Raidieraksts "Uz redzi!"
Šis Latvijas Radio raidieraksts veidots ar mērķi veicināt izpratni par vājredzīgo un neredzīgo cilvēku ikdienu, lai dažādas sabiedrības kopienas varētu veiksmīgāk mijiedarboties un lauzt stereotipus, kas traucē un biedē ikdienas saskarsmē.
Sarunas piecu ierakstu ciklā vada pāris Ieva Kampāne un Reinis Darkēvics. Ieva ir redzīga, Reinis ir neredzīgs. Vairāk par raidierakstu un tā vadītājiem lasi šeit.
Ieva Kampāne: Nolasīšu tādu īsu aprakstu par tevi, un tu varēsi pateikt, vai es trāpīju. Elīzei ir 30 gadi, viņa ir neredzīga jau kopš dzimšanas, bet, neskatoties uz to, arī trīs bērnu mamma. Ikdiena paiet rūpēs par savu kuplo saimi, bet brīvos brīžos labprāt iesaistās dažādos projektos, nebīstas no dažādiem izaicinājumiem un spēlē šoudaunu. Varbūt tu īsi vari atgādināt visiem, kas ir šoudauns?
Elīze Strazdiņa: Šoudauns ir sporta veids, kas ir pielāgots neredzīgajiem. Daudzi saka, ka tas ir kā galda teniss neredzīgajiem, citi saka, ka tas ir kā gaisa hokejs. Principā šoudaunu spēlē ar brillēm, visiem ir brilles, tā kā principā to var spēlēt arī redzīgi cilvēki. Ir skanoša bumbiņa, cimds rokā un lāpstiņa. Tad ir jātrāpa bumbiņa pretinieka bedrītē, tā vienkāršoti skaidrojot.
Reinis Darkēvics: Ir arī čempionāti, vai ne?
Jā, ir čempionāti. Latvijā mums arī ir posmi.
Reinis Darkēvics: Sanāk arī ceļot?
Nu, sanāk, jā, pēdējā gada laikā diezgan daudz, salīdzinot ar citiem gadiem. Ņemot vērā to, ka pirms tam vairāk bija rūpes par ģimeni, jo bērni bija mazāki, tagad sanāk diezgan daudz, jā. Salīdzinot ar laiku pirms diviem trijiem gadiem, kad es īsti pati tā neuzdrīkstējos īpaši sev veltīt laiku.
Ieva Kampāne: Cik veci ir tavi bērni?
Jaunākajam dēliņam ir septiņi, meitai šogad būs deviņi, vecākajam puikam nesen palika 11.
Ieva Kampāne: Kupla saime! Mums ir pieņemts tā, ka klausītāji iesūta jautājumus, kas viņiem interesē par konkrēto tēmu. Pirmais jautājums – kā citi mājās ievēro to, ka lietām ir jābūt tajās pašās vietās? Ar trīs bērniem tas ir iespējams?
Tagad tas ir iespējams. Tad, kad viņi bija mazāki, bija pagrūtāk, bet tagad ir savi mājas noteikumi. Protams, gadās, ka kāds kaut ko aizmirst nolikt, paņemt, nolikt vietā vai kaut kur sajauc kaut kādu lietu kārtību, bet mēs veicam mazas pārrunas, un viss tiek sakārtots un izdarīts.
Ieva Kampāne: Viņiem ir izskaidrots, ka ir jābūt kaut kādai kārtībai un attiecīgi tās lietas arī noliek turpat?
Jā, tieši tā.
Reinis Darkēvics: Es varu iedomāties, ka pat redzīgiem cilvēkiem uzkāpt naktī, piemēram, uz "Lego", ir ļoti nepatīkami.
Oi, tas ir ļoti sāpīgi. Ir nācies.
Ieva Kampāne: Kā bērni paši to pieņem? Viņi nepretojas, ka viņiem kārtība varbūt ir jāievēro vairāk nekā citiem?
Mans uzskats par to, ja vecāks ir neredzīgs vai abi vecāki ir neredzīgi, ir tāds, ka, – jā, bērniem tas ir jāsaprot, ka vecākiem vajag palīdzēt vairāk, ka ir kaut kāda lietu kārtība, kas ir jāievēro. Tajā pašā laikā es nedrīkstu bērniem laupīt bērnību un viņu izpriecas, mazās blēņas, varbūt bardaku istabā, un visu, kas vien bērnībā, kā saka, piederas. Bet puikas diezgan labi to saprata un pieņēma, ka mamma ir neredzīga. Arī palīdz man ļoti daudz. Meitai, viņa nu jau sāk saprast vairāk, bet mums ļoti grūti ilgu laiku bija sakomunicēt abām, jo viņa līdz galam nesaprata, kā tas ir, ka es neredzu, ka ir šī kārtība, kas ir jāievēro. Bet abi puikas ļoti labi to saprot, gan vecākais, gan jaunākais.
Reinis Darkēvics: Es tieši nesen iedomājos – kad bērns saprot, ka vecāks neredz?
Vecākais puika uzreiz saprata. Viņam bija kaut kāds gads, pusotrs, kad viņš jau, ja kaut ko gribēja, tad ņēma mani aiz rokas un veda, rādīja, ko viņš grib vai ko viņam vajag, ko viņam vajag padot. Jā, meitai gāja visilgāk tas process. Es nepateikšu, kad viņa sāka vairāk saprast, bet puikām kaut kā tas ātrāk aizgāja.
Ieva Kampāne: Tad, kad mana meita bija mazāka, ejot uz bērnu laukumiņiem, es ļoti uztraucos, lai viņa nepazūd. Es principā vispār no viņas acis nenolaidu un ļoti vaktēju. Ja tu ar trim bērniem aizej uz bērnu laukumiņu, kā tu viņus sameklē? Kā var viņus kontrolēt?
Droši vien, lai ieviestu lielāku skaidrību, [jāizstāsta], ka pirms tam, pirms kāda gada, pusotra tomēr man bija attiecības. Es gan nedzīvoju ar bērnu tēvu kopā, bet attiecības kā tādas man bija. Līdz ar to bija cilvēks, ko paņemt līdzi vai arī kas ar bērniem aizgāja uz rotaļu laukumu. Pēdējā gada laikā, jā, es pilnīgi viena pati audzinu bērnus. Ir draugu, radinieku atbalsts kaut kādās lietās, kurās vajag palīdzēt. Tagad jau bērni ir lielāki, tagad ar viņiem var iet uz rotaļu laukumu, arī es varu iet viena pati, bet tad, kad viņi bija mazāki, nē, tad es vienmēr kādu radinieku vai bijušo dzīvesbiedru sūtīju ar viņiem. Vai arī mēs visi kopā gājām, bet viena pati es neriskēju iet, nē. Kamēr viņi ir maziņi, tiešām ir sarežģīti, bet tagad jau viņi man ļoti daudz paši palīdz. Gan māju sakārtot, putekļus noslaucīt, ēst uztaisīt. Tās zeķes sašķirot, kas parasti kaut kur [nozūd]. Kad ir izmazgātas drēbes, viņi parasti drēbes sašķiro, zeķes saliek pa pārīšiem pēc krāsām. Tagad jau viņi ļoti daudz man palīdz. Tad, kad bija mazāki, nu, tad tiešām bija grūti. Ļoti daudz nācās paļauties uz savām sajūtām.
Ieva Kampāne: Par šo man arī ļoti interesē, ja, piemēram, kāds no viņiem savainojas, kā tu vari novērtēt, cik savainojums ir nopietns? Vai jāpaļaujas uz to, ko bērniņš stāsta, cik ļoti viņam sāp? Vai uz tausti? Kā tas notiek?
Sākumā, protams, ir jāpaļaujas uz to, ko bērns saka, cik ļoti viņam sāp, cik viņš pats ir sabijies no savas traumas, bet īstenībā īsti es neko nevarēšu pateikt, jo mums diezgan maz bijuši nopietni savainojumi, kad vajadzētu ārstu palīdzību meklēt. Kādi divi vai trīs, visiem bērniem kopā saskaitot, jo parasti drošība tomēr bijusi pirmajā vietā. Visas karstās krūzes, karstie katli, kas varētu uzlīt, nokrist, viss ir likts maksimāli tā, lai tas bērns nevarētu aizsniegt, visi logi taisīti ciet. Mājās visu ir mēģināts sataisīt tik droši, lai tiešām nekas nevarētu notikt. Vienreiz vecākais puika, kad viņš bija maziņš, viņš skrēja, skrēja un ieskrēja koka solā, pārsita uzaci piknikā. Otrs [gadījums] bija, kad mazākajam puikam uzlija karsts ūdens uz kājas. Tie ir divi lielākie [traumu gadījumi], ko es varu atcerēties, kad tiešām vajadzēja braukt uz slimnīcu, – ar to uzaci un dakterēt applaucēto vietu. Tie ir divi lielākie. Citādi, protams, kaut kādas mazās traumas, bet tas viss ir kā jau visiem bērniem. Varbūt izklausīsies mazliet iedomīgi, bet parasti, kad ir kaut kādi "Degpunkti" vai vēl kādi raidījumi, kuros stāsta, ka vecākiem bērns izkrita pa logu ārā vai vēl kaut kas, es domāju: "Jā, un tie vecāki ir redzīgi, bet es esmu neredzīga, un maniem bērniem principā šādu lielu savainojumu nav bijis." Laikam varu sevi paslavēt.
Ieva Kampāne: Es domāju, ka noteikti. Es saprotu, tas ir arī pateicoties tam, ka tu ieguldi papildu darbu drošībā un jau laikus rēķinies ar dažādām situācijām, kas var būt, un nodrošinies, lai tā nenotiktu.
Laikam jā. Protams, kamēr bērni bija mazāki, bija ļoti daudz jākoncentrē visas savas iespējamās maņas uz to, kas notiek apkārt, kamēr taisu ēst vai kārtoju māju, bet man līdz šim tas laikam pietiekoši labi izdevies.
Reinis Darkēvics: Jā, jo neredzīgajiem ir jāpievērš lielāka uzmanība citām maņām, jo tu neredzi, un tad vari koncentrēties vairāk uz citām lietām.
Jā, uz to, ko tu jūti, ko tu dzirdi, uz kaut kādu sesto prātu.
Reinis Darkēvics: Nākamais jautājums ir, kā ģimene var pavadīt laiku kopā?
Ieva Kampāne: Es domāju, ka te ir domāts par kaut kādu brīvo laiku un izklaidēm, ko jūs kā ģimene visi kopā varat darīt?
Mēs kopā skatāmies animācijas filmas, kopā spēlējam galda spēles. Mēs kopā braucam arī uz jūru, tur, protams, es arī piesaistu draugus, paziņas – cilvēku, kas tos bērnus tomēr var pieskatīt. Lai nav tā, ka bērni visu laiku jūtas man piesieti, ka viņiem ir jānāk un visu laiku jāatskaitās: "Mammu, es esmu tur." Arī uz tādiem publiskiem, lieliem pasākumiem es visu laiku cenšos draugu kompāniju pieaicināt, kas tomēr paskatīsies arī ar aci uz tiem bērniem, ko viņi dara, lai dotu viņiem mazliet brīvību arī ārpus mājas. Jo man neliekas pareizi, ka mēs aizbrauktu atpūsties un viņi visu laiku būtu metra attālumā no manis, lai es viņus dzirdu un jūtu. Tas man neliekas pareizi. Bet, jā, mēs braucam uz jūru, mēs piedalāmies pārgājienos, mēs daudz ko īstenībā darām kopā. Ēst taisām kopā.
Reinis Darkēvics: Vai tad nav vēl lielāks stress, pārvietojoties un esot jaunā vietā, ņemot vērā, ka tur ir tavi bērni iesaistīti?
Man tas nav stress, man tas ir vairāk diskomforts. Aizbraucot, teiksim, kaut kur ciemos, kur es neesmu bijusi un nepārzinu teritoriju, ir mazliet diskomforts, ka nākas palīdzību lūgt mazliet vairāk nekā ikdienā. Bet mani bērni ir pietiekoši, teiksim tā, apzinīgi. Ja es pasaucu, viņi atnāk pie manis. Ja es paprasu brālim, ko māsa dara, tad man arī pateiks – māsa ir tur un tur, māsa spēlējas, māsa šūpojas. Viņi tomēr viens par otru ārpus mājas man kaut kādas atskaites sniedz, jā. Viņi saprot, ka man vajag zināt, kur viņi ir.
Ieva Kampāne: Vai varētu būt arī tā, ka viņi jau arī no bērnības viens par otru ļoti rūpējas?
Es domāju, ka jā. Pagaidām gan reizēm šķiet, ka viņi kašķējas cits ar citu vairāk, nekā rūpējas, bet tajā pašā laikā pieskata jau tomēr viens otru arī. Kašķi, tā laikam māsām un brāļiem ir normāla parādība. Nezinu, es biju vienīgais bērns, man ir grūti spriest, bet citi man saka, ka tas ir normāli. Lai arī kā kašķējas, tāpat savējie par savējiem pastāvēs, ja būs kaut kāda krīzes situācija.
Reinis Darkēvics: Tu biji vienīgais bērns, un tagad tev ir trīs?
Man arī tas liekas diezgan interesanti. Tā ir mana misija, acīmredzot.
Ieva Kampāne: Kā tu vari apvienot šo misiju ar tām pārējām lietām, ko tu dari? Tu iesaisties projektos un spēlē šoudaunu. Tas nav ļoti grūti? Trīs bērni, bet gribas darīt arī visādas citas lietas.
Tā ir ļoti liela laika plānošana. Es neko nedrīkstu aizmirst, man viss ir jāsaplāno. Cikos mani bērni nāks mājās, cikos viņi būs no skolas mājās, cikos viņi aizies uz skolu, cikos kāds ārsts vai vēl kāds ārpusskolas un mājas pasākums ir paredzēts. Ļoti bieži es arī bērnus ņemu līdzi uz treniņu, jo nav īsti variantu, mājās atstāt nevar, visu laiku arī nevar atrast, kas pieskatīs. Reizēm draugi izpalīdz un pieskata, it sevišķi, kad man ir sacensības, kaut kādi projekti nopietnāki, nopietnāki pasākumi, uz kuriem nevar bērnus ņemt līdzi, jo viņiem tur nebūs, ko darīt. Tad draugi izpalīdz, mamma palīdz, bet ļoti daudz man nākas arī bērnus ņemt līdzi un iesaistīt visā šajā. Viņiem tas patīk, viņi labprāt iesaistās, interesējas, ko es daru, kā tas ir jādara. Īsti piespiedu kārtā tas arī nav.
Reinis Darkēvics: Ir labi, ka ir atbalsts.
Protams, atbalsts ir vispār labākā lieta, kas vien var būt cilvēkam dzīvē. Noteikti ir jānovērtē tie, kas palīdz, un tie, kas atbalsta. Nedrīkst par viņiem aizmirst. Arī tie cilvēki, kas tevi atbalsta, tev ir jāatbalsta un jāpalīdz, kad viņiem tas ir nepieciešams. Ja vien tu to vari. Ja nevari, tad vismaz morāli. Morālais atbalsts vienmēr palīdz, jebkurā situācijā.
Reinis Darkēvics: Vai tu esi pieradusi pie tā, ka tev ir atbalsts un ļoti paļaujies uz to?
Nē, es nepierodu pie tā, ka ir atbalsts, es paļaujos 100% tikai uz sevi. Atbalsts ir kā laba opcija, ko izmantot, bet 100% paļaujos uz sevi tikai.
Tāpat kā es uzticos uz 100% tikai sev, tā arī es paļaujos uz 100% tikai uz sevi.
Tas droši vien ir kaut kāds drošības spilvens, tās atbalstošās personas. Ar tām personām, kas mani atbalsta, mums atgriezeniskā saite ir ļoti laba, tāpēc, ja kāds kaut ko nevar, tad tā arī pasaka: "Es nevaru tev šoreiz bērnus pieskatīt," un es meklēju kaut kādu citu plānu vai variantu.
Ieva Kampāne: Es gribēju precizēt par izklaidēm, zinot, kā man ar meitu iet. Jo lielāka viņa kļūst, jo vairāk iesaista savus draugus mūsu ikdienā. Vai, piemēram, taviem bērniem arī nāk viņu draugi ciemos pie jums? Vai jūs kopā kaut kur dodaties? Un kā tavi bērni paskaidro saviem draugiem, ka viņu mamma ir neredzīga? Kā sveši bērni pret to attiecas un pieņem?
Pagaidām izskatās, ka mēs ejam procesā uz to, jo bērni kļūst drosmīgāki un vairāk uzdrīkstas. Mēs esam ceļā uz šo. Es domāju, ka šie pārbaudījumi man vēl visi būs priekšā, jo vecākajam puikam, jā, viņš braukājas ar riteni ar saviem draugiem un paziņām vairāk, bet pagaidām viņiem savstarpēji vēl ir pietiekoši interesanti laikam, vai arī nav tādi kontakti nodibinājušies skolā. Tas būs nākamais pakāpiens, nākamais izaicinājums man, kas būs jāpieņem un jāizdomā, kā to visu realizēt.
Ieva Kampāne: Pareizi, īstenībā viņi ir trīs, viņiem jau ir tāds savs bariņš.
Jā, viņi diezgan labi kopā spēlējas. Visādas spēles spēlē, mani mēģina tajā visā iesaistīt. Tā ka mums garlaicīgi mājās nekad nav, bet šogad, nākošgad pamazām tas viss notiks, jā.
Ieva Kampāne: Tevi tas mazliet biedē vai tu paļaujies uz to, ka viss būs kārtībā, un visi būs saprotoši un mazliet pielāgosies kaut kādām kopīgām izklaidēm?
Mani vairāk biedē vecāku attieksme. To ļoti labi arī bērnudārzā varēja pateikt tad, kad mani bērni gāja bērnudārzā, aizejot uz vecāku sapulcēm. Bija vecāki, kas uzreiz [piedāvāja] – vai jums kaut ko palīdzēt? Es jums parādīšu, kur parakstīties… Uzreiz nāca klāt un runāja, un kaut ko arī man mēģināja pajautāt. Bija vecāki, kuri tā ļoti noslēdzās un vispār izlikās mani nemaz nepamanot un neredzot. Man vairāk ir bail no vecāku attieksmes. No bērnu attieksmes nē, jo bērni principā daudz ko pieņem. Ja tu viņiem pareizi paskaidro, tad viss ir kārtībā. Man ir draudzene, kurai arī ir meita, mēs reizēm pie viņas braucam ciemos. Viņa gan diezgan tālu dzīvo, bet mēs braucam, un tad tā meita arī reizēm prasa man kaut ko – kā tas ir, ka tu neredzi? Tad es viņai paskaidroju, kā tas ir, lai bērns saprastu. Tāpēc
man liekas, ka vairāk ir nevis no bērniem jābaidās, bet no vecākiem, jo vecāki var būt visādi. Viņi var būt ļoti saprotoši, un viņi var būt ļoti nosodoši. Jā, no tā man ir vairāk bail.
Ieva Kampāne: Kā tu jūties tajos brīžos, kad sajūti šo noraidošo attieksmi? Vai tas tevi sāpina?
Kaut kādā mērā, protams, ka mani tas aizskar, bet es cenšos to mēģināt ignorēt un baigi nesākt par to skumt, jo tas jau tam pašam cilvēkam ir sliktāk. Jo tu esi saprotošāks, jo tu spēj vairāk lietas pieņemt, jo tev domāšana ir plašāka un tu esi atvērtāks, jo tas vairāk nāk par labu tev. Ja tu gribi dzīvot savā šaurajā burbulī, savos stereotipos, nu, dzīvo, lai veicas. Ar tādu domu es parasti eju uz priekšu. Spilgts piemērs, ja tu aizej uz veikalu ar visiem trīs bērniem. Protams, viens man kaut ko palīdz atrast, otrs kaut ko palīdz, pie kases viņi man palīdz, un tad arī, kā apkārtējie reaģē. Ir kāds, kas burkšķ kaut ko aiz muguras. Ir pārdevējas, kuras ļoti laipni piedāvā palīdzēt un maisiņā kaut ko salikt, palīdz vairāk nekā varbūt iepriekšējam pircējam. Ir pārdevējas, kuras vienaldzīgi turpina pildīt savu darbu. Tur jau var ļoti labi redzēt, kādi ir šie sabiedrības stereotipi. Aizejot uz apģērbu veikalu ar visiem bērniem un meklējot kaut ko... Bērns ir bērns, viņš nevar atrast uzreiz. Ir darbinieki, kas pienāk un prasa, ko jūs meklējat, kādu izmēru jums vajag, kādu konkrētu drēbi jums vajag, kādu krāsu? Tad es arī stāstu savas vajadzības. Ir darbinieki, kas paiet garām – ai, labi, gan jau, ka paši tiks galā. Tas pats trolejbuss – vai tev piedāvās apsēsties vai pateiks: "Ko skrien virsū?" Sabiedrības attieksme šādās publiskās vietās arī parādās. Par tādiem pozitīvākiem piemēram... Bērnudārzā bija jaunākajam puikam viena mamma, kura regulāri aicināja uz dēliņa dzimšanas dienām, piedāvāja manam bērnam iet uz grupiņas biedra dzimšanas dienu. Tas ir forši, man liekas, ka nešķiro – "ai, viņam taču mamma ir neredzīga, labāk neaicināsim viņu". Es domāju, ka ir forši, ka piedāvā tomēr.
Protams, attieksme ir uzlabojusies un mainījusies, nekā, es atceros, bija pirms gadiem 10. Ir jau labāk, bet vienalga atrodas cilvēki, kuriem ir tā šaurā domāšana, tie šausmīgie stereotipi.
Es viņus cenšos parasti ignorēt. Tad, kad pašam būs tāda situācija, kurā vajadzēs citu cilvēku atbalstu vai ko, tad sapratīs...
Ieva Kampāne: Man ir aizdomas, ka šie cilvēki izturas tā pret visiem. Viņi vairs nešķiro, tā vienkārši ir tāda viņu attieksme pret dzīvi un pārējiem.
Iespējams.
Ieva Kampāne un Reinis Darkēvics: Pāriesim pie nākamā jautājuma? Vai pārējie ģimenes locekļi neizmanto neredzību savā labā? Vai veikalā bērni ieliek groziņā ko tādu, ko gribas, jo domā, ka mamma nepamanīs?
Nē, nē. Man viņi prasa, vai drīkst nopirkt, vai mēs nopirksim. Tā pa kluso neko neliek. Kamēr mazāki bija, jā, visādi bija, es pārbaudīju to iepirkumu groziņu. Ja secināju, ka tur ir kaut kas, ko nevajag, tad izņēmu ārā. Vai arī iedevu bērnam atsevišķu groziņu, no sērijas – ej un liec visu, ko tu gribi tur iekšā, un mēs to pēc tam atstāsim pie kases kaut kur. Ir tādas situācijas arī par to, kurš pirmais pagrūda, kurš pirmais iesita, kurš pirmais iebakstīja. Mēs braucam trolejbusā, viņi sāk viens otru bakstīt. Protams, ka es nezinu, kurš bija pirmais. Beigās lekciju dabū abi divi par to, ka es nezinu, kurš bija pirmais, bet nevajag tā darīt, nav svarīgi, kurš bija pirmais. Protams, kaut kādos mazos sīkumos jau tā ir... Tādos ikdienišķos. Meita var iziet no mājas ārā ar nesataisītiem matiem, tāpēc ka es varbūt aizmirsu pajautāt, vai sataisīja matus.
Ieva Kampāne: Viņa saka jā, jā, sataisīju…
Nu, jā.. Tāpēc man vienmēr vajag atcerēties 10 reizes pārbaudīt. Protams, ikdienā skriešana bieži sanāk un kaut kas aizmirstas, bet nu... Par drēbēm arī. Viens saka, ka tīras bikses, atnāk otrs un saka – nē, viņam ir netīras. Ej nu tu saproti, tīras vai netīras. Protams, ir kaut kādi sīkumi, bet publiskās vietās, nu... Es viņiem saku, ka viņiem vienam otru ir jāpieskata.
Reinis Darkēvics: Vai pārējie ģimenes locekļi nav pārāk noslogoti, jo ir jādara papildu lietas?
Ieva Kampāne: Vai taviem bērniem nesanāk tā, ka viņiem ir vairāk pienākumu nekā citiem, jo viņiem ir papildus jāpalīdz kaut kas tev?
Viņi, man liekas, diezgan brīvprātīgi piekrīt palīdzēt kaut kādās lietās. Protams, reizēm ir tā, ka viņi negrib, bet, kā jau es teicu, es cenšos ļaut viņiem izbaudīt arī bērnību. Ir noteikumi, ir pienākumi mājās, kas ir jāizdara, bet tajā pašā laikā es viņiem ļauju izbaudīt bērnību. No bērnu attieksmes [šķiet], ka viņiem pat patīk palīdzēt, patīk iesaistīties. Viņi reizēm pat paši prasa: "Mammu, ko es tev varu palīdzēt? Tu taisi vakariņas, ko es varu padarīt? Kāds būs mans darbiņš?" Tas viss ir no audzināšanas atkarīgs, jo
es nekad negribu un neesmu gribējusi kaut kādā veidā izmantot to, ka es neredzu, ka tagad bērniem likšu darīt vairāk, ka viņi man būs mūžīgie asistenti – nē.
Ja man kaut ko tiešām vajag un ja kāds galīgi negrib darīt, tad es mēģinu to pozitīvo atrast. Es vecākajam puikam saku, piemēram: "Aizej, lūdzu, uz veikalu un nopērc maizi un pienu." Viņš: "Ai, nu nē, es negribu, man slinkums…" Es saku: "Paskaties, ārā ir tik foršs laiks, tu varēsi ar riteni pabraukāties līdz veikalam un atpakaļ." Pretī man skan: "Ā, jā, laba doma!"
Ieva Kampāne: Jā, ritenis vienmēr strādā.
Tāpēc es galīgi necenšos uzlikt viņiem vairāk pienākumu, nekā viņiem vajag. Es drīzāk teiktu, ka es cenšos audzināt, ka tev ir gan pienākumi, gan tiesības. Tu vari izteikt viedokli, tu vari atteikties kaut ko darīt, tu vari negribēt kaut ko, tas viss ir normāli, bet ir kaut kādi pamata pienākumi.
Ieva Kampāne: Divi no taviem bērniem ir skolas vecuma. Es atceros, ka skolas mācību grāmatās bija tādi uzdevumi, kuri jāpilda, skatoties uz kaut kādām bildēm, kuru dēļ Reinim bija grūti iesaistīties un palīdzēt manai meitai tos izpildīt. Vai tev arī šādas situācijas ir bijušas? Kā jūs tiekat galā ar mājasdarbiem, kuros viņiem noteikti ir vajadzīga palīdzība?
Kovida laikā es to izbaudīju pēc pilnas programmas. Attālinātās mācības vecākajam puikam… Sākumā es mēģināju tā, lai viņš man izskaidro ar vārdiem, kas tur ir. Ja es galīgi nesapratu, tad, protams, ir dažādi asistenti un atbalstošās personas. Vai nu es sarunāju, ka tie, kas tuvāk dzīvo, atbrauc un palīdz, vai tur bija video zvans, vai es bildēju uzdevumu un sūtīju to bildi, un tad cilvēks no malas man mēģināja izskaidrot. Tagad jau ir tā, ka vecākais puika mazākajam palīdz. Viņam būs jau 4. klase. Nezinu, kā jaunākajam būs, jo viņš ies citā skolā, bet skolā jau arī skolotāji diezgan daudz palīdz un paskaidro. Diezgan saprotoši ir skolotāji.
Reinis Darkēvics: Ar kādām grūtībām jāsaskaras ģimenei, kurā ir neredzīga persona?
Man pašai, kad bērni vēl bija mazāki, un ir tas laiks, kad jāsāk mācīt krāsas, burtus, zīmēt, krāsot... Tad ir ļoti svarīgi, lai tev ir kāda atbalsta persona, lai tev blakus ir cilvēks, kurš uzņemsies to tavā vietā. Iemācīs krāsas bērnam. Iemācīs izkrāsot kaut ko. Tādas lietas, kurām ir tas vizuālais vairāk. Protams, es nopirku sataustāmus burtiņus un cipariņus, mēs mācījāmies, bet bija viens laiks, kad es domāju: "Ārprāts, mani bērni ir maziņi, es esmu neredzīga, ko es viņiem varu iemācīt?" Tad ir ļoti svarīgi, lai blakus ir atbalstošie cilvēki, kas pamācīs tavā vietā, mazliet vairāk uzņemsies iniciatīvu, jo citādāk bērns tālāk nespēs tikt līdzi bērnudārzā mācību vielai vai vienkārši socializēties normāli sabiedrībā.
Ieva Kampāne: Kā bija tev, kad katrs no viņiem bija pavisam maziņš? Vai nebija papildu bailes? Tāpat ir tie pamperi jāmaina, ir jāmazgā viņi.
Kad piedzima pirmais bērns, biju diezgan jauna, man bija knapi 20. Tad bija tā, ka radinieki un citi cilvēki ļoti gribēja paņemt uz sevi to visu. Brauca pie manis un palīdzēja, pieskatīja mani, bērnu pārģērba, nomazgāja, apmazgāja un izdarīja visas tās lietas, ko ar to mazo bērnu dara. Man atlika tikai pabarot un nolikt gulēt. Pagāja kāda nedēļa, divas, kamēr es attapos no tā visa jaunā, no dzemdību procesa, un tad manī nostrādāja kaut kāds klikšķis. Es sarunāju draudzenes mammu, kas ir auklīte jau daudzus gadus, lai viņa atbrauc un parāda man, kā viņu nomazgāt, kā viņu saģērbt, kā viņu apmazgāt, kā pamperu uzlikt. Viņa man parādīja, un tad es visiem pārējiem, kas man gribēja palīdzēt, teicu: "Paldies, jūs man ļoti palīdzējāt, bet tagad es pati, šobrīd es gribu pati to bērnu pabarot, saģērbt, pamperu nomainīt un aprūpēt. Tas ir mans bērns." Tam, protams, bija vajadzīga ļoti liela drosme un pārliecība par sevi, bet es kaut kur to dabūju.
Man gribējās pierādīt sev, ka tas ir mans bērns un es varu tikt ar viņu galā. Tā tas aizsākās. Pēc tam jau nebija vairs grūti. Kad pārējie divi bērni piedzima, viss jau bija zināms.
Protams, nākamais izaicinājums bija sausie maisījumi. Tur bija vajadzīga konkrēta proporcija ūdens pret konkrētu karotīšu proporciju, bet tur arī es veiksmīgi atradu risinājumu – konkrēta lieluma trauku, kurā ielej ūdeni, un tad to ūdeni ielej pudelītē un ieber tās karotītes, cik nu tur vajag. Tas arī tika veiksmīgi atrisināts. Lai pats to darītu, vajag ļoti lielu pārliecību un ļoti lielu vēlmi pašam šīs visas lietas iemācīties. Sākumā nav viegli, sākumā ir mazliet bail, bet pēc tam jau nav tik traki.
Ieva Kampāne: Bet nebija tā, ka radi un draugi reizi stundā zvanīja un pārjautāja, vai tiešām viss ir kārtībā, vai tu izdarīji to un to?
Zvanīja, zvanīja, protams. Zvanīja, rakstīja, interesējās, un arī tagad ir tā, ka viņi īsti nesaprot – kā tas ir, ka man ir trīs bērni un es viņus viena pati audzinu. Tāpēc ar tādiem tālākiem radiem man tas kontakts ir tīri tāds, kā lai pasaka, tikai tāpēc, ka viņi ir mani radinieki, jo man ir sajūta, ka viņu acīs es esmu citplanētietis.
Ieva Kampāne: Es teikšu godīgi, es arī tevi apbrīnoju no visas sirds. Tiešām apbrīnoju.
Tad vēl tās visas gudrās pamācības.. Varbūt bērniņš nerunā vai nedzird, ko viņam saka, varbūt tev vajag tādu vai šādu ārstu. Uz to visu es vienmēr teicu: "Paldies par tavu padomu, bet es esmu mamma un es izlemšu."
Ieva Kampāne: Jā, mammām ir šādas tiesības – izlemt.
Tieši tā. Pēdējā vismaz gada, pusotra laikā es pati esmu sev visādus izaicinājumus salikusi. Es esmu tāds kā mazs vīriņš vai maza dāmīte ar ledus lauznīti. Es eju un vienkārši laužu to ledu, laužu to ceļu sev, lai man būtu labi, lai bērniem būtu labi, un mēģinu pierādīt pasaulei pilnīgi pretējo, nekā viņi domāja, kā būs. Protams, ir grūti. Reizēm neko negribas, rokas nolaižas, gribas teikt – viss, nē, man to visu nevajag. Bet bērni – tā ir mana atbildība, un viss, kas saistīts ar maniem bērniem, par to es 100% atdodu savu enerģiju, savus nervus, savas emocijas. Tā ir 100% mana atbildība.
Ieva Kampāne: Tajos brīžos, kad rokas nolaižas, kas tev palīdz saņemties? Ir doma, ka tev ir bērni un ir jāsaņemas? Varbūt ir vēl kaut kas, kas tev iedod spēku un enerģiju?
Mūzika, draugi, dziļas psiholoģiskas sarunas, kad tu vienkārši kādam vari pazvanīt un izkratīt sirdi. Tas ļoti palīdz. Tas ļoti daudz nozīmē, ka ir tādi cilvēki, kam tu vari pazvanīt un kaut vai nakts vidū izkratīt sirdi, paraudāt. Jau tad paliek vieglāk.
Reinis Darkēvics: Ko tu gribētu ieraudzīt, ja tu varētu redzēt tagad? Vienalga, lietu, objektu, jebko. Kas būtu pirmais?
Droši vien, ka bērnus.
Reinis Darkēvics: Kas ir otrais tādā gadījumā?
Es pat nezinu. Man laikam pat būtu vairāk bail kaut ko ieraudzīt, jo manās ilūzijās tas jau ir vienā izskatā, vienā formātā, un tad, kad es ieraudzītu, varētu būt pilnīgi savādāk. Ka tik beigās nesanāk vilšanās, ka tas tomēr neizskatās tā, kā tu esi iztēlojies. Tāpēc es laikam labāk atstātu visu, kā ir.
Ieva Kampāne: Ir kādi pozitīvie aspekti, kādi plusi, kāds ieguvums tam, ka tu neredzi?
Neko negatīvu es tajā visā jebkurā gadījumā nesaskatu. Katrai lietai ir savi plusi un mīnusi, kā mēs zinām, bet pozitīvais tajā, ka es neredzu, ir tas, ka tas mani ir padarījis par labāku cilvēku. Es esmu iejūtīgāka, saprotošāka, es esmu arī atbildīgāka un domāju mazliet vairāk uz priekšu, ko es daru, jo savā raksturā es esmu diezgan spontānu ideju piekritēja, un reizēm tas, ka es neredzu, kaut kur mani ierobežo un kaut kas nesanāk, bet varbūt nemaz nevajag, lai sanāk, un tomēr kāda ideja apstājas. Tas pat reizēm ir labi. Plus vēl bērni noteikti mani ir piezemējuši pie zemes un vēl atbildīgāku padarījuši, jo, ja es atceros sevi pirms gadiem 10, kad pirmais bērns piedzima, tad bija vējš galvā un jaunības trakums. Tagad es māku to visu savienot. Savs laiks ballītei, savs laiks nopietnākiem darbiem, savs laiks bērniem. Tas viss ir balansā. Ir labi. Ir labi tā, kā ir.
Reinis Darkēvics: Ko tu teiktu cilvēkiem, kas saka, ka neredzīgiem cilvēkiem nevajadzētu bērnus?
Vajag. Vajag tos bērnus gan taisīt, gan dzemdēt, bet tikai, ja tu esi pārliecināts, ka spēsi par viņiem parūpēties, jo tā ir ļoti laba pieredze, var kaut kādas maņas vairāk attīstīt, paplašināt domāšanas lauku, tā ir liela atbildība. Pārliecību tas arī dod savā ziņā. Nav jābaidās no tā, ka tu neredzi un tāpēc tev nevar būt bērnu. Nē, tas arī ir kaut kāds stereotips. Tā nav.
