Izvaltietei Ženijai ir tēvs Žanis, māsas Žanete un Žaklīna, māte Ināra un brālis Inārs. Pati viņa šogad absolvēja Krāslavas ģimnāziju, jau beigusi mūzikas skolas klavieru klasi, ārpus skolas dejo trijos deju kolektīvos, aizraujas ar fotografēšanu, zīmē ar akrila krāsām, piedalās dažādos konkursos un akcijās, labprāt skrien garās distances, uzspēlē volejbolu, daudz lasa un spēlē šahu. Visa ir tik daudz, ka līdzcilvēkiem dažreiz nākas Ženijai lūgt sevi pasaudzēt, bet tā tēvs viņus ir audzinājis, no mazotnes radinot pie darba un nekad nepadoties.
Sagaidām Ženiju no konsultācijas Krāslavas ģimnāzijā un dodamies uz viņu lauku mājām Izvaltas pagastā Krāslavas novadā. Tobrīd ir pašas maija beigas, un tā vien šķiet, ka saule vienā dienā vēlas kompensēt visu ieilgušo un rēno pavasari. Saimes mājas ir kalna galā, skaistā meža un pļavu ielokā, pāri mums stāv balta saule, un karstums ir teju neizturams.
Jau pa gabalu dzirdama traktora rūkoņa, ausīs griežas zāģa skanīgā dziesma, un, saules svelmei spītējot, piekalnītē pilnā tvaikā rosās divi vīri. "Mans darba rūķis," aizkustinoši mīlīgi nosaka Ženija, "pagaidiet mazliet, pateikšu, lai uzvelk kreklu, citādi nebūs smuki." Ģimenes galva Žanis pastiepj sveicienam roku un ar jau izsāpētu atsvešinātību pacilā un izrāda zāģējamos materiālus – mēbeļu atliekas, brusas, apdegušus dēļus. Pirms gada paša atjaunoto un iekārtoto ģimenes māju piemeklēja uguns nelaime, daudzmaz neskartās mēbeles aizvestas uz pagasta piešķirto dzīvoklīti Izvaltas centrā, bet apdegušās un nelietojamās koka daļas un mēbeļu atliekas tiks sazāģētas un noderēs kā kurināmais.
"Manas istabas vairs nav, tur augšā nedaudz siena no brāļa istabas palikusi," ar nelielu nopūtu bijušo mājvietu izrāda Ženija. Tēvs atzīst, ka joprojām neesot skaidrības, kas tad īsti ir bijis ugunsgrēka iemesls, jo māja bija atjaunota pašu rokām un viss ticis darīts pēc labākās sirdsapziņas – kā jau strādājot sev. Ģimene ir ļoti pateicīga visiem daudzajiem atbalstītājiem un ziedotājiem, kuru devums grūtajā brīdī lieti noderēja. Žanis rokas nolaist neplāno, jo nedrīkst pievilt to cilvēku uzticību, kas viņus lielajā nelaimē atbalstījuši, tāpēc jau sagādājis materiālus un tikko paveicis teju neiespējamo – praktiski viens pats uzcēlis pārsedzei iespaidīga garuma sijas. "Es jau faktiski otro reizi atjaunoju šo māju," aizdomājas Žanis, "bet es to izdarīšu, un mūsu māja atkal stāvēs kalnā tieši tādā izskatā, kā es viņu biju iecerējis un vienreiz jau biju uzbūvējis."
Uguns nelaime uz brīdi apturējusi arī Ženijas plānus, jo pagājušajā gadā viņa uzvarēja novada jauniešu biznesa konkursā ar savu ieceri ražot pistāciju konfektes mājas apstākļos. Pati izveidojusi saldumu recepti, izdomājusi savdabīgu vizuālo izskatu – uz pusēm dalāmu, palielu pistāciju-medus konfekti sirsniņas formā, kas būtu romantiski baudāma divatā. Meitene pati izstrādājusi iepakojuma dizainu, un tad lieti noderējusi arī uzvara minētajā konkursā, jo par iegūto balvu tika iegādātas vajadzīgās iekārtas, uzsākta ražošana un priecēti gardēži. Bet tad viss viņas lolojums nodega kopā ar ģimenes māju. Ženija izrāda visu, kas ir palicis no nelielās saldumu ražotnes – apdedzis, viegli sakusis mikseris un gandrīz nelietojams, apkvēpis blenderis. Saprotams, ka šobrīd nekāda saldumu ražošana nevar notikt, tomēr Ženijai tas netraucē kalt savus nākotnes plānus, jo viņa dzīvo ar no tēta pārmantotu pārliecību – kas šobrīd šķiet neiespējams, ar laiku kļūst iespējams: "Pirmkārt, man ir jākļūst par ļoti labu cilvēku – tas ir vissvarīgākais. Un otra lieta – es sapņoju par savu nelielu konditoreju Krāslavā, kuras darbību es gribētu veiksmīgi savienot ar laimīgu ģimenes dzīvi."
Žanis, liekas, nemaz nedusmojas par pārtraukto darba dunu un labprāt vedina mūs nelielā pastaigā, lai iepazītu viņa izloloto saimniecību. Dodamies pie viena no viņa gaļas lopu ganāmpulkiem, kuru kopšana un veidošana jau vairākus gadus ir saimnieka pamatnodarbošanās. Žanis runā bez apstājas un ar tādu vieglumu un nemitīgiem smiekliem stāsta par dažādām savas uzņēmējdarbības nebūšanām, pārpratumiem un likstām, ka gribi negribi – jāsmej līdzi. "Es tā arī draugu un radu saietos pats par sevi pasmejos – pastāstu visādus gadījumus, un visi priecīgi kopā izsmejamies. Ko tur raudāt, pasmejies un ej tālāk," nosaka Žanis. Sākums gan lielajai ambrāžai ar gaļas lopiem bijis stresa pilns, jo nakts pirms braukšanas pēc pirmajiem lopiņiem pagājusi pilnīgā bezmiegā.
"Teicu sievai – viņi taču ir tik milzīgi, kā mēs tiksim galā ar tādiem," atkal jau gardi un lipīgi smejoties atceras Žanis, "aitu tu vari paņemt aiz apkakles un pabīdīt, kur vajag. Šitos lielos tu tā nepakomandēsi…" Sieva esot nomierinājusi, ka, ja nu pagalam nevarēšot tikt nekādā jēgā, pārdošot lopiņus atpakaļ. Tā nu saimniecībā ieradušās pirmās gotiņas – Zuze un Caca, ko visa lielā saime gājuši barot, paijājuši un čubinājuši, jo pirmajiem jau kā allaž mīlestības tiek vairāk.
Tā kā diena ir ellīgi karsta, tad lopiņi ir saslēpušies krūmu glābjošajā ēnā un ārā ir izvilināmi tikai ar maizes kukuli un laizāmā sāls kluci. Bet nu ragainajām dāmām vajag uzdzert sāļajam cienastam. Ženija ierastām kustībām atvelk elektrības vadu, saslēdz ūdens sūkni, piepilda ūdens tvertnes un pāris spaiņus pienes arī izslāpušajam baram, kas citādi filmētāju sabiedrību labprāt atstātu un dotos atpakaļ lapu paēnā. Žanis lepojas, ka bērni ir liels palīgs saimniecībā, tikai nu jau visi, izņemot jaunāko pastarīti, izauguši, dodas prom arvien tālākās skolās, un arī palīdzīgas rokas mājās parādās aizvien retāk. Arī Ženijai šī ir pēdējā skolnieces vasara, jo rudenī jau jādodas studēt, un kas zina, kā tālāk veidosies viņas dzīves plāni. Tomēr tēti viņa vienmēr atbalstīs un, kad vien varēs, būs klāt, lai palīdzētu šķietami nepadarāmajos darbos, jo tā viņi ir audzināti. "Es savus četrus bērnus audzinu pa vecam – ar cieņu pret vecākiem un radināšanu pie darba," stāsta Žanis, uzsverot, cik būtiski ir jaunajā paaudzē ar piemēru un kopā darīšanu ieaudzināt cieņu pret tradīcijām.
"Tie paši kapusvētki – agrāk cilvēki sabrauca, satikās, sakopa savus un svešus kapiņus, pēc tam pie galda pasēdēja, pasvinēja. Tagad tā vairs nav, jo jaunie šo tradīciju nav radināti uzturēt," nopūšas Žanis. "Senāk radi turējās kopā gan priekos un bēdās, pie darba un pie svētku galda, tad viss tika izrunāts, visi negludumi pārspriesti, visi klātesošo kauliņi pārmalti, i pie psihologa nebija jāiet."
Lai arī saimnieks nav diez ko optimistisks, domājot par jaunās paaudzes atbildību un pēctecību, tomēr jāteic, ka viņa sētā sēkla ir kritusi auglīgā augsnē, jo, vaicājot, kas, viņasprāt, ir svarīgākais, savu dzīvi veidojot, Ženija ar pārliecību atbild, ka tās ir atmiņas par tuviem cilvēkiem: "Ir jāpārskata savas prioritātes, kam tu ziedo savu laiku. Jo vairāk tu pieaudz, jo vairāk saproti, cik daudz tu esi atdevis savu enerģiju citur. Man trūkst tā laika, ko es pavadu ar sev tuviem cilvēkiem, kopīgu atmiņu veidošanas un iemūžināšanas. Tāpēc arī es tā aizraujos ar fotografēšanu, lai iemūžinātu sev svarīgus cilvēkus un veidotu ar viņiem kopīgas atmiņas. Kad esmu ar savējiem, viss tiek nolikts malā – telefons, soctīkli –, es izbaudu laiku ar cilvēkiem, kas man ir dārgi."
Izvaltā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Māris Justs, gaismotājs Juris Lasinskis.
