Tā ir liela laime – tikties un sarunāties ar cilvēku, kurš klausās, domā, nebārsta banalitātes un nemitīgi pārsteidz ar negaidītām atbildēm uz it kā ikdienišķiem jautājumiem. Egija ir salīdzinājumu meistare. Tie viņai padodas tik garšīgi, sulīgi, krāsaini, jutekliski un dzīvi, ka burtiski ievelk katrā viņas stāstā. Piemēram, pirms laiciņa vectēvs viņai atdevis savu uzvalku – bikses un žaketi. It kā viņai tie tobrīd nemaz nebija vajadzīgi, bet, ja viens no viņas sirdscilvēkiem – vectēvs – atdod sev reiz svarīgu lietu, nevar atteikt. Un tas nekas, ka Egija neatminas jelkad redzējusi vectēvu šajā uzvalkā: "Es jutos tādā eiforijā kā iemīlējusies kādā čalī no 10. klases, kad pati esi 6. klasē. Protams, ka es ņemšu šo uzvalku!" Sajutāt šī mirkļa brīnišķīgumu?
Egija kā lielus dārgumus no saviem plauktiem izvelk vēl pāris skaistus gabaliņus un pielaiko jaunajai-vecajai žaketei.
Viens audums esot no lietām, kuru vairs nav, – viņas vecmammai bijis gultas pārklājs ar skaistu, rakstainu volānu kā smukumiņu gar malu.
Tad ir vēl kāds galdauta fragments, nekad neuzšūtas kleitas audums, aizkari: "Tas ir kādas romantiskas vasarnīcas aizkariņš, es vismaz tā gribu domāt. Un tu tur sēdi. Ēd uzceptu ābolu, un aizkariņš plīvo..."
Baltā krāsa gan esot bailīgajiem, jo tie allaž baidās nosmērēties. Ja balts ir tikai volāns, vari droši nosmērēt ar lūpukrāsu un izlietnē izskalot – žaketei nekas nenotiks. "Tas baltais tīkla auduma volāns ir tik viegls," Egija atkal jau ļaujas fantāzijas lidojumam. "Es šo žaketi nopirktu, ja man vīrs būtu zvejnieks, jo šis audums atgādina tīklu, zvīņas. Un, kad vīrs iet zvejā, tad tu šo uzvelc un ej ar draudzenēm uz jūras krastu gaidīt viņu mājās. Vēl var paņemt līdzi zivjmaizītes, ļoti skaisti būtu."
Egijas darbošanās ar volāniem ir kā buršanās vai maģisks rituāls – viņa runājas ar sevi, glāsta un bužina audumus, mazliet dusmojas, ja kāds ar kādu "nesaprecas" vai nesader kopā,
pacietīgi cīnās ar biezo žakešu drānu, lai izšūtu savu veltījumu jaunajam valkātājam – divas sirsniņas, vienu atklātā vietā, piemēram, uz piedurknes, otru – slēptā, apkakles iekšpusē. Iešūtās sirsniņas ir kā atgādinājums un lakmusa papīriņš reizē: "Tu paskaties uz šo mazo sirsniņu pats un sajūties labi, bet tu vari to arī kādam parādīt. Un tad tu redzēsi, ka kāds pamana detaļas, ka kāds tevi vēro. Tātad arī viņam ir sirds krūtīs."
Egija pašuj, pašuj un atkal viegli pārlaiž roku volānam: "Šis audums ir tik patīkams taustei – tas ir kā dīvāns, uz kura nedrīkst sēdēt, kad tu atnāc ciemos, jo tev ir bail, ka tur tavs dibena nospiedums paliks. Un tu saki – nē, nē, paldies, es labāk pasēdēšu uz taburetes. Šis volāns ir tieši tāds dīvāns."
Vēl kāds moments. Māksliniece piemeklē mežģīnes un audumus jaunam volānam, kuram teksts jau ir gatavs, un teksts ir latgaliski: "Fui, šis izskatās ļoti pretīgi. Kā var būt uzraksts latgaliski uz glaunās mežģīnes – tas ir kā aiziet uz kūti augstpapēžu kurpēs.
Lūk, šis jau pēc babas palaga izskatās. Jā, tā būs daudz labāk. Ja vēl būtu zilāks tonis…"
Nezinu, kā jums, vismaz man uzreiz acu priekšā tiek uzburta aina gan ar kūtspriekšu un augstpapēdenēm, gan degunā iesitas sirdspilienu aromāts, klusi dzegužpulksteņa tikšķi un uz plīts burbuļojošs tupeņu katls, kamēr es atlaižos babas palagos.
Vēl kāda lieta ļoti pārsteidz Egijas darbos un saskarsmē ar tērpu valkātājiem – cik ļoti viņa iedziļinās katrā cilvēkā, meklē individuālo, īpašo pieeju katram, lai iepriecinātu, uzmundrinātu, atgādinātos, stiprinātu vai pat savā veidā dziedētu.
"Volāni ir kā mazā terapija," Egija dalās ar kādas klientes uzrakstīto – viņa esot ārstējusies no onkoloģiskas saslimšanas un allaž, dodoties uz procedūrām, vilkusi tieši šo kreklu ar volāniem,
jo tie ir viņas spēks, viņas talismans, un sieviete jūtas ļoti pacilāta šajā tērpā.
Kādam citam pasūtītājam Egija vaicājusi uzrakstīt pāris viņu raksturojošas lietas, bet saņēmusi atbildi, ka nav nekā, ko pašam par sevi pastāstīt. Tā vietā, lai varbūt dusmotos par šādu nevēlēšanos padomāt un iesaistīties, Egija sapratusi, kāds ir šis cilvēks un ka viņam ir nepieciešams dāvāt vairāk pārliecības pašam par sevi. Un šis uzmundrinājums, protams, tika iestrādāts volānā ar zīmīgu veltījuma tekstu "Mana izrāde manā teātrī".
Egija ļoti daudz vēro un fotografē cilvēkus, un viņai ir daudz pārdomu par tērpu valkātājiem, par apģērba būtību un tajā ieslēptajiem vēstījumiem: "Skaidrs, ka latvieši ģērbjas pelēki, kā es šodien – pelēkas bikses un pelēks krekls. Bet, kad tu vēro cilvēkus, bieži var pamanīt, ka viņos ir apslēpta tāda kā brīnumsvecīte, taču viņi to nededzina, jo latvieši tā nedara. Man ir jauna skaista kleita, bet es viņu nevilkšu ikdienā. Kad aizbraukšu ceļojumā, tad gan izpakošu visas jaunās štātes un pucēšos, bet ikdienā tomēr ne. Bet tu drīksti – Dieva dēļ, uzvelc jauno kleitu un aizej uz veikalu pēc vārītām bietēm. Tu drīksti."
Daugavpilī viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
