši neēd… Ir tik skaista tā "Hospiss" ideja – iedot viņiem to saldējuma garšu vēl. Vai, ja viņš grib kafiju, mediķi arī saka – bet, protams, dodiet, nekas vairs nekaitēs.
Kad es tanti baroju ar saldējumu un viņai līst asaras, un viņa knapi spēj izdvest, cik garšīgs saldējums… Tad laiks apstājas," stāstīja Gunita.
Viņa atklāja, ka tie ir īpaši mirkļi, kad pazūd visa ikdienas skriešana un uztraukumi, kad nekas vairs nav svarīgāks par šiem cilvēkiem un viņu sajūtām.
