Guntars dzimis Piebalgas pusē un pēc vidusskolas pabeigšanas Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvis agronoma izglītību, jo nākotnē vēlējies kļūt par kolhoza priekšnieku.
"Man tā likās, jo kolhoza priekšnieks brauca ar skaistu mašīnu, viņam bija sarkana ņiva, un viņš braukāja šurpu turpu. Es teicu, ka arī gribu komandēt siena talku, un tā nokļuvu lauksaimniecības universitātē. Kolhozs "Taurene" man divus gadus maksāja stipendiju, tad man bija iespēja stažēties un strādāt gan Polijā, gan Zviedrijā un arī gadu Amerikā," stāstīja Guntars.
Par kolhoza priekšnieku gan viņš nekļuva, jo kolhozi izjuka, toties ar saviem studiju biedriem Guntaram kādu laiku bija iespēja strādāt Zemkopības ministrijā. Vēlāk viņš darbojies tirdzniecībā, uzņēmumā Rīgā strādājot par tirdzniecības un eksporta vadītāju.
"No 360 dienām es biju 200 dienas komandējumā, un tas lika man teikt, ka pietiek," norādīja Guntars.
"Tas tev nelika teikt [pietiek], es tev to liku teikt, jo viņš uz mana kakla bija atstājis gan mūsu viesu māju, gan, protams, manu pamata darbu, gan zirgus, gan zemenes,un atbrauca tikai mani komandēt – ko es esmu ne tā izdarījusi. Nu, kā kolhoza priekšsēdētājs ieradās," iebilda Iveta.
Smejoties abi saimnieki secināja – Guntars ir diplomēts tirgotājs – pensionārs, kas audzē zemenes. Savukārt Iveta atklāja, ka viņai zemenes ļoti garšojušas jau bērnībāun ar tām saistās vienas no viņas bērnības spilgtākajām atmiņām.
"Es bērnībā ļoti daudz zagu zemenes. Mani vecāki atceras vienu stāstu, ko ļoti bieži stāsta. Mēs dzīvojām Vecmīlgrāvī, un tur bija tādas zemeņu dobes, un atnāk pie maniem vecākiem kaimiņi un stāsta – ziniet, ko jūsu meita dara? Guļ pie zemeņu dobes, pie zemenēm, atrod pusgatavo zemeni, nokož to gatavo daļu un rāpo tālāk. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar zemenēm," stāstīja Iveta.
Tāpat sapnis kopš bērnības, kas tagad realizējies, viņai bijis pašai savi zirgi. Lai gan sākotnēji viņa studēja psiholoģiju, jau ilgus gadus Iveta strādā par sabiedrisko attiecību konsultanti.
"Tas ir darbs, kas tev liek nemitīgi domāt. Tev ir jāspēj orientēties ļoti daudzās jomās. Vienā brīdī tev jāspēj konsultēt uzņēmums, kas strādā farmācijā, otrā brīdī būvniecībā, trešajā brīdī jāpiedalās krīzes komunikācijā," stāstīja Iveta.
Iveta un Guntars satikās, kad abiem jau bija iepriekšējo attiecību un laulību pieredze. Ivetu uzrunāja Guntara vēlme darboties un strādāt, bet Guntaru Ivetas raksturs. "Galvenais, lai runā pretī," viņš jokoja.
Ar laiku abi saimnieki sāka darboties kopā un izveidoja zīmolus "Augusta zemenes" un "Augusta stallis". Šāds nosaukums dots par godu zemes bijušās īpašnieces vecvectēvam.
"Viņas vecvectēvs Mālpils muižā bija kučieris un atbildīgais par zirgiem, un viņa vārds bija Augusts. Mēs, visu šo stāstu papildinot un attīstot, tikām pie vārda Augusts. Tas simbolizē vērtības, kas tajā laikā bija svarīgas, jo kučieris bija nopietna lieta muižā. Tad vēl zemenes tam klāt, kā tāds deserts," skaidroja Guntars.
Kopīgais gan zirgu kopšanai, gan zemeņu audzēšanai ir tas, ka jāmācās ir visu mūžu, atzina saimnieki.
"Kļūdas ir katru gadu, un es domāju, ka jebkuram audzētājam, kas audzē zemenes, ir negulētas naktis, jo ir mīnusi ārā un aizsalušas laistīšanas sistēmas, un ir arī nepareiza mēslošana bijusi, un tad vēl neuzliec laikā plēvi, un krusa sakapā visu. Tā kā, kas vien ir iespējams, tas viss ir bijis.
Tas jautājums – cik būs kilogramu, cik būs eiro? Ja mēs sākam no tā gala rēķināt, tad varbūt labāk nesākt, jo tad parasti pirmās vilšanās ir tik dziļas, ka ilgi sāp sirds un nevar gulēt, bet dzīve jau noliek visu pa savām vietām," atzina Guntars.
Apguvis zināšanas gan Nīderlandē, gan Vācijā un Polijā, Guntars jau piekto sezonu ik gadu audzē ap 50 tūkstošiem zemeņu stādu gan renēs, gan plauktos, un sezonas laikā iegūst divas ražas – vienu no tām jau maijā. Saimnieki atzina, ka ne visi eksperimenti, kurus, ņemot vērā citu piemēru, izmēģinājuši, nesuši cerētos rezultātus.
"Mēs bijām saskatījušies mācības, ko rāda citās vietās, ka var zemenes audzēt tā saucamajos līmeņos. Es biju ļoti sacerējies, ka man būs tāds intensīvs tunelis, kurā būs trīs līmeņu audzēšana, un raža būs tāda, ko nevar aizvest un pārdot, un naudas būs tik daudz, ka nevarēs saskaitīt. Finālā tas beidzās ar to, ka viss bija par šauru, par ciešu, saules bija par maz. Ļoti labs piemērs, kā tomēr nesacerēties un nelikt pārāk lielas cerības uz to, ka būs viss labi, izmantojot maksimāli visu. Pie mums Latvijā saules un siltuma ir tik, cik ir, un viss, kas ir par daudz, ir par sliktu," pieredzē dalījās Guntars.
Šobrīd izaudzētās zemenes, zemeņu stādus un audzēšanai nepieciešamo aprīkojumu saimnieki tirgo pašu izveidotajā "Augusta bodē" – nelielā veikaliņā Mālpilī, kā arī ar interneta veikala starpniecību. Guntars par zemeņu audzēšanu piedāvā arī konsultācijas. Savukārt ārvalstu produkcijas konkurenci saimnieks uztver tikai pozitīvi –
viņaprāt, latviešu pircējs ir lojāls un saprot, ka pašu audzētās zemenes ir garšīgākas un kvalitatīvākas.
Savukārt 15 zirgu ganāmpulks izveidojies gan kā Ivetas aizraušanās, gan tāpēc, ka saimniekiem ir vēlme palīdzēt zirgiem, kuri nonākuši grūtībās un atrodas tiem nelabvēlīgos apstākļos. Viens no zirgiem ir gandrīz akls, citam ir muguras problēmas nepareizas jāšanas dēļ, vēl kāds ir izglābts no saimniecības, kas par to pietiekami nerūpējās, no vēl kāda iepriekšējie saimnieki izvēlējušies atteikties rakstura dēļ.
"Pie mums viņi vienkārši ir atnākuši. Mēs maksimāli esam radījuši apstākļus, lai šeit labturības apstākļi tiktu ievēroti. Tas nozīmē, ka zirgiem ir jādzīvo barā, viņiem vajag ļoti lielas platības, lai būtu pietiekamas kustības – tas viss tiek ievērots šeit. Un tā ir sanācis, ka vairāki zirgi tā šeit pie mums ir palikuši – saimniekiem radušās kādas problēmas, un tā viņi pie mums ir nonākuši," stāstīja Iveta.
"Augusta stallī" zirgi netiek izmantoti izjādēm, saimnieki gūst ienākumus, piedāvājot zirgus asistētās terapijas pakalpojumiem vai apmācot cilvēkus, kā pareizi ar zirgiem strādāt.
"Pienāk kāds brīdis, kad es pasaku – tagad kāpsim tam zirgam mugurā, bet tās nav izjādes, tā ir mācīšanās, lai tu turētos stabili zirga mugurā, lai tu justu zirgu, lai tu pareizi jātu, tā vienkāršoti runājot. Bet tādas izjādes un noma kā tāda – nē, tas manā izpratnē nekādā veidā neiet kopā ar labturības lietām," norādīja Iveta.
Zirgu stallī un manēžā notiek ne tikai zirgu asistētā terapija un apmācības, kā šos dzīvniekus pareizi kopt, bet arī dažādi pasākumi. Pagājušajos Ziemassvētkos, piemēram, tur noticis labdarības koncerts. Šogad saimnieki plāno rīkot arī zaļumballi.
Iveta un Guntars jokojot atzina, ka abi plāno aktīvi darboties vismaz līdz 75 gadu vecumam – pēc tam beidzot vajadzētu doties pensijā.
"Ja tev tas process nerada gandarījumu un prieku, tad nevajag sākt. Naudu Guntars varēja nopelnīt savā tiešajā profesijā, es varu nopelnīt savā, šis viss ir papildus. Mums bija izvēle, vai mēs dzīvojam komfortabli, mierīgi, braukājam ceļojumos, skatāmies video un lasām grāmatas, ejam uz teātriem – baudām dzīvi. Mēs izvēlējāmies sastrādāto ieguldīt šeit.
Tajā brīdī, kad es Guntaram saku, kam mums tas viss vajadzīgs, mēs taču varam dzīvot tā, viņš atbild – tas nebūtu interesanti," norādīja Iveta.
"Mums ir paveicies. Mums ir paveicies, ka mums ir aizrautība, izaicinājumiem pilna diena, un mums ir jautri. Protams, balts un melns ir kopā, bet ir daudz labu cilvēku, daudz labu klientu, kas atbrauc, kas priecājas gan par zirgiem, gan zemenēm. Ja būtu tikai jāstrādā un jāceļas uz darbu tāpēc, ka ir jāceļas uz darbu, es domāju, ka es nevarētu tikt ārā no gultas. Mums patīk tas, ko mēs darām," secināja Guntars.
