Sniegt bērniem baso kāju sajūtu
Ilze Tigule ir māksliniece, kura dzīvo un strādā Cēsīs. Pilsētas sirdī viņa kopā ar vīru un domubiedriem ir izveidojusi kafejnīcu "Rūsa". Kafejnīcā gatavo kafiju, kokteiļus, kā arī pasniedz saldos konditorejas izstrādājumus un rudzu maizi ar dažādām piedevām.
Pati par sevi Ilze raksta: "Esmu amatniece un rokdarbniece, radu rotas un aksesuārus savu trīs bērnu ieskauta, pa kājām pinoties sunim un kaķim."
Taču vēl pirms astoņiem Ilzes ģimene bija rīdzinieki. Uz Cēsīm viņi pārcēlās pirmkārt bērnu dēļ.
"Es pati esmu no Zvejniekciema, un mans vīrs ir no Talsiem. Mēs saviem bērniem gribējām iedot to baso kāju sajūtu, kas ir mazpilsētā,
kad tu tiešām vari, skolai beidzoties, vasaru pavadīt skrienot un dauzoties. Tā vide ir tik droša, ka mēs palaižam bērnus un zinām – ai, viņi ir pie tiem vai tur aizskrējuši. Tu viņus palaid pāri pagalmam, bet zini, ka ar viņiem viss būs kārtībā, jo visi viens otru pazīst un viens otram uzticas," stāstīja Ilze.
Ilze ir mamma trīs bērniem, no kuriem katrs mācās savā skolā. Arī tas Ilzei Cēsīs licies tik piesaistoši – tur ir daudz skolu un laba līmeņa izglītība.
"Mēs katru bērnu sūtām savā skolā, jo katrs tomēr ir citādāks un atšķiras. Bērnam augot, tu vēro viņa vajadzības, vēlmes. Tamdēļ katrs bērns ir izvēlējies iet skolā, kura ir atbilstoša viņa vajadzībām," norādīja Ilze.
Radošums – veids, kā izpētīt pasauli un sevi
Ilze atklāja, ka radoša bija jau bērnībā. Tas vienmēr bijis veids, kā viņa var sarunāties ar pasauli un pētīt procesus tajā.
"Laikam tas attīstījās, kad es ieraudzīju, ka caur radošumu varu sarunāties ar pasauli. Caur dažādiem materiāliem, caur dažādiem procesiem varu vērot kaut kādas norises, varu pētīt lietas. Es varu ļoti daudz būt arī ar sevi. Tas ir tāds sevis izpētes process," stāstīja Ilze.
Ilze atminējās, ka aptuveni 18–19 gadu vecumā uz psiholoģes jautājumu, kas tu vēlies būt, viņa atbildējusi – vēlos būt labs cilvēks un darīt to, kas mani attīsta. Pie tā viņa pieturas arī šobrīd.
"Man negribas vienu konkrētu profesiju izvēlēties, jo šķiet, ka tas mani ierobežos. Es gribu profesijas, kurās varu sevi pētīt, redzēt sevi no dažādām pusēm.
Tas ir galvenais veids, kā es izvēlos, ko darīt un kā darīt. Ja tas mani attīsta, padara par labāku cilvēku, ja tas man sagādā prieku, tad es to daru. Paskatos uz situāciju vai notikumu, kas man ir priekšā, un saprotu, vai tas man sagādā prieku vai ne. Ja nesagādā, tad vienkārši cenšos to nedarīt," stāstīja Ilze.
Rūsina audumus un rada apģērbus
Arī savā mākslinieces karjerā Ilze izvēlējusies izpētīt daudz un dažādus ceļus. Taču viņas pēdējo gadu lielākā aizraušanās ir audumu rūsināšana.
"Es rūsinu audumus, pārsvarā zīdu, jo man ļoti patīk nospiedumi, kādus rūsa atstāj uz auduma. Tā savukārt ir saruna par to, kādus nospiedumus mēs atstājam viens otrā. Tādā veidā es varu ieraudzīt, cik tie ir nejauši, bet ļoti paliekoši," stāstīja Ilze.
Praktiski tas nozīmē, ka Ilze pa visiem pakšiem vāc dažādus metālus un ārā apklāj tos kārtu kārtās ar audumiem.
"Pārsvarā tas notiek, kad ir silts, jo tad rūsa labāk rūsinās. Protams, arī ūdens tur ir vajadzīgs un kaut kas skābs. Tad izvēlos kafiju, vīnu, apelsīnu sulu, etiķi vai sālsūdeni. Tur ir vajadzīgi tādi reaģenti, lai rūsa iedarbotos, lai tā rūsētu un rastos nospiedums," skaidroja Ilze.
Pēc tam audumi tiek izmazgāti. Tas jādara īsi pirms rūsa paspējusi radīt kādus caurumus vai bojājumus, bet pietiekami vēlu, lai traipi būtu noturīgi un saglabātos pat pēc daudzām mazgāšanas reizēm, jo no audumiem vēlāk tiek šūts apģērbs.
"Rūsa man faktiski kļuva mīļa Zvejniekciemā, jo tur ir sālsūdens, un ostā ir dažādi metāli. Tur ir kaut kādi striķu atlikumi vai kaut kāds lanckars no auduma, un tas viss mēdza sarūsēt. Tad es tā skatījos, cik brīnišķīgs ir tas nospiedums. Kaut kur pakausī man tas palika daudzus gadus, un es pat nezinu, ja man kāds prasa, kā es sāku. Vienkārši sāku. Tā ir ar tām idejām – tās tevī ir, un tad ir tas īstais mirklis, kad tu vari izlaist ārā, un tās darbojas," stāstīja Ilze.
Savieno nesavienojamo
Pirms četriem gadiem Ilze kopā ar mākslinieci Alisi Ķīnastu sāka īstenot Cēsīs arī pleķošanas darbnīcas. Tās ir nodarbības, kurās sanākt kopā un iemācīties praktiskus veidus, kā ar krāšņām krāsām papildināt audumus un veidot valkājamo mākslu pašu spēkiem, bet arī ļauties un atpūsties no ikdienas steigas.
Stāstot par pleķošanas darbnīcām, Ilze atklāja, ka mākslinieces vēlējušās parādīt dalībniecēm, ka "nejaušības var būt skaistas".
"Vajag ļauties nejaušībām, jo nejaušības var aizvest pie brīnišķīga rezultāta. Tad var vilkt paralēles, un tu vari arī ikdienā un dzīvē rotaļāties, un tās nejaušības var aizvest pie kaut kā skaista. Tā ir tāda ļaušanās," pauda Ilze.
Tajā pašā laikā Ilze pati par sevi ir teikusi, ka ir perfekcioniste. Kā to var savienot ar nejaušībām?
"Tas ir būtiski – savienot divas nesavienojamās lietas pašam sevī. Ja es esmu perfekcioniste, es darīšu visu, lai iemācītos neperfekciju, jo perfekcionismu es jau māku. Tas man ir garlaicīgi, tas ir zināms, tā ir mana komforta zona, es zinu, kā tur būt. Bet tad ir tā nejaušība, kas mani vilina, jo tas ir kaut kas nezināms. Es tur varu izzināt, es tur varu ieraudzīt kaut ko, kas ir manī, bet ko es pati nevaru iedarbināt. Tad ir Alise, kura manī iedarbina neperfekcionismu un dara mani bagātāku," skaidroja Ilze.
Ilze norādīja, ka šīs lietas skatīt citādāk, nekā vairums ļaužu, iespējams, to dara, viņai ļāvusi atziņa, līdz kurai viņa nonākusi salīdzinoši nesen, un tā ir: "Esmu laba tieši tāda, kāda es esmu".
Ilze neslēpa – ja būtu pateikusi to sev jau agrāk, dzīves ceļš būtu bijis daudz vieglāks.
"Es līdz šim ļoti esmu salīdzinājusies – tam izdodas labāk, tam sanāk labāk, ko tad es… Ja es savu ceļa sākumā apzinātos, ka es esmu laba tieši tāda, kāda es esmu, es deru tieši tāda, kāda es esmu, tad es būtu, iespējams, vairāk izbaudījusi procesu, kad kaut ko daru, jo salīdzināšanās ir sāpīga. To es sev būtu pateikusi," viņa atzina.
