"Es atceros, kā 22. februārī mans brālis man saka, ka stāv armija pie Ukrainas robežas, un viņš vēl teica – "bet nē, nevar būt, ka viņi mums uzbruks". Tad mēs ātri biedrībā sataisījām sapulci un plānu, ko mēs darām, ja tā notiks. Bija kāds, kas teica – "tā nevar būt", neviens tam neticēja. 24. februārī, manā vārda dienā, mēs uzzinājām, ka piecos no rīta sācies karš," ar savām atmiņām dalījās Diāna.
Diāna dzimusi Latvijā. Viņas tētis ir latvietis, bet mammas dzimtā ir gan krievi, gan ukraiņi, līdz ar to karš viņu skāris ļoti personīgi.
"Fakts ir fakts – kurš uzbrūk, tas ir vainīgs. Man sāp tā tēma, jo it kā visi esam brāļi un māsas, bet, protams, fakts ir tāds, kāds ir. Skumji tas viss ir. Man ir žēl cilvēku, un es uzskatu, ka tie cilvēki, kuri uzsāka to visu, ir vainīgi," pauda Diāna.
Karam sākoties, Diāna pieņēma smagu lēmumu un pameta darbu veikalā. Viņa uzsāka pati savu mazo biznesu, izveidojot nelielu šūšanas darbnīciņu daudzdzīvokļu namā Piņķos, lai visu savu brīvo laiku varētu veltīt Ukrainas bēgļu atbalstam.
"Es strādāju lielā uzņēmumā, biju veikala direktore, bet, kad visa šī situācija sākās, es sapratu, ka neesmu savā vietā, ka man ir jāturpina darīt kaut ko cilvēku labā.
Tas ir ļoti svarīgs termins mūsu valstī – sabiedriskā līdzdalība. Man tas ir ļoti svarīgi. Ja pie tevis atnāk cilvēks, kuram nekā nav, tev jāpalīdz viņam, jo, ja tu būtu tādā situācijā, ko tu darītu?" skaidroja Diāna.
Viņa atklāja, ka savu apņēmīgo raksturu, aktivitāti un vēlmi darboties pārmantojusi no ukraiņu vecmāmiņas, bet mīlestību pret šūšanu no savas tēta mammas, omes Elizabetes, kura agrāk strādājusi modes namā Rīgā. Kad Diāna bija maziņa, ome viņai bieži šuva drēbes, kas Diānai atmiņā palikušas kā ļoti skaistas.
"Katrā kleitā, katrā mētelī, visā, ko es šuju, ir ielikta dvēsele," stāstīja Diāna, kura tad, kad nešuj, darbojas biedrībā "Sadarbības platforma", kas palīdz Ukrainas bēgļiem. Viņa vada integrācijas nodarbības, vāc ziedojumus, kā arī koordinē latviešu valodas apmācības.
"Šobrīd "Sadarbības platformā" ir arī iespēja mācīties latviešu valodu, un visas grupas ir pilnas. Es nemācu, bet esmu koordinators. Es atrodu cilvēkus un viņiem palīdzu. Ir vairāki posmi, kad cilvēks mācās valodu. Ir posms, kad viņš pieņem to, un ir posms, kad viņu viss kaitina un viņš grib visu pamest. Ir ļoti svarīgi tad būt kopā un palīdzēt," skaidroja Diāna.
Kopā ar 15 brīvprātīgo darbinieku komandu dažādās Latvijas pilsētās Diāna arī sagādā un nodod ziedojumus cilvēkiem, kas tos nogādā Ukrainā.
"Mēs cenšamies palīdzēt visiem, kuri vēršas pie mums pēc palīdzības. Pārsvarā es esmu ļoti aktīva arī pie telefona. Kamēr mēs runājam, man jau ir pieci neatbildēti zvani. Daži jautā par sociālajiem dienestiem, daži par cita veida palīdzību, situācijas ir dažādas.
Bez biedrībām cilvēkiem būtu smagi, jo kurš ar to nodarbotos? Valsts nepaspētu palīdzēt visiem, bet ir biedrības, kurās cilvēks vēršas un jūt, ka vairs nav viens. Man patīk tas darbs – ar cilvēkiem runāt un palīdzēt," stāstīja Diāna.
Diāna ir arī muzikāls cilvēks, viņa ir uzsākusi studijas, lai kļūtu par vokālo pedagogu. Tāpat viņa vada ukraiņu jauniešu ansambli "Vesņanka". Šobrīd gan mācības laika trūkuma dēļ ir noliktas malā, jo svarīgāki ir citi darbi, bet pie tām viņa noteikti atgriezīšoties, kad Ukraina uzvarēs.
