Raidieraksts "Uz redzi!"
Šis Latvijas Radio raidieraksts veidots ar mērķi veicināt izpratni par vājredzīgo un neredzīgo cilvēku ikdienu, lai dažādas sabiedrības kopienas varētu veiksmīgāk mijiedarboties un lauzt stereotipus, kas traucē un biedē ikdienas saskarsmē.
Sarunas piecu ierakstu ciklā vada pāris Ieva Kampāne un Reinis Darkēvics. Ieva ir redzīga, Reinis ir neredzīgs. Vairāk par raidierakstu un tā vadītājiem lasi šeit.
Mareks piedzima kā pilnīgi vesels bērns, taču astoņu deviņu mēnešu vecumā guva smagu ceļgala traumu, kura diemžēl trīs mēnešus netika pareizi ārstēta.
"Tad, kad aizveda mani pēc trīs mēnešiem uz Rīgu, konstatēja, ka ir ielaists iekaisums no ceļgala, un tas ir aizgājis tālāk pa kaulu. Tas aizgāja pa visu ķermeni un ar laiku arī skāra acs nervu. Es tā īsti neesmu sapratis, kā, bet acs nervu bojāja. Tad redze ar gadiem kļuva arvien sliktāka un sliktāka," stāstīja Mareks.
Jau pieaugušā vecumā viņam tika veiktas divas kataraktas operācijas, kas redzi tobrīd uzlabojušas, bet ar laiku tā atkal pasliktinājusies.
"No 2012. gada redzi pazaudēju pilnībā, pat gaismiņu. Vienā dienā redzēju lampu, otrā dienā pamodos un neredzēju vairs pilnīgi neko, pat ne lampu, ne gaismu, neko," atminējās Mareks.
To, ka redzi varētu nākties zaudēt pavisam, Mareks zināja, tāpēc, vēl būdams redzīgs, centās pierast pie tumsas. Vakaros vai naktīs, pārvietojoties pa savu dzīvesvietu, viņš mēģināja nekad neslēgt gaismu un atrast vajadzīgo bez gaismas.
"Godīgi sakot, tagad, kad es arī īstenībā vairs neredzu, mani tā iešana un pārvietošanās nebiedē. Es laikam sevi sagatavoju neredzīgumam. Jau biju gatavs tam visam. Tāpat es mēģināju, kad bija tumsa, lai nepamodinātu kādu augšā, uztaisīt kafiju. Protams, tas man ar pirmo reizi nesanāca, kļūdaini noliku krūzi uz galda malas, un tad man viss tur nokrita. Tad es vēl biju redzīgs, bet visu mēģināju padarīt tā, it kā es neredzētu," stāstīja Mareks.
Par spīti šim gatavošanās procesam, kad Mareks saprata, ka redze sāk arvien straujāk pazust un tūlīt, tūlīt viņš vairs neredzēs vispār, bijis ļoti sāpīgi.
"Sāpīgi bija, protams, jo tu esi redzējis ilgus gadus… Kad aizgāja visi projām, nebija ģimenes mājās, nenoturējos, un bija jāsāk raudāt. Nevarēju noturēt to visu sevī. Tikai to es darīju viens, negribēju izrādīt saviem tuvākajiem, ka esmu vājš palicis. Viņu klātbūtnē es vienmēr biju smaidīgs, priecīgs. Tā es arī piecus gadus dzīvoju. Neteikšu, ka depresijā, bet teikšu tā – vienaldzībā, kas tālāk notiks ar mani.
Biju vienaldzīgs pret sevi, pret savu dzīvi, savu veselību. Man negribējās vairs neko. Es uzskatīju, ka nav nozīmes vairs tālāk cīnīties," atklāja Mareks.
Mareks atzina, ka tolaik gribējis no dzīves aiziet. Piecu gadu laikā viņš trīs reizes mēģināja izdarīt pašnāvību.
"Es domāju, ka nav nozīmes dzīvot, jo ko es, neredzīgs būdams, varu vispār dzīvē sasniegt? Man tas neizdevās, protams, un vienā brīdī parādījās tādas domas – tad jau laikam Dievs negrib, lai es aizeju no šīs pasaules. Sapratu, ka laikam man kāda misija ir piešķirta, kas man ir jāpilda, jādara," stāstīja Mareks.
Sāpīgi bija arī tas, ka šajā laikā Mareks ne tikai zaudēja redzi un darbu, bet izjuka arī viņa laulība. Pēc šķiršanās Mareks aizgāja dzīvot pie brālēna un tantes, bet tur jutās nelaimīgs.
"Tāpēc, ka visu gribēja manā vietā darīt. Maizīti uzsmērēt, kafiju uztaisīt, traukus nomazgāt. Nu, gandrīz vai uz tualeti vadāja. Bet man jau to visu nevajadzēja, es visu varēju darīt. Viņi to nesaprata. Tad es sameklēju citu dzīvesvietu un gāju dzīvot pats par sevi," stāstīja Mareks.
2016. gadā negribīgi, bet, apkārtējo cilvēku mudināts, viņš nonāca Latvijas Neredzīgo biedrības Strazdumuižas ciematā. Par spīti skepsei jau pirmajā dienā viņš saprata, ka tā ir īstā vieta, ka Strazdumuižā viņam jāpaliek, jo tur viņš sevi var pilnveidot.
"Tad es arī sapratu, ka tā ir mana vieta. Ar laiku izmācījos par neredzīgo, un teikšu tā – kļuvu laimīgs, priecīgs, dzīvespriecīgs. Neskumstu vairs par to, ka neredzu. Protams, ir domas, ka gribētos redzēt, bet tās ir tālas domas," atklāja Mareks.
Mareks šajā laikā apguvis arī jaunas prasmes un iemantojis hobijus. Vislabāk viņam padodas tieši ēst gatavošana.
"Kad redzēju, man nepatika gatavot ēst. Man citi gatavoja, un es vienkārši ēdu un baudīju. Kad kļuvu neredzīgs, es pats sevi apbrīnoju, jo, godīgi sakot, man diezgan raiti tas viss aizgāja. Nebaidījos apdedzināties, uzreiz varēju gan uz gāzes plīts, gan elektriskās plīts gatavot. Man tas kaut kā, es tagad teiktu, ir Dieva dots. Man tas ļoti ātri aizgāja. Es sapratu, ka man patīk gatavot ēst, un man tas arī padodas," stāstīja Mareks.
Viņš atzina – lai arī jācīnās ir pašam bez tuvinieku atbalsta, tomēr ir cīnītājs. "Kamēr nesasniegšu to, ko es vēlos, mierā nelikšos," pauda Mareks.
