Rūpes un uzticēšanās – tās laikam ir pirmās lietas, kas nāk prātā, domājot par viesošanos nu jau ļoti omulīgajā dakteres Māras doktorāta namiņā. Rūpes par pacientiem vispirmām kārtām, protams, lai viņi būtu komfortā ar televīzijas ļaužu klātbūtni. Tādas pašas rūpes arī par mums, lai mums viss būtu un izdotos iecerētais. Un dziļa, cieņpilna uzticēšanās – gan no dakteres, gan viņas pacientu puses. Reti nācies piedzīvot reizes, kad neviens pacients neatsaka filmēšanas grupai, jo veselība un ārsta vizīte tomēr ir dziļi personiska padarīšana. Turklāt daktere devās divās mājas iepazīšanās vizītēs pie priekšlaikus dzimušiem mazulīšiem, bet arī tur mēs visur drīkstējām būt klāt un dokumentēt lauku mediķa maizes mīcīšanas procesu. Par darba garozu mēs vēl ar dakteri Māru parunāsim.
Saprotot, ka Latvijā mediķa darbs netiek pienācīgi novērtēts un atalgots, pēc studiju beigšanas Māra ar ģimeni pieņēma lēmumu doties pasaulē, par galamērķi izvēloties Vāciju. Ārsta prakses pieredze vāczemē esot neatsverama dzīves skola, atzina Māra, un veicies patiešām labi, abi ar vīru pat saņēmuši Vācijas pilsonību. Tomēr sajūta, ka tu mūžīgi būsi auslanders jeb svešinieks, likusi kravāt mantas mājupceļam. Māra gan nosmej, ka vācu valoda joprojām ir ikdienas lietojamo sarakstā, kaut vai autonavigācijā, kura runā ar viņu vāciski.
Daudzi sakārtotās Rietumu zemes veselības aprūpes principi un algoritmi atjurģojuši uz Talsu doktorātu kopā ar pašiem Melderiem.
Māra gan atzina, ka ne viss līdzatvestais uzreiz iedzīvojies un ticis pieņemts atplestām rokām, bet pamazām, palēnām pacienti ar jauno kārtību apraduši un akceptējuši. Piemēram to, ka ārsta privātais tālruņa numurs nav pieejams publiski, jo mediķim atpūta un darba nenešana uz mājām ir tikpat būtiska kā jebkuras citas jomas speciālistam. Vai arī tik elementāra lieta kā sasveicināšanās ar rokasspiedienu ar pilnīgi katru pacientu – arī ar to sākumā veidojies ne viens vien mulsuma brīdis, bet nu jau pat mazie pacienti paši labprāt stiepj roķeli sveicienam. Šeit reģistratūrā allaž skan klusināta mūzika, un tas nav tikai pacientu labākai noskaņai, bet arī kā sava veida konfidencialitātes garants. Lai gan dakteres pieņemšanas kabinets ir pašā tālākajā doktorāta stūri, viņa tajā ar pacientiem tiekas vienatnē: "Mēs cenšamies saglabāt nošķirtas zonas, arī medmāsa nedrīkst sēdēt ar mani vienā kabinetā, jo ārsts un pacients jau ir divi cilvēki telpā, tur nav vietas trešajam acu un ausu pārim. Tas, kas ir runāts mana kabineta sienās, tur arī paliek. Uz tā arī būvējas uzticēšanās ārstam," ļoti kategoriska savos pieredzē balstītos spriedumos ir daktere.
Vēl viens būtisks ordnungs jeb jaunā kārtība, pie kuras daktere Māra pieradinājusi savus pacientus un ko mīļuprāt redzētu visā Latvijas medicīnā sistēmiski ieviestu un nostiprinātu, ir daudz augstāks mediķa attālinātu konsultāciju īpatsvars. Ģimenes ārsti jau tā esot pārkrauti ar birokrātisko slogu, ko valsts no savas puses nevis mēģina atvieglot, bet tikai spītīgi turpina kraut virsū papildu pienākumus un saistības. Kaut vai stāsts par skolu un bērnudārzu izziņām, kad par trīs un vairāk dienu kavējumu attaisnojošu dokumentu izglītības iestādei var sniegt tikai ģimenes ārsts.
"Iedomājieties, bērns ir apslimis, viņam ir iesnas vai klepus... Mammas taču ir gudras, viņas pazīst savus bērnus un zina, kas jādara ar elementārām iesnām vai kāsu. Nav pacientam ar parastām iesnām pēc trim dienām jānāk klātienē pie ārsta," par "skolas zīmju" sērgu runājot, dakteres Māras izturētais un rāmais runas veids burtiski uzdzirksteļo.
"Vācijā nekā tamlīdzīga nebija. Kad atbraucām šeit un es par tādu kārtību izdzirdēju, es tiešām neticēju. Nopietni? Tas viss ir ļoti muļķīgi un birokrātiski."
Kamēr valstī pastāvošā skolas zīmju sistēma nav atcelta, daktere Māra to risina savā šnitē – mazā slimnieka vecāki sazinās ar viņu telefoniski, ārste sniedz medicīnisku konsultāciju, ja tā ir nepieciešama, un, kad pacients ir gatavs doties uz skolu, tad elektroniski tiek uz vecāku e-pastu nosūtīta ārsta zīme. Lieki piebilst, ka šo jauno kārtību vecāki Talsu pusē uztvēruši kā lielu atvieglojumu, jo ārsta prakse aptver plašu reģionu un attālākie klienti spiesti mērot 20 un vairāk kilometrus zīmes meklējumos.
Pirms kāda laika Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte, bijusī veselības ministre un arī mediķe Ingrīda Circene TV24 kolēģu raidījumā visnotaļ vīzdegunīgi norādīja, ka – ja ģimenes ārsti strādātu kārtīgas astoņas stundas, tad rindas pie viņu kabinetiem būtu krietni vien īsākas. Arī par šo citātu dakterei Mārai ir viedoklis: "Lai Circenes kundze atbrauc pie mums kādu pirmdienu kopā ar mani pieņemt pacientus 4-5-6 stundas un pēc tam doties mājas vizītēs. Un vēl jau ir viss birokrātiskais darbs – ar vīru mēģinājām saskaitīt, ar cik institūcijām ir jāsadarbojas ģimenes ārstam – bāriņtiesas, sociālie dienesti, izglītības iestādes, VDEĀK, apdrošinātāji, NVD, SPKC, tagad vēl arī ar bankām... mums sanāca apmēram 25 dažādas institūcijas, kurām mums ir jāraksta, jāziņo, jāatskaitās. Tas nav normāli."
Sarunā iesaistās dakteres Māras lielākais atbalsts un palīgs doktorāta veidošanā un uzturēšanā – vīrs Reinis, kurš kā brīvprātīgais palīdz ar administrēšanas lietām.
Esot tikko vēl saņēmuši ziņas par kārtējo jauninājumu, ka ģimenes ārsti varēšot lemt – piešķirt invaliditātes grupu vai ne. Māra tik nopūšas: "Tas būs pavisam jauns izaicinājums, jo šajā izvērtējumā ir jābūt iesaistītiem vēl cita veida speciālistiem, te nu man šķiet, ka mēs sākam jaukt kopā zirņus ar tomātiem. Būtu birokrātiskais slogs ģimenes ārstiem jāatvieglo, vismaz jāizbeidz šis vājprāts ar skolu izziņām."
Vienīgais labums, ka pacienti vismaz esot lielākoties atbildīgi, saprātīgi un ieklausoties dakteres ieteikumos. Arī mājas vizītēs pie jaundzimušajiem novērojām, ka jaunās māmiņas ļoti pārdomājušas, kā iekārtot bērniņa apskates vietu, kur dakterei iekārtoties un darboties pēc iespējas ērtāk un raitāk. Arī daktere nebeidz uzteikt māmiņas par sagatavotajiem paladziņiem, apskates galdiem, salvetēm, bet skaidrs, ka tas ir liels ieguldīts darbs un cieņpilna attieksme no abām pusēm. Kādreiz jau gadoties, ka kāda mamma žēlojoties, ka neesot izgulējusies un netiekot galā ar bērnu.
"Tad es parasti saku – stop, ar mani jūs šito vispār varat nesākt," ar smaidu, bet stingri nosaka daktere, "es audzinu trīs meitas, un man ar visu jātiek galā. Es nevaru pacientam pateikt, jūs te drusku pagaidiet, es aizbraukšu izņemt bērnus no skolas vai dārziņa, aizvedīšu uz biatlona treniņu, mūzikas skolu vai tautiskajām dejām. Man bērni mēdz nākt uz praksi, pildīt šeit mājasdarbus, tad atkal pulciņi, pa ceļam ieskriet veikalā, sagatavot vakariņas, sakārtot drēbes – nekas jau nebeidzas. Tā mēs visa ģimene esam nemitīgā kustībā un darbībā. Un tiekam galā."
Pie Māras Melderes Talsos viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Krišjānis Leitis, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
