No vairāk nekā simt gadu senas fotogrāfijas pretim noraugās ģimene. Kāds no viņiem, piemēram, licis Vārmes baznīcas jumtu, kāds aiz sevis atstājis nostāstus par tik gardiem smiekliem, ka smējušies visi, kas tos dzirdējuši. Ligita Tauriņa un Sandra Medne saka – šī fotogrāfija ir ne tikai viņu dzimtas pašlaik apzinātais senākais sākums, bet arī pamudinājums pētīt dzimtas vēsturi.
Tauriņa norādīja: "Katrs savā dzīvē aizdomājas, kas ir viņu vecāki. Tad sāk interesēties, kas ir vecvecāki, un intereses iet tālāk. Ja tu zini, ka tev ir tādi pamatīgi strādnieki un tādi jautrīši, tad tu arī jūties droši un domā, – tu arī nevari palaisties, tev arī jābūt, arī jācenšas, lai tev viss dzīvē notiek tā, kā viņiem viss pa plauktiņiem ir salikts."
Ligitai tiešām viss ir pa plauktiņiem salikts – biezā jo biezā mapē fotogrāfijas. Tās atklāj Latviju, laikmetu, cilvēkus un sadzīvi. Nezin cik dzimtās ir tik jautri gājis, ka ballītes spēlētas pat no ēku jumtiem. Bet kādā fotogrāfijā ieraugāma tradīcija godavārtus celt arī bērēs. Ligita precīzi ir atzīmējusi bildēs atpazīto cilvēku vārdus, par ne vienu vien veidoti apraksti. Tas viss, lai zina arī pēc manis, viņa paskaidro.
Dažs muzejā strādā, dažs dzīvo
Senatnei var pieskarties arī Sandras mājās. Savulaik "Lapeniekos" viņas vectēvs ienācis kā pusgraudnieks pie sava radinieka. Un ik uz soļa te ir priekšteču roku darbs – klētiņā vēl var piesēst uz krēsla, kur reiz sēdējusi vecāmamma, te ir vecātēva darinātā gulta, skapji. Ēkas stabili jau teju gadsimtu balstās uz plēstu laukakmeņu pamatiem, un palīgēkas rotā kokā darinātas latvju rakstu zīmes.
"Lapenieku" saimniece Sandra Medne norādīja: "Mēs jau nenākam no baltas un tukšas vietas. Ja mūsu dzimtā ir kaut kas iekšā, kā Ligita saka, kaut vai tas pats dullums, bet arī tā darba mīlestība un apņēmība un ka viss ir jāizdara kārtīgi un līdz galam, – tas gan ir Kalniņos."
Kā apliecinājums teiktajam ir arī pašas Sandras izvēles – viņa ir gan kultūras darbiniece, gan lauksaimniece. Sandra ar savu ģimeni te sāka dzīvot pirms 40 gadiem.
"Lapenieku" saimnieks Imants Mednis atminējās: "Toreiz ceļš nebija līdz tai mājai, kādus septiņus gadus dzīvojam bez ceļa. [Gājām] pa mežu, pa visādām taciņām, vasarā gar lauka malu. Tad nāca Breša laiki. Tikām pie ceļa. Nauda, nauda... Es visiem saku – viņa aug uz lauka. Mēs dzīvojam no tā, ko mēs mākam izaudzēt no zemes. Ja tā ilgi skatās, tad var redzēt, kā viņa aug, bet ilgi jāskatās ir..."
Ligita ar savu entuziasmu pētīt radurakstus aizrāvusi ne vienu vien. Rīkojot dzimtu saietus un jautras kopāsanākšanas, atklātas arī jaunas ziņas par kādu. Tādā veidā ciltskoks, kurā sakuplojuši Pilenieki, Baltiņi, Kalniņi, Pozņiaki, ticis pie jauna zara vai lapas un iepazīts arī kāds vēl līdz šim nezināms rads.
