Paula ir viena no kustības "Neons" līdzdibinātājām. Tā veicina biseksuālu, panseksuālu un citu B+ cilvēku redzamību gan LGBT+ kopienā, gan ārpus tās. Paulai tas ir svarīgi, jo viņas jaunības gados nebija informācijas, kas palīdzētu izprast sevi, un tas radīja daudzus pārdzīvojumus.
"Es pati esmu biseksuāla sieviete. Mūsu cerība ir ienest biseksuālu un citu līdzīgu cilvēku stāstus Latvijas informatīvajā telpā.
Man tas ir svarīgi, jo mans personiskais stāsts, kas mani izveidoja, ir tāds, ka es uzaugu ģimenē, kurā mēs nerunājām. Mēs nerunājām par homoseksualitāti, mēs nerunājām par seksualitātes jautājumiem vispār," stāstīja Paula.
Pirmo reizi par to, ka cilvēki mēdz būt attiecībās arī ar savu dzimumu, viņa uzzināja 2005. gadā, kad Rīgā notika pirmais praids. Paulai tajā laikā bija 13 gadi.
"Redzēju televīzijā, ka ir noticis praids, un es prasīju mammai – kas tas tāds vispār ir? Viņa teica: "Ai, nu tie kaut kādi trakie, viņi tikai traucē visu." Es vispār nezināju, ka ir tāds koncepts kā homoseksualitāte vai citas orientācijas cilvēki," stāstīja Paula.
Nesaprast pašai sevi
Bet pēc pāris gadiem viņa iepazinās ar savu labāko draudzeni un iemīlējās. Protams, savas jūtas neviena no pusaudzēm nesaprata, un aptuveni septiņus gadus abas pavadīja pārliecībā, ka vienkārši ir ļoti, ļoti labas draudzenes, kas staigā, sadevušās rokās, saka, ka mīl viena otru un plāno nākotni kopā.
"Viss bija kārtībā līdz brīdim, kad notika lūzuma punkts un viņai parādījās puisis. Es reaģēju ļoti slikti, visādos nepareizos veidos.
Es biju greizsirdīga, man riebās tas puisis. Es nekādi nespēju kaut kā veiksmīgi tās attiecības veidot, un beigu beigās tā mūsu draudzība beidzās uz ļoti sāpīgas nots mums abām, bet man viennozīmīgi tas bija traumatisks notikums," atzina Paula.
Protams, tobrīd Paula jau zināja gan par to, ka ir homoseksuāli cilvēki, gan arī nedaudz par to, ka ir biseksuāli cilvēki, bet viņai pietrūka informācijas, lai spētu šos jēdzienus izanalizēt attiecībā uz to, ko jūt viņa pati. Tas rezultējās smagos pārdzīvojumos un vainas apziņā par to, ka viņa nespēj būt laba draudzene.
"Ja man būtu tajā laikā bijusi valoda un sev noformulēts koncepts, ka es esmu biseksuāla sieviete, jo man nebija šādas izpratnes par sevi, es domāju, cik daudz sāpju un reālu ciešanu man būtu aizgājušas secen. Bet diemžēl starp brīdi, kad manas un tās meitenes attiecībās beidzās, un brīdi, kad es nonācu pie šī slēdziena, pagāja vairāki gadi," stāstīja Paula.
Izpratne par sevi būtu aiztaupījusi daudzas sāpes
Meklējot mierinājumu, Paula strauji izveidoja jaunas attiecības un 23 gadu vecumā apprecējās ar 15 gadus vecāku vīrieti, ar kuru kopā pārcēlās dzīvot pie viņa uz ārzemēm. Šobrīd to viņa salīdzina ar slīcēja pieķeršanos pie pirmā koka. Paulas jaunatrastais vīrs bija brīnišķīgs cilvēks, bet pēc sešiem gadiem laulība tik un tā izira.
Latvijā Paula atgriezās 29 gadu vecumā un sāka dzīvi pilnīgi no nulles. Tas sakrita ar laiku, kad Krievija uzsāka karu Ukrainā, un Paula aktīvi iesaistījās brīvprātīgo darbā un aktīvismā, lai palīdzētu bēgļiem, kas pēc tam noveda pie aktīvisma LGBT+ kopienā.
"Kaut kur pa vidu šim visam man radās skaidra izpratne par to, ka B+ cilvēkiem arī pašreizējā LGBT+ kopienas aktīvismā pagaidām vieta vēl nav atrasta," atzina Paula.
Līdz ar to viņa nolēma šo vietu radīt, dibinot kustību "Neons", un viņa jau tagad redz, ka viņas darbam ir ietekme un rezultāts.
"Es sapņoju savu dzīvi veltīt savai valstij, manai izpratnei par to, kādai manai valstij būtu jābūt. Manām cerībām. Es gribētu, lai mēs esam valsts, kurā katrs cilvēks jūtas droši, ir mīlēts un cienīts.
Mans sapnis ir veltīt sevi šim mērķim, un man šķiet, ka es šobrīd dzīvoju savu sapni. Es jūtos tā, ka mana dzīve rada šo pozitīvo bilanci," norādīja Paula.
Vienlaikus, analizējot savu dzīves ceļu un pieredzi, Paula ir pārliecināta, ka mums kā sabiedrībai ir nepieciešama plašāka informācija un skaidrāka valoda, kā sevi izprast un sevi pašiem sev noformulēt.
"Tas ir tas primārais, ka mēs saprotam, kas ar mums notiek. Ja mēs saprotam, kas ar mums notiek, tad mēs varam arī emocionāli, inteliģenti un patiesi pret sevi uz to reaģēt un aiztaupīt sev daudzas sāpes," secināja Paula.
Tieksme aizsargāt citus
Paula jau kopš bērnības ir izjutusi tieksmi aizsargāt citus, viņa pieļauj, ka tas skaidrojams ar to, ka pati kā bērns nav jutusies droši. Lūzuma punkts bērnībā bijusi pārvākšanās. Tas bija brīdis, kad stabilitātes sajūta, ar kuru viņa bija izaugusi, sašķobījās. Tas sakrita ar laiku, kad Paulai piedzima mazā māsa, līdz ar to vecāku uzmanība bija dalīta, un bija jāsāk iet arī skolā, un tieši tad sākās sarežģījumi.
"Mani skolā apcēla. Diezgan. Es biju gudrākā meitene klasē. Gudrākajai meitenei klasē reti ir viegls liktenis, bet man arī šķiet, ka es pati… Man tik ļoti vajadzēja visu laiku būt vislabākajai saistībā ar to, ka es izjutu spiedienu no vecākiem, kā rezultātā es tik šausmīgi meklēju iespēju pierādīt visu laiku, ka esmu vislabākā un visgudrākā. Domāju, tas tiem maniem klasesbiedriem baigi nelika mani vairāk mīlēt," stāstīja Paula.
Līdz ar to skolas gadi Paulai asociējas ar lielu uztraukumu, pārdzīvojumiem un arī vientulību.
Turklāt visu šo laiku viņu pavadīja sajūta, ka ar visu jātiek galā pašai, tāpēc vecāki par notiekošo neko nezināja. Jau agrā bērnībā viņa dzīvoja ar sajūtu, ka, lai arī ko darītu, nav gana laba.
"Es gribēju, lai mana mamma pasaka, ka viņa ar mani lepojas. Nē, es nezinu, vai mani vecāki ar mani lepojas. Arī šodien nezinu.
Es gribu ticēt, ka jā, bet tad, kad esmu par šo ar vecākiem runājusi, man ir teikts apmēram – tu taču zini, ka tas ir pašsaprotami. Es saku – tad pasakiet man, tas nav pašsaprotami īstenībā. Tad, kad viss, ko tu dzirdi, ir kritika, jo labās lietas ir pašsaprotamas, bet sliktās lietas ir jāsaka, tad sanāk, ka viss, ko tu dzirdi par sevi, ir negatīvs," stāstīja Paula.
Šobrīd Paula saprot, ka vecāku spiediens nāca no vēlmes redzēt, lai meitai viss izdodas, lai viņa gūtu panākumus un būtu veiksmīga dzīvē. Diemžēl tas atstājis emocionālas rētas, un Paula joprojām strādā pie tā, lai pati sev būtu gana laba.
"Es kādos 14 gados nonācu pie slēdziena, ka vienīgā dzīve, kuru ir vērts dzīvot, manā vērtību skalā ir tāda, kurā es padaru pasauli labāku, ka tas ir tas mērķis. Kā saka, manai bilancei ir jābūt pozitīvai," stāstīja Paula.
Kopš tā brīža visa tālākā Paulas dzīve – viņas profesionālā darbība un aktīvisms – ir izrietējis no šīs pienākuma apziņas, ka viņas bilancei ir jābūt pozitīvai.
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
