Milda Lauberte dienasgrāmatu rakstīt sāka 25. martā, kad viņai ar meitu Veltu un dēlu Ēvaldu, Sandras tēvu, bija jāpamet "Vārpu" mājas Ipiķu pagastā. Un viņa rakstīja līdz 15. aprīlim, kad izsūtītie nonāk sādžā Sibīrijā.
Mazmeita Sandra stāsta, ka vecāsmātes atmiņās deportāciju diena atklājas visskaudrāk. Milda raudāja, bija izmisusi un sagrauta. Viņa uzreiz saprata, ko nozīmē zaldāti ar šautenēm pajūgos, kas nogriežas ceļa galā uz "Vārpām." Mildas vīru represēja jau 1945. gadā.
"Jums divas stundas sakravāties, kaujiet pīles, vistas, ceļā viss noderēs, – dzirdu, ka viņš laipnā krievu valodā mani skubina. Bet izpildīt nespēju neko. Eju uz istabu. Čekists seko pa pēdām. Ko ņemt, ko neņemt. Ieraugu gultā vīra vēstules. Paņemu tās. Uz kumodes fotogrāfiju albums. Paņemu arī to paņemu. Dziesmu grāmatu, kladi. Nu jau bagātības pietiks," dienasgrāmata rakstīta zīmēšanas burtnīcā, kas dēlam Ēvaldam bija skolas somā, ko viņš paņēmis izvešanas brīdī.
"Ēvalds paņēmis kurvīti ar dažām olām un veco bļodiņu. Maizīti, ar lieliem meža darbiem nav ne kukulīša izcepta. Kulītē pāris pudi miltu, tikpat ieberu arī graudus. Jo milti vairāk nav samalti," dienasgrāmatu lasa Sandra.
"Ieeju vēl kūtī atvadīties no saviem mīļiem lopiņiem. Lai gan bērni sabāza redeles pilnas ar āboliņu gotiņām, kastes pilnas ar barību. Bet neviens neēd. Laikam arī lopiņi saprot, kas notiek ar viņu saimnieci.
Ar Dievu, mīļie lopiņi. Asaras līst un līst. Ar Dievu, manas "Vārpas!"
Milda nezināja, vai atgriezīsies. Viņai teica, ka dzimtene jāatstāj uz mūžu. Dienasgrāmata vēlāk papildināta ar dzejoļiem un stāstiem jau no Sibīrijas ikdienas. Svešumā Milda pierakstīja un zīmēja savu Dziesmu grāmatu.
Izsūtījumā Milda nodzīvoja astoņus gadus. Viņa varēja atgriezties savās "Vārpās", kur pie sienas, neviena neskarts, joprojām stāvēja lielais pulkstenis.
"Šogad tieši iedarbināju. Atradu pulksteņa kastē zīmīti, ka tā ir bijusi dāvana vecaimātei un vecamtēvam kāzu dienā 1931. gadā. Zīmītē uzrakstīti visu apsveicēju vārdi. Vēsturiska vērtība vēl palikusi mājās," stāsta Sandra.
Pirms vairākiem gadiem Sandra nolēma pārcelties uz dzīvi vecāsmātes mājā. 1989. gadā viņas tēvs pie mājas iestādīja Sibīrijas ciedrus.
"Ar domu, lai šai mājas pagalmā vienmēr var atcerēties, kāda traģēdija šeit ir notikusi. Viņš bieži vien stāstīja, ka ciedru riekstus taigā atrada – tad bijuši pārlaimīgi, jo ir bijuši pāris gadi, kad bads bijis nenormāls," stāsta Sandra.
Pagājuši 75 gadi. Papīrs drūp, un burti gaist. Sandras ģimene iecerējusi vecāsmātes atmiņas apkopot arī grāmatā. Lai būtu bērniem un mazbērniem.
"Ne jau tāpēc, lai viņi apzinātos to smagumu. Bet lai viņi saprastu, cik stipri ir cilvēki un cik svarīgas ir cilvēkiem tās tēva un mātes mājas. Mēs tās diezgan viegli palaižam pa rokai. Bet, izlasot šo, kāds varbūt tomēr aizdomājas," skaidro Sandra.
Mildas Laubertes dienasgrāmatai ir izveidota digitāla kopija, kas glabājas Latvijas Folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājumā. Šīs vēstures liecības ikviens var izlasīt arhīvā garamantas.lv.
