Bērnība drūmos toņos
Fjodors nāk no Ventspils. Viņa bērnība nebija tik krāsaina, kā varētu likties tiem cilvēkiem, kas seko līdzi Fjodora gaitām šobrīd.
"Viss bija diezgan tādos piezemētos toņos, kas varētu būt viens iemesls tam, kāpēc es esmu tik spilgts un košs savos darbos. Es varbūt gribēju no tā visa izvairīties, aizbēgt no tās ikdienas," atklāja Fjodors.
Kad viņam bija septiņi gadi, nomira ģimenes centrs – viņa mamma, un kopš tā brīža Fjodora ģimenē visas sarunas apstājās. Fjodoram ar zaudējumu un emocionālajiem pārdzīvojumiem bija jātiek galā pašam. Iespējams, tieši tāpēc viņš pievērsās mākslai.
"Pēc mammas zaudēšanas es dzīvoju pie omes, kur arī bija visādi sarežģījumi un ne tas, kam būtu bērnībā jāiziet cauri, bet tas tikai mani beigās stiprināja kā cilvēku. Tas man deva tādu kā spērienu uz priekšu – iet un tiekties pēc kaut kādiem nereāliem mērķiem savā ziņā, uzdrošināties braukt no Ventspils uz Rīgu studēt, vai no Rīgas uz Antverpeni, no Antverpenes uz Londonu un riskēt, jo nebija īsti ko zaudēt," stāstīja Fjodors.
Viņa tēvs pēc sievas zaudējuma nopietni pievērsās reliģijai, un kontakts ar dēlu palika otrajā plānā. Fjodors gan netur sevī aizvainojumu uz tēvu, norādot, ka tā dzīvē vienkārši sanāca, ka abu ceļi aizveda katru uz savu pusi.
Mākslā ievirzīja mamma un modes žurnāli
Māksla Fjodoram bija tuva jau kopš bērnības. Mamma viņu jau agrā vecumā ielika mākslas skolā, jo redzēja, ka Fjodoram patīk zīmēt un radoši izpausties. Tāpat jau ļoti agri viņš pētīja mammas modes žurnālus "Vogue" un "Harper’s Bazzar".
"Vēlāk, no astoņiem deviņiem gadiem, es pats sāku pirkt pirmos žurnālus. Vēl pirms braucu uz lietišķajiem, es jau sāku pirkt arī ārzemju žurnālus – amerikāņu "Vogue", britu "Vogue". Tīri tādēļ, ka mani tas interesēja vizuāli, es izpētīju arī, kas ir tie dizaini, kas man patīk," stāstīja Fjodors.
Kad 90. gadu beigās parādījās internets, Fjodoram radās iespēja meklēt informāciju par dažādiem dizaineriem un sekot viņu gaitām. Viņš veidoja klades, kolāžas, kolekcionēja dažādas bildes un žurnālu izgriezumus gan par slavenākajiem dizaineriem, gan modes namiem pasaulē.
"Tas bija lauciņš, kurā es jutos ļoti komfortabli, un skola, lietišķie – tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, deva man labu pamatu saprast, kā tā drēbe tiek veidota.
Pirms tam es vienkārši zīmēju, gleznoju, no māliem veidoju lietas Ventspilī, bet šeit bija tieši tā tehniskā puse, un to kreatīvo pusi es tieši vairāk kā informāciju uzsūcu no žurnāliem un interneta," stāstīja Fjodors.
Rīga – Antverpene – Londona
Pabeidzot vidusskolu, Fjodors apzinājās, ka, ja vēlas kļūt par modes mākslinieku, viņam jādodas studēt uz ārzemēm, jo Latvijā gūt nepieciešamās zināšanas tobrīd nebija iespējams. Viņam nebija līdzekļu, bet bija gana liela apņēmība. Pēc tam, kad Fjodors nokārtoja iestājeksāmenus prestižajā Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā, viņš bankā paņēma studiju kredītu.
Pēc otrā kursa Fjodors gan pameta studijas Antverpenē, jo nespēja iejusties konkrētajā vidē, kurā visi sarunājās tikai franču valodā, kas viņam bija sveša. Tāpēc Fjodors devās uz Londonu. Tur viņš sešus mēnešus nodzīvoja uz draudzenes dīvāna, mēģinot saprast, ko iesākt tālāk.
Meklējot darbu, viņš iepazinās ar topošo modes dizaineri Golanu, kurš tobrīd strādāja pie slavenā dizainera Aleksandra Makvīna. Kopā viņi darīja dažādus darbus, kas saistīti ar modi, un paralēli tam radīja savu pirmo kolekciju, ko parādīja modes nedēļā, kas iet paralēli oficiālajai modes nedēļai Londonā.
"No tā mirkļa viss sāka pamazām veidoties. Kāds kaut ko pamanīja, uzrakstīja. Lēdijai Gagai uztaisījām tērpu, jo viņa stiliste mūs pamanīja Londonā. Ar otro kolekciju mēs pieteicāmies jau diezgan nozīmīgam konkursam un vinnējām. Tas bija diezgan pārsteidzoši," atzina Fjodors.
Pateicoties uzvarai konkursā, Fjodors un Golans ieguva telpas un starta kapitālu, kā arī reģistrēja savu zīmolu legāli dažādos tirgos. Tāpat viņiem bija iespēja aizbraukt uz Parīzi un iegūt pirmos pircējus, kuri nolēma iegādāties jauno modes dizaineru kolekcijas un iznest tās visā pasaulē.
Ar savu dizainu uzrunāt pašu Madonnu
Ja pirmo kolekciju Fjodors darināja ar paša rokām, pie otrās viņam jau palīdzēja viena šuvēja, tad trešo jau pilnībā šuva citi speciālisti no Fjodora radītajām piegrieztnēm.
"Bija amazing (pārsteidzoši – no angļu val.) sajust, ka esi uzrunājis tādu cilvēku kā Madonna, bet netieši. Mums nebija iespējas viņu ne satikt, ne uzrunāt kādus viņas cilvēkus. Protams, viņa nebija pirmā, mūs pamanīja viņas stilists, bet viņa izdarīja izvēli uzvilkt to tērpu, un ne tikai to.
Viņa tik ļoti to izjuta, ka rakstīja mums "Instagramā" pateicības un ietagoja, ko parasti neviena slavenība nedara, un prasīja vēl. Mēs šuvām vēl, un viņa vilka vēl vairākus tērpus," stāstīja Fjodors.
Protams, izsišanās modes pasaulē prasa milzīgu ieguldīšanos, savu resursu atdošanu un stresu. Ir bijuši daudzi mirkļi, kad Fjodors vēlējies vienkārši padoties un doties dzīvot uz laukiem, lai tikai tiktu laukā no ātrā skrējiena, kurā ir ierauts jau tik daudzus gadus.
"Tajā pašā laikā ir ražošana, ir veidošana, ir jāpārdod kolekcijas, ir jāatrod finansējums nākamajai modes skatei, jo katra modes skate ir šausmīgi dārga, ir jāatrod sponsori,
jāveido attiecības, jākomunicē ar visiem ļoti pozitīvi, jārada atmosfēra, ka viss ir baigi forši. Ir jāmācās būt diezgan spēcīgam," atzina Fjodors.
Nu jau četrus gadus viņš ir atgriezies Latvijā. Par spīti izaicinājumiem, šobrīd Fjodors ir apmierināts ar savu dzīvi. Jā, ir bijuši mirkļi, kad viņš juties vientuļi, kad nācies iet cauri grūtībām, bet viņa dzīve vismaz līdz šim ir bijusi arī ārkārtīgi krāsaina, koša un bagāta ar dažādiem ceļojumiem un cilvēkiem, ko viņš ir iepazinis. "Es domāju, ka mana mamma ar mani lepojas," atzina Fjodors.
