Pirms tam Inga bija 11 gadus ilgās attiecībās, kuras nolēma izbeigt, jo nejutās mīlēta. Viņa gribēja veidot ģimeni un gūt jaunas emocijas, tāpēc aizgāja pie cita vīrieša, kurš attiecību sākumā viņu "nēsāja uz rokām".
"Viņš sniedza daudz vairāk emociju, vairāk izpauda savas jūtas. Man bija rozā brilles. Man likās, ka šis būs īstais, kurš vēlēsies veidot ar mani ģimeni. Viņš tā arī teica un to visu pasniedza, bet šobrīd es saprotu, ka tas bija apmāns un sava veida slazds, lai ievilinātu mani," stāstīja Inga.
Rozā briļļu periods beidzās visai ātri, jo jau otrajā attiecību gadā Inga pirmo reizi piedzīvoja fizisku vardarbību, ko nepārtraukti pavadīja arī emocionālā.
"Šajās attiecībās mani iznīcināja. Tur bija gan emocionālā vardarbība, gan arī fiziskā.
Ar laiku šis cilvēks sāka pazemināt manu statusu, viņš mēģināja un viņam arī sanāca izdarīt tā, ka es sāku būt nepārliecināta par sevi – gan par savām prāta spējām, gan vizuālo izskatu," stāstīja Inga.
Ar laiku Inga savam partnerim noticēja, ka viņa nav ne pietiekoši gudra, ne skaista, ka viņai ir liekais svars un par lielāko daļu no tēmām viņa nav tiesīga diskutēt, jo viņai nav pietiekami daudz zināšanu.
"Es tam visam piekritu, jo tas bija tā laika mans tuvākais cilvēks. Es viņu mīlēju. Šobrīd es saprotu, ka tā nebija mīlestība, bet apmātība. Tās bija slimas, toksiskas attiecības, bet tajā brīdī, kad mēs dzīvojām kopā, viņš man bija viens no svarīgākajiem cilvēkiem, un viņa viedoklis man bija ļoti svarīgs," stāstīja Inga.
Tikai vēlāk Inga pamanīja, ka katru reizi, kad viņas partneris ņirgājās vai nonicināja viņu, viņa sejā bija redzams gandarījums. Viņš priecājās par to, ka viņai sāp.
"Kāpēc es turpināju tās attiecības? Man diezgan bieži uzdod šo jautājumu, kāpēc tu to visu cieti? Atrodoties tajās attiecībās, tu it kā ar galvu saproti, ka viss ir slikti – savāc savas mantas un ej prom, un es arī gāju prom.
Gāju prom ļoti daudzas reizes. Ne piecas, ne desmit, man liekas, ka simtiem reižu. Bet ir kaut kāda vilkme, kas tevi velk atpakaļ," stāstīja Inga.
Viņa nespēja turēties pretī šī vīrieša solījumiem un aicinājumiem atgriezties. Katru reizi tika solīts, ka vairāk viņš nedarīs pāri, jo ir visu apzinājies, sapratis un mainījies.
"Tu gribi ticēt tam cilvēkam, ka viņš mainīsies, bet fiziskā vardarbība sākās jau otrajā mūsu attiecību gadā. Tie bija spēcīgi sitieni pa seju. Viens gadījums man spilgti palicis atmiņā. Es pamanīju, ka viņš komunicē ar citu sievieti. Es viņam pajautāju – kāpēc? Es tev guļu blakus, bet tu pusi nakts komunicē ar citu sievieti. Es, protams, nezinu, vai viņš paceltu pret mani roku, ja tajā brīdī viņam nebūtu tā saucamais athodņaks (paģiras, abstinences sindroms – red.) no alkohola un kokaīna. Mums sākās strīds, es pacēlu balsi un dabūju sitienu pa seju un grūdienu pret sienu ar seju," stāstīja Inga.
Tobrīd viņa izjuta bailes un dusmas pret sevi – kāpēc viņa ir pieļāvusi, ka ar viņu tā izrīkojas? Pēc pāris dienām viņš sāka lūgt piedošanu. Ingai bija galvas trauma, bet viņa nevienam nelūdza palīdzību, jo juta kaunu. Viņš piedāvāja palīdzību, atvainojās teikdams, ka tā ir bijusi pirmā reize, kad viņš ir pacēlis roku pret sievieti, un tas vairs nekad neatkārtosies.
"Viņš arī teica, ka es pati esmu vainīga, ka viņu esmu izprovocējusi, ka man nevajadzēja bļaut viņam virsū un pacelt balsi. Viņš ļoti labi manipulēja, un nē, tā nebija viena reize. Tās bija vairākas reizes," stāstīja Inga.
Pēc vienas no šādām reizēm, Inga tomēr saņēma spēkus no attiecībām aiziet pavisam. Viņš viņu vēl bildināja, bet Inga pateica nē. Neilgi pēc tam viņš bildinājis savu bijušo draudzeni un ātri apprecējās.
"Man tas, protams, nenormāli sāpēja. Man likās, ka es jūku prātā. Tas laikam arī bija tas lūzums, kad es sapratu, ka vai nu es tagad turpinu cīnīties par to, lai palieku dzīva – mentāli un fiziski, vai es eju ārā no tām attiecībām, lai arī cik grūti tas nebūtu, un dzīvoju dzīvi bez viņa," stāstīja Inga.
Jau pagājuši četri gadi, kopš viņai izdevās no šīm attiecībām aiziet, bet joprojām Inga ārstējas, divreiz nedēļā apmeklējot psihoterapeitu un strādājot ar savu mentālo veselību.
"Tas man palīdz atkal atvērties cilvēkiem, it īpaši vīriešiem, lai es neuztvertu vīriešus kā draudu, neuztvertu viņus ar agresiju, nemēģinātu ar viņiem konkurēt un pierādīt, ka esmu stipra. Kad es aizgāju pie psihoterapeites, mans jautājums un lūgums viņai bija – palīdzi man kļūt sievišķīgai un vājākai, jo es biju pārvērtusies par kaut kādu ledus karalieni. Man bija katram vīrietim jāpierāda, ka es viņu varu nospiest, nevis viņš mani," stāstīja Inga.
Darbs ar sevi Ingai ļoti palīdzējis. Viņa no jauna atsākusi tikties ar draugiem, kuri šo gadu laikā bija atstāti novārtā. No jauna sastapusi cilvēkus, kuri mīl un ciena viņu. Psihoterapeits viņai palīdzējis saprast, kāpēc viņa tolaik pieņēma šādus lēmumus un kā tos neatkārtot.
"Psihoterapeits fantastiski palīdz. Tu saproti, ka dzīve ir skaista. Es uzskatu, ka tas ir labākais finansiālais ieguldījums sevī.
Es esmu kļuvusi atkal atvērta, komunikabla. Es lepojos ar sevi. Esmu kļuvusi daudz stabilāka. Mana empātija ir mazinājusies, es vairs neesmu tāda glābēja, kāda biju iepriekš, jo glābējas sindroms mani arī ievirzīja šajās slimajās attiecībās. Man šķita, ka es spēšu cilvēku izraut no narkotisko vielu un alkohola atkarības. Nesanāca. Meitenes, neviena neglābiet nevienu!" pieredzē dalījās Inga.
