Es uzkāpu kalniņā...
Ilze Baumane mūs sagaida mājas pagalmā ar rejošo takšeli blakus. Viņu ģimenes mājas ir kalnā un redzēt var tiešām tālu. Viņas vecākajam dēlam, astoņpadsmitgadīgajam Edgaram Grundbergam mīļākā dziesma bija Riharda Zaļupes ritmiskā un emocionālā "Mēs uzkāpām kalniņā".
Ilze mūs izved nelielā ekskursijā ap māju. "Mēs esam kalniņā, kalna galiņā. Šī man ir otra laulība. Un tā esam nodzīvojuši – abi ar Ivaru un nu jau trim bērniem. Pēc Edžuka un Madaras mums piedzima Ernests. Vīrs mani pieņēma ar abiem, Madaru un Edgaru, un es nekad neesmu jutusi, ka vīrs dalītu bērnus. Nekad! Visi vienādi svarīgi un mīļi. Kā tagad pietrūkst Edžuka roku... viņi abi kopā taču te visu cēla un visu darīja".
Pagrabam jumis korē. Edgaram ļoti patika viss latviskais. Viņš klausījās tikai latviešu mūziku. Draugiem arī teicis – ei, nu ko tās ārzemes, paklausāmies savējos!
"Es viņu saucu par Edžuku. Par Ezi, kad bija spurains. Bet tā Edžus. Un tad es pabužinu galvu... manu Edžukiņ... manu dēliņ". Ilze joprojām par Edgaru runā tagadnē. Brīžiem pati sevi labo. Bet kāda jēga.. No šī kalna Edgaru arī izvadīja pēdējā gaitā.
Avārija
"Tas bija 13. septembris. Edgars gāja praksē Jaunmoku pilī. Viņam ļoti, ļoti patika! Viņš mācījās Kuldīgas Tūrisma un tehnoloģiju tehnikumā par tūristu konsultantu. Un tieši to viņš arī tajā pilī darīja! Tur ir izlaušanās istabas, nu kaut kas tāds... Un 12. septembrī dēlam zvanīja no Kuldīgas tehnikuma, ka viņš izvirzīts "Erasmus" apmaiņas programmai. Un oktobra beigās ir jābrauc uz Spāniju. Tāpēc jāaizbrauc uz Kuldīgu parakstīt dokumentus. Viņš pēc tās Jaunmoku pils atprasījās nedaudz ātrāk un brauca uz Kuldīgu parakstīt tos papīrus. Un tad viņam bija jābrauc uz Aizputi pie mana tēva. Mums bija jāatved ģenerators, ko mēs bijām nopirkuši, bet tas stāvēja tur.
Un sešos vakarā viss bija sakrāmēts un Edgars zvana, ka gatavs braukt. Bet "Waze" viņu veda pa ceļu, kas man ļoti nepatīk. Caur Kabili.
Un es viņam teicu, man tas jaunais ceļš Tukums–Kuldīga ļoti, ļoti nepatīk. Brauc labāk caur Kandavu, caur Rendu, pa to pusi. Bet viņu veda pa turieni... Un astoņos vakarā man zvana nezināms numurs, stādās priekšā kā policija. Man pirmā doma bija – ko tu esi savārījis? Kādā mašīnā iebraucis, cik man būs nauda jāmaksā par remontu?
Tas bija viens variants, un otrs variants, ka laikam pārsniedzis ātrumu. Bet tādu variantu, kāds bija šis, nekad dzīvē nepieļāvu...
Un policija saka, ka ir notikusi autoavārija. Edgars ar smagu galvas traumu nogādāts Kuldīgas slimnīcā.
Mēs ar vīru braucām uz notikuma vietu un pēc tam pie Edgara uz slimnīcu. Tā es katru dienu braucu..."
Ilzei pašai ir medicīniskā izglītība. Viņa strādā par vispārējās aprūpes māsu sociālās aprūpes centrā. Tāpēc saprata, ko ārsti saka, ko skaidro.
Bet trauma bija bezgala smaga. Ilze Baumane: "Man pateica, ka ir galvas pamatnes lūzums. Un smaga smadzeņu kontūzija. Mēs ar vīru no sākuma runājām, ka ir gan dzirdēts, gan pašiem pazīstami cilvēki, kam bijusi kontūzija. Un cik nav dzirdēts, ka izdzīvo un ka viss ir labi. Varbūt tur pievelk kāju, klibo vai kaut kas tāds. Bet cilvēks ir dzīvs.
Nu jā, mēs visu laiku uz to arī cerējām, ka būs labi.
Bet mana mamma strādā Stradiņa slimnīcā. Viņai ir ļoti atsaucīgi darba kolēģi, viņa sazinājās ar vienu Rīgas neirologu. Un es nu aizsūtīju izmeklējumus. Un viņš pateica, ka nav nekādu cerību... Kad mēs aizbraucām uz avārijas vietu, es ar roku pārbaudīja visu mašīnu. Šofera pusē, kur viņš sēdēja no augšas līdz lejai, visu krēslu, stūri, nebija pat "airbags" izsprādzis, pat krēslā nebija neviena buktīte, nekas. Tikai griesti.. Jo viņš bija uz sānu sagāzies un tā ieslīdējis tajā kokā. Un arī tagad viņš slimnīcas gultā gulēja. Nebija neviena skrambiņa, neviena ne uz sejas, ne uz ķermenīša, nekur. Un arī nebija nekādu ne lūzumu, nekas nebija. Vienīgais, kas bija traumēts, tā bija galviņa."
Un kā ar sirsniņu?
20. septembrī ārsts vērsa uzmanību uz to, ka Edgaram ir paplašinātas abas acu zīlītes.
Un vaicājis, vai mamma, mediķe, saprot, ko tas nozīmē. Ilze saprata. Smadzeņu nāve. Un tad ārsts vaicājis, ko viņi domā par iespēju, ka Edgars kļūst par orgānu donoru.
Ilze atceras: "Ārsts teica – jums nav jāsniedz atbilde tūlīt, jūs aizbrauciet mājās, apdomājieties, parunājiet ar vīru."
Un dīvainākais ir tas, ka Ilze jau zināja atbildi. Jo viņiem ar Edgaru bija bijusi saruna par šādu iespēju.
"Es stāvu pie sava dēla ķermeņa, un man tādas frāzes nāk laukā, ka ārsts skatās uz mani lielām acīm. Es tā konkrēti pajautāju, par kādiem orgāniem ir runa? Ārsts apstulbis ievelk elpu un saka, ka par nierītēm. Bet es prasu – un kā ar sirsniņu? Es kā māte stāvu pie sava dēla ķermeņa un uzdodu šādus jautājumus. Bet es pati esmu mediķe. Un Edgars pēc Kuldīgas tehnikuma beigšanas gribēja iet mācīties uz fizioterapeitiem, masieriem. Viņam bija mērķis palīdzēt cilvēkiem."
Sarunas par ķermeni un dvēseli abiem jau bija bijušas. Jo Ilzei ar Edgaru bija fantastiski labas attiecības. Nebija noslēpumu, un viņi bija cilājuši neskaitāmas tēmas.
Ilze turpina: " Jā, mēs ar Edžuku bijām jau iepriekš runājuši, ka tad, kad mirst, mums jau tas ķermenis nav vajadzīgs. Tā ir tikai čaula. Svarīgāka ir dvēsele.
Un es teicu toreiz dēlam, ja man kaut kas tāds notiek, tad tu zini, ka mani orgāni ir jāziedo. Un mans Edžuks toreiz tāds domīgs palika... Viņš teica, ka arī būtu ar mieru."
Kad ieradās transplantologi no Rīgas, viņi visu skaidrojuši daudz sīkāk. Bet Ilze godīgi saka, ka pusi neatceras no tā visa. Viņa parakstīja papīrus. Ka piekrīt.
Ārsts prasīja, kādēļ nav e-veselībā Edgars pats atzīmējis. Ilze atbildēja, ka "mēs, radinieki, zināsim, un, ja mums prasīs, mēs dosim to atļauju".
Vēlāk Ilze pati zvanījusi transplantologiem un vaicājusi, vai operācijas bija veiksmīgas.
Ilze: "Man teica, ka jā. Vienu nieri puisim, viena nierīte sievietei un sirsniņa ir 14 gadus vecai meitenītei. Es esmu ļoti priecīga.
Mana dēla sirsniņa dzīvo un kaut kur pukst. Patiesībā man tik ļoti gribētos redzēt to meitenīti... Nu kaut vai ar acs kaktiņu. Bet Latvijā tā likumdošana ir tāda, kāda tā ir. Tas viss ir liegts."
Donoru tuviniekiem Latvijā neatklāj to cilvēku personības, kas saņēmuši transplantētos orgānus. Arī donoru tuvinieki paši bieži nevēlas atklāt mirušā vārdu vai runāt par to publiski. Ilze tāda nav. Ilze ļoti gribēja, lai sabiedrība uzzinātu, cik brīnišķīgs bija viņas dēls un ka pat pēc nāves viņš ir palīdzējis vēl trim cilvēkiem.
"Es tiešām gribēju, lai cilvēki Latvijā uzzina par manu Edgaru, manu Edžuku! Par viņa labajiem darbiem. Par to, kāds viņš bija. Ja jūs zinātu, cik viņam bija daudz pozitīvisma! Un man liekas, ka tie cilvēki, kas viņu pazina vai kas bija satikuši, pēc šī gadījuma daudz ko sapratuši un daudz ko arī maina. Jo tas ir tik īss mirklis, mēs nezinām, kurā brīdī kas var notikt... Un, runājot par orgānu ziedošanu, tas ir tavs dzīves melnākais brīdis, kad tev ir jāpieņem lēmums par citu cilvēku dzīves īstenību. Jo tu vari iedot citiem dzīvību," sacīja Ilze.
Izmeklēšana. Trīs mazas lapiņas
Neviens policijā tā arī nav Ilzei atbildējis – kas notika un kāpēc notika? Sākotnēji visa avārijas izmeklēšana bija trīs mazas lapiņas.
Ilze: "Tajā vakarā ļoti, ļoti lija lietus. Un pirms Kabiles ir tāds garš, iestiepts līkums. Tur nav ne zīmes, nekā. Brīdinājumu nav! Un tad, kad man tajā vakarā zvanīja policija, viņi teica, ka viss noticis uz taisna ceļa. Iebrauca pretējā ceļa pusē un kokā. Vai viņš bija dzēris, vēl jautāja. Es teicu, ka nē! Ja viņš brauca ar mašīnu, viņš pat iepriekšējā dienā nelietoja alkoholu. Nu tad varbūt viņš nebija pie stūres, kāds cits bija pie stūres? Cik es zinu, viņš viens brauca." Tikai vēlāk sapratuši, ka ceļš bija dubļains. Visticamāk, kāda lauksaimniecības tehnika atstājusi dubļu jūru... To Ilzei arī rakstījuši sveši cilvēki, kad viņa sociālajos tīklos publiskoja notikušo. Braucēji mammai apliecināja, ka ceļš bijis dubļos un slidens.
"Dubļi, sajaucoties ar lietu, kopā paliek kā slidena masa," Ilze uzsver. Un skaidrs, ka Edžum nevarēja būt arī liela pieredze.
Ilze: "29. maijā viņš nolika tiesības, un tajā pašā dienā mēs nopirkām viņam mašīnīti. Ar tādu domu, ka pirmajai mašīnai nav jābūt jaudīgai, ir jābūt mazai, lai aprod, pierod pie tās mašīnītes. Iemācās kārtīgi braukt un tad. Pats var nopirkt, kādu viņš viņu vēlas. Un tā...
Nākamajā dienā, kad mēs aizbraucām tai mašīnai pakaļ, arī tad bija redzami tie dubļi, jo visu nakti bija lietus... Gar ceļa malu varēja redzēt, ka ir tā uzbrauktuve un braukts nost... Tas tak taisns arī tur nav, var redzēt, ka tur ir iestieptais līkums. Un mēs nevarējām to mašīnīti dabūt virsū strēlei, jo viņa bija sagāzusies uz sānu. Un tad ieslīdējusi kokā. Vīram Sabilē, arī Kabilē pazīstami cilvēki. Mēs paziņojam, lai atbrauc palīgā to mašīnu dabūt uz piekabes virsū. Un tad, kad atbrauca tie vietējie kabilnieki, viņi saka, ka šajā līkumā jau regulāri... Tas jau ir standarts... Es tikai nesaprotu to, ja tur notiek regulāri kaut kādas avārijas, kādēļ tur nav nekādas ne zīmes, ne brīdinājumi, nekā tur nav?"
Skaidrību neviesa arī policija. Ilze: "Kad Edgars aizgāja, es aizbraucu uz Kuldīgas policiju. Jo Edgaram bija no policijas atnākusi vēstule. Ka pie nenoskaidrotiem apstākļiem ir notikusi autoavārija... Un es aizbraucu uz policiju, un atnāk inspektors ar to Edgara lietu. Tā visa lieta sastāv no trīs lapelēm. Nekā tur nav... Es prasu, nu ko jūs esat noskaidrojuši? Un policists man vaicā – kāpēc jums kaut kas jāzina? Ko jūs gribat zināt?"
Ilze, kura tikko bija zaudējusi dēlu, bija šokā. Kā var tā izmeklēt avāriju?
"Un es viņiem prasu – kur ir kaut vai fotogrāfijas no notikuma vietas? Kaut kādi liecinieki? Nekā nav! Un tad gan es viņiem pateicu, ka es nezinu, kā jums policijā ir pieņemts, bet šis nebūs tas gadījums, kad es to tā atstāšu."
Un nākamajā reizē lietu jau bija pārņēmis cits inspektors. Un tad tās trīs lapeles bija pāraugušas krietni lielākā apjomā. Bija arī apjautāti vietējie iedzīvotāji. "Neviens neko nav redzējis, neviens neko nezina. Es tiešām jums nemāku atbildēt, man pateica policists. Mēs nemākam izskaidrot, kāpēc tā notika. Un tā arī palika."
Spridzeklis Edžuks
Ilze par Edgaru runā ar siltu smaidu. Brīžiem jāraud, brīžiem jāsmejas. Dēls bijis tāds vellapulveris!
"Es vienkārši apbrīnoju, kā viņš pārvietojās, viņš pat negāja, viņš dejoja, vai nu viņš polku lec, vai nu viņš gāja galopā. Un viņam bija vienalga, kur viņš atrodas – uz ielas vai veikalā, viņš gribēja, viņš dejoja, viņš gribēja, viņš dziedāja, viņam tas nesagādāja nekādas problēmas."
Daudzi bijuši arī pārsteigti par Ilzes un Edgara labajām attiecībām. Viņam nekad nebija kauns mammu apķert un samīļot publiski.
Siltas un sirsnīgas attiecības ģimenē bija ar visiem. Mammu dancināja ballēs līdz rītam. Ar māsu kopā dejoja deju kolektīvā. Ar mazo brāli bez kautrēšanās spēlējās smilšu kastē. Un šī sirsnība bija tik lipīga! Edgara draugi labprāt brauca ciemos. Un visi Edgara mammu sauca par mammu. Viņa smejas, ka brīžiem viņai bija seši bērni, brīžiem četri. Mūždien vēl kāds ciemojas, smejas.
Ilze: " Piemēram, ja es aizbraucu uz skolu, viņš skrien man pretī, apķer un sabučo. Mammu! Viņš nekautrējās no saviem vienaudžiem, no klases. Vienalga, ko par viņu domā!"
Un Edgara sapnis par dalību Dziesmu un deju svētkos piepildījās šovasar. "Televīzijā taču tuvplānā ar māsu abus divus viņus pievilka gājiena laikā! Kā viņš bērnudārzā sāka dejot, tā viņš dejoja līdz šim visu laiku. Un tad viņš arī bišķiņ ko pamainīja, bet tautas dejas ir bijušas vienmēr viņam pamatu pamatā. Jā, un arī ļoti, ļoti mīļa un tuva viņam bija latviešu mūzika. Tādas nopietnas lietas, ko viņš būtu kādreiz savārījis, par ko man būtu ļoti, ļoti jākreņķējas, nebija vispār. Edgara pozitīvisms bijis tik lipīgs. "Pat ja, piemēram, kaut kāds kautiņš vai kas, viņš tā vienmēr visu nolīdzināja un visu to labo tikai."
Edgaru izvadīja no mājām. No kalna
Ilze: "Ir tādas "Baltās dūjas", kas izvada pēc senlatviešu tradīcijām. Vada kāzas, kristības, apkūlības... Pagājušogad biju savai krustmātei uz tādu izvadīšanu. Un es Edgaram teicu, ka viennozīmīgi gribu tādu pašu izvadīšanu arī sev. Un man par pārsteigumu Edgars teica, jā, man arī ļoti patika. Jo Edgars bija ļoti, ļoti latvisks. Viņam ļoti patika viss, kas saistīts ar tradīcijām. Un tad es uzaicināju "Baltās dūjas" izvadīt Edgaru... Ar garīgo ugunskuru. Tie, kas nāca atvadīties, vilka arī baltas, gaišas drēbes. Lai dvēselītei vieglāk... Mēs ziedojām ugunskuram graudiņus, ziediņus. Katrs pateica kādu ceļa vārdu Edgaram un izstāstīja kādu notikumu par Edgaru. Un viņa mīļākā dziesma no Dziesmu un deju svētkiem bija "Mēs uzkāpām kalniņā." Un tad, kad Edgaru nesa uz mašīnu, es teicu, lai tā dziesma skan tik skaļi, cik vien skaļi var skanēt! "
"Mēs uzkāpām kalniņā" šajos Dziesmu un deju svētkos skanēja deju lieluzvedumā "Mūžīgais dzinējs". Tas bija noslēguma priekšnesums. Kulminācija.
Kad Daugavas stadionā skanēja Riharda Zaļupes maģiskais darbs "Mēs uzkāpām kalniņā", dejotāju kolektīvi burtiski savijās kopā. Tā bija dejotāju upe, jūra, okeāns. Kā enerģijas viļņi, kas cieši savijoties, veido kaut ko nepārraujamu un mūžīgu. Viss stadions viļņojās un pulsēja vienā ritmā.
Klausoties mammas stāstījumā, ir pilnīgi skaidrs, ka tieši tāds pats mūžīgais dzinējs bija arī Edgars Grundbergs. Dziedātājs, dejotājs, aktīvists, vecākais brālis māsai un mazajam brālim. Ļoti gaišs un sirsnīgs cilvēks.
Edžuk, lai tev tur gaiši!
