Retro motociklu rūkoņa Iecavā. Kolekcionārs Armands Ābele pedantiski tur rūpi par senajiem spēkratiem

Pirmais brauciens beidzas ar kritienu

Bērnībā vasarās Armands bieži ciemojās pie vectēva Mazsalacā. Viņam kā mežsargam tolaik bija piešķirts motocikls. "Kad mēs no Valmieras ar autobusu ieradāmies ciemos, es uzreiz biju iekšā garāžā un mocim virsū. Viņam bija, ja nemaldos, 1952. gada "M72". Joprojām atceros garāžas smaržu," par to, kā radās pirmā interese par motocikliem, stāstīja Armands.

Kad puika paaugās un varēja aizsniegt pedāļus un stūri, tēvs viņu mācīja braukt. Neiztika arī bez kurioziem gadījumiem, piemēram, viens no pirmajiem braucieniem ārpus sētas Armandam bija uz atkritumu izgāztuvi. Bija paredzēts turp nogādāt burkas un konservu kārbas: "Visi labumi bija sakrāmēti blakusvāģī, es pie stūres, tēvs aizmugurē. Atkritumu poligons bija ļoti kalnains, smagie transporti to bija izbraukājuši. Kad mēģināju uzbraukt kalnā, nenoturēju stūri, mocis vēkšpēdus un viss labums ārā."

Restaurēšanas pirmsākumi tēva garāžā

Arī tēta garāžā, kas atradās blakus daudzdzīvokļu namam Valmierā, atradās motocikls – "Voshod", tautā saukts par "zaķīti", pateicoties divu garaušu simboliem uz tā. "Kad tēvs ielēja benzīnu, tad vālēju ap garāžām, kamēr tantes palika dusmīgas un, izkārušās pa logiem, lēja man virsū ūdeni. Es tā varēju pusi dienas braukāt," Armands dalās bērnības atmiņās. Kā jau tā laika tehnika, tā bieži lūza – te bez problēmām iedarbinājās, te atteicās darboties –, tāpēc tieši pie šī motocikla viņš guva pirmās skrūvēšanas iemaņas.

Nopietnāka interese par seno spēkratu restaurēšanu Armandam parādījās pirms aptuveni 15 gadiem. Bija pabeigta augstskola, mazliet iekrāta nauda un sakārtotas dzīves pamatvajadzības. "Agrāk tādas iespējas nebija, jo es, tāds lauku puika no Valmieras, biju atnācis uz pilsētu, kūlos pa dzīvi, mācījos augstskolā, dzīvoju kopmītnēs. Par kādu moci var būt runa? Labi, ja divritenim pietika," viņš nosmēja. Pirmais motocikls, kuru Armands iegādājās, bija padomju "K750". Tas joprojām atrodas viņa garāžā un ir braucamā kārtībā.

Visu nācās apgūt pašmācības ceļā, lasot grāmatas un pētot tajās redzamās fotogrāfijas ar pamācībām. "Nav jau īsti, kas tev to iemāca. "Jawu" var saremontēt daudzi puikas, bet par ārvalstu moci, kas ir kā svešs brīnums, neviens neko nevar pateikt priekšā. Tad tu mēģini, eksperimentē, kaut kas sanāk, kaut kas salūst. Tad meklē detaļu vietā," teica Armands, minot, ka galvenais ir to darīt lēnām, jo steiga šajā procesā ir lieka.

Īpašā zīmīte

Senākais spēkrats šajā pansijā ir 1903. gada franču "Clement". Tas ir motocikla pirmsākums, kad entuziastiski velosipēds tika apvienots ar dzinēju. Tiesa gan, domājot par to, kā divriteni padarīt ātrāku, bija aizmirsts par bremzēm…

Lielākais izaicinājums restaurēšanas procesā ir sagādāt trūkstošās detaļas. "Tas var būt arī nebeidzamais stāsts. Piemēram, pats mocītis brauc, bet trūkst vienas detaļas. Un tad to var meklēt ļoti ilgi," Armands stāstīja, atklājot, ka detaļu meklējumi notiek teju pa visu pasauli. Kā savu vērtīgāko atradumu viņš min "Clement" priekšējo zīmīti, kuru paveicās uziet interneta izsolē. "Taču tā ir tikai medaļas viena puse. Šobrīd man ir jāizdomā, kā to pareizi un ar tā laika metodēm piestiprināt. Nevar ar superlīmi pielipināt," viņš teica, sakot, ka vēl nav izdomājis, kā to izdarīt, taču, dabūjot rokās šo emblēmu, pusceļš jau ir veikts.

Nezaudēt vēstures garšu

"Nav vairs tās dullās, neapdomīgās jaunības steigas, ka tikai ātrāk pabeigts, kaut neatbilst tam, kā būtu jābūt," meistars sacīja, minot, ka viņam šis process ir ļoti mierpilns, lēns, ar mērķi atpūsties no ikdienas rūpēm. "Senie moči nemīl steigu. Gribas, lai ir precīzi un lai tas ir tuvināts muzeja eksemplāram. Ir daudz restauratoru, kas taisa motociklus, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas. Piemēram, krāso ar pulverkrāsām. Tas nav pareizi. It kā izskatās smuki, reprezentatīvi, bet nav vairs tas sāls tajā visā. Pazūd garša," par sev svarīgo teica Armands.

Brīdis, kad motocikls ir pilnībā nokomplektēts un pabeigts, var prasīt vairākus gadus:

"Mēs, restauratori, esam nedaudz dīvaiņi. Tas ir tāpat, kā nopirkt lielākā izmēra puzli un tad ilgi sēdēt pie tās. Galvenais, lai pietiek pacietības."

Tomēr kā sev būtiskāko, izvēloties starp motora rūkšanas skaņu, vēsturisko izskatu un braukšanas iespējām, Armands minēja tieši vizuālo aspektu. "Man ļoti patīk, kā tie izskatās. Ja vēl spēj braukt un viss ir kārtībā, tas rada pacilātības sajūtu," viņš noteica. "Senos motociklus primāri es uztveru kā tā laika tehnikas mākslas darbus, un tikai sekundāra nozīme ir braukšanai. Manuprāt, tā ir fantastika, ar kādu precizitāti un pūlēm toreiz taisīja tehniku. Tas ir jāvērtē augstu," teic kolekcionārs.

Tomēr viņam ir svarīgi, lai ikviens motocikls viņa garāžā būtu braucamā stāvoklī, ne tikai skaisti izskatītos: "Tas droši vien ir mans inženiera pedantisms. Es esmu pieradis dzīvē visu darīt labi, pēc labākās sirdsapziņas." Tāpēc viņam ir būtiski, lai garāža vienmēr būtu kārtībā, motocikli tīri un lai pašam prieks skatīties. Bieži palīgā garāžas uzkopšanas darbos nāk arī viņa trīs bērni.

Lielais atbalsta plecs ir ģimene

Ģimene ļoti atbalsta Armanda aizraušanos: "Bez sievas vispār nekā no šī visa nebūtu. Milzīgs paldies viņai!" Tāpat motociklu iegāde, restaurācija un uzturēšana prasa lielus finansiālos ieguldījumus: "Lai šo darītu, ir ļoti jāgrib, daudz jācīnās pa dzīvi, lai tas izdotos. Atpūta Taizemē varbūt jāiemaina pret braucienu uz Tērvetes parku."

Vienīgais eksemplārs šajā garāžā, kuru izvēlējusies Armanda sieva, ir BMW markas "R35" motocikls, kas 2019. gada jūlijā pārvests no Pilsrundāles motormuzeja. "Tur tas bija salikts kopā no vairākiem BMW un padomju motocikliem. Braucamais nebija ejošs un nokomplektēts, bet vairāku gadu laikā esam to uztaisījuši pilnībā oriģinālu," viņš atklāja.  Lai gan sievu Armands nesauktu par motociklu fani, kā arī viņa nepievienojas ikdienas izbraucienos, tomēr viņa atbalsta vīra hobiju: "Sieva ļoti labi saprot, ka vīrietim vajag kādu vīrišķīgu izklaidi."

Meita ir māksliniece un palīdz veidot pasākumu vizuālos noformējumus, kā arī apglezno braucamos, piemēram, velk strīpas uz motociklu bākām. Dēli arī pamazām kļūst par asistentiem un paguvuši piedalīties "Rīga Retro" braucienos, retro stila drēbēs sēžot blakusvāģī. Agrāk Ābeļu ģimenei bija tradīcija – Jāņos izpušķot motociklu un izbraukt ar to līkumu pa tuvējo apkārtni. Pēdējos gados gan šī tradīcija atstāta novārtā, bet plānā ir to atjaunot.

Izsapņotais saraksts gandrīz aizpildīts

Pirms nu jau padsmit gadiem tapa saraksts ar motocikliem, kurus Armands vēlētos iegūt: "Es biju izsapņojis, ka es gribu ko tādu, kur var redzēt Eiropas motociklu vēsturi, kultūru, kāda tā bijusi." Gandrīz visi sarakstā iekļautie motocikli nu atrodas viņa garāžā, izņemot vienu – 1916. gada vācu motociklu "Wanderer", kuram ir netipisks dizains.

Uz jautājumu, kad plānots pārtraukt kuplināt savu motociklu kolekciju, Armands zina atbildi: "Laikam būs jāmet miers, jo viens ir tas, ka to kļūst vairāk, bet man gribas, lai tie tiek uzturēti darba kārtībā, un tas šai tehnikai prasa ļoti daudz laika." Ja mūsdienās ražotos motociklus var nekustināt gadu un tad viegli iedarbināt, senais motocikls nemīl, ka tiek turēts dīkstāvē." Ar to visu laiku jāčubinās, jādzīvo ap to, jārunājas, jāpaskrūvē, jāpatīra. Ir tāds piesātinājums, ka man laikam pietiek darboties ar to, kas ir," kolekcionārs teica, minot, ka nekad dzīvē nevienu motociklu nav pārdevis un, visticamāk, to arī nedarīs.

Vieta kā radīta retro motocikliem

Armands ļoti apšauba, ka nodarbotos ar šo hobiju, ja būtu palicis dzīvot dzimtajā pusē Valmierā. "Retro motocikli piestāv šai vietai. Tie ir piemēroti braukšanai pa nomaļiem ceļiem, kur neviens neskrien garām, neputekļo, nepīpina vai priekšā strauji nebremzē. Es varu nodoties procesam, un Iecava, kur mēs dzīvojam, ir ideāli piemērota tam," viņš teica, atklājot, ka viņa mīļākais ceļš Zemgalē ir Iecava–Baldone. Tas arī ir pirmais, ko viņš izbrauc ik pavasari: "Tas ir līkumots, ar kalniņiem. Gar malām ir meži. Īpaši agrā pavasarī tur fantastiski smaržo."

Vietējie Armandu atpazīst tieši pēc motocikliem, jo to ir daudz un tie regulāri jāizkustina: "Man šeit ir savs ierastais maršruts, un citreiz pat sanāk dienā izbraukt ar pieciem motocikliem." Visvairāk braukšanu Armands izbauda ar Vācijas tehnoloģiskā uzplaukuma laikā jeb 1928. gadā ražoto "D-Rad": "Es pat teiktu, ka man lielāku baudu sagādā braukšana ar šādu nekā ar mūsdienu motociklu."

Īpašā smarža

Jau 20 gadus Armands sevi sauc par iecavnieku. Dzimis Valmierā, bet Iecavā, kur dzīvoja vecvecāki, bērnībā ciemojās vasarās. Jau tad viņš ievēroja, cik te ir mierīgi, var baudīt neskartās dabas sajūtu, tīros mežus, plašos laukus, aizaugušo upīti. "Es jau kopš bērnības jutu, ka, rietot saulei, ja ir mierīgs vakars, Iecava smaržo. Tā ir tāda īpaša smarža – pēc svaiguma. Nezinu, varbūt tas ir ūdens un dolomīta savienojums…" viņš mēģina rast izskaidrojumu. Kad dzima bērni, Armands ar sievu pieņēma lēmumu būvēt māju šeit un no vidzemniekiem kļūt par zemgaliešiem.

"Te cilvēki priecājas, ka kāds kaut ko dara un ka nav vienmuļības," atklāja iecavnieks, stāstot, ka vietējie motociklu rūkoņu un traukšanos pa grants ceļiem uztver ar smaidu. Viens kaimiņš palīdz ar krāsošanu, cits kaimiņš joko, ka jau zina – ja rūc motocikls, skaidrs, ka Armanda sievas nav mājās. Zemgalē dzīvojošie, viņaprāt, ir rāmāki raksturā, turpretī vidzemnieki pēc dabas – straujāki, varbūt pat drosmīgāki. "Es pēc dabas esmu ļoti mierīgs. Tāpēc, manuprāt, esmu pieņēmis pareizo lēmumu, un man šeit ļoti patīk. Vidzeme varbūt man bija pārāk dinamiska un liela," viņš teica.

Citi aizraujoši un iedvesmojoši stāsti