Ar dzelžiem Kristaps nopietni sāka krāmēties jau 12 gadu vecumā, kad tēvs uzdāvināja metināmo aparātu. Tad tapa pirmie bagiji, nāca aizraušanās ar moto un autosportu. Tagad tam atliek arvien mazāk laika, jo jāvada savs uzņēmums. Arī Dana ir izlēmusi mainīt savu dzīvi un no restauratores pārtapusi par apģērbu dizaineri, fermas strādnieku dzīvoklītī ierīkojot šūšanas salonu. Izskatās, ka Apē iespējams it viss.
Man jau daudzo "Provinces" gadu laikā bija radusies mānīga un, iespējams, mazliet vīzdegunīga pārliecība, ka es jau nu cilvēkus pazīstu un varu diezgan ātri saprast – kas ir kas. Un tad nāca Ape.
Iepriekš, saprotams, bijām mājasdarbu izdarījuši un par raidījuma varoņiem palasījušies, padomājuši, vārdu sakot, sagatavojušies. Pirmo mēs dodamies satikt Danu viņas šūšanas darbnīcā. Šeit jau rodas pirmās bažas – vai mēs vispār esam īstajā vietā – jā, ļoti sakopta vide, skaistiem dekoratīviem āra elementiem piepildīta, bet tomēr – vienkārša, necila divstāvu ķieģeļu ēka – tipiska bijusī fermas strādnieku dzīvokļu māja. Runājām taču par smalku salonu... kas arī mūs sagaida, ieslēpies pirmā stāva mazmazītiņā, omulīgā dzīvoklīti.
Un tad seko nākamais pārsteigums – pati salona saimniece – smalkā, pašdarinātā, ar spalvām rotātā rozā mājas tērpā un klēpja sunīti, nu, gandrīz klēpja sunīti… Lai piedod visi influenceru sekotāju tūkstoši un "tiktok"/"instagram" pastāvīgie iedzīvotāji, tomēr es atļāvos neticēt savām priekšzināšanām un atkal apšaubīt mūsu mērķa sasniegšanas iespējamību. Tomēr atlika Danai ierunāties, lai viss sastātos savās vietās – esam īstajā vietā pie pareizās, gudrās, izglītotās, pašpietiekamās, ļoti radošās mākslinieces un uzņēmējas Danas Poļakas.
"Tas ir mūsu ģimenes mīlulis Robītis," paralēli atšujot topošā hūdija piedurkņu galus, Dana mūs iepazīstina ar galveno saimes personāžu – dzīvespriecīgu un amizantu franču buldogu. "Viņš ir arī mana zīmola iedvesmas avots un pēc būtības – brenda seja. Robītis ir ļoti draudzīgs, bet tagad jūs vairs no viņa vaļā netiksiet – nāksies mētāt to grabošo pudeli, līdz es atņemšu." Pēdējais teikums ir veltīts mūsu operatoram Rudzim, kurš laba kadra meklējumos pāris reizes pamētāja Robītim viņa iecienīto mantiņu. Suņa sejiņa patiešām ir visur – gan uz apģērbiem mazu piekariņu veidā, gan uz Danas lietajām svecēm, gan viņas pašas veidotajiem iepakojuma maisiņiem. Par visu ir padomāts.
Dana ir vietējā, no blakus pagasta. Kā viņa pati saka: ja te ir lauki, tad tur bija tiešām lauki lauki. Tā kā viņai patika zīmēt, tad pēc 9. klases beigšanas izlēmusi izmācīties arhitektūras tehniķa profesiju. Tomēr ātri vien sapratusi, ka lielākā darba daļa būs jāpavada pie datora, ko īsti nav gribējies, tāpēc vēl koledžā pabeigusi polihromā koka restauratorus, jo tur tomēr vairāk ar rokām esot jāstrādā. Restaurācija Danai ļoti patikusi, īpaši darbošanās ar krāsām. Viņa pat saņēmusi piedāvājumu no Rīgas Jūgendstila muzeja direktores veidot savu diplomdarbu, viņas privātmājā atsedzot vēsturiskos sienu gleznojumus. Pusgadu Dana pēc skolas beigšanas arī nostrādājusi Rīgā būvuzņēmumā "Restaurators", tomēr ilgas pēc Kristapa atvedušas viņu atpakaļ mājās. Taču nu dienas kārtībā parādījies jautājums – ko iesākt šeit?
Tā kā Kristapa mamma Sana ir šuvēja, tad Dana pa laikam nākusi viņai palīgā un pamazām ielauzījusies arī šūšanas pasaulē. Uzšuvusi pirmo hūdiju sev, saņēmusi daudzas labas atsauksmes un interesi par tērpu, kā arī topošās vīramātes iedrošināta Dana sākusi darināt tērpus uz pasūtījumu.
"Es visu mēģināju izdarīt un izdomāt pati, neprasīt visu laiku Sanai – kas un kā ir jādara," nu jau ar smaidu atceras Dana. Protams, uz tērpu modeļiem gan nācies iespringt, jo neko negribējās veidot tā, kā ir nopērkams veikalā vai internetā, visam vajag savu rokrakstu un piesitienu.
"Modē ir jātaisa tas, kas pašam patīk, nav jākopē jau reiz uzšūtais vai izveidotais," ir pārliecināta Dana.
Ja cilvēki nākot un prasot, lai uzšuj tieši tādu, kā redzēts veikalā, Dana atsakot, jo veikalā būs lētāk nekā viņas autordarbs, bet galvenais – viņa nevēlas būt kopētāja un atdarinātāja.
Kad pienāca brīdis un iespēja veidot pašai savu darbnīcu, Dana atkal visu dizainēja, projektēja un arī lielā mērā izremontēja pati, atsaucot atmiņā studiju praksēs gūtās iemaņas. "Tur mums bija jāšpaktelē, flīzes jāliek, jākrāso, tas viss tagad lieti noderēja," var manīt, ka Danai glaimo mūsu komandas vīriešu no sirds izteiktie komplimenti par gaumīgi veikto remontu un perfekti nostrādāto interjeru.
"Kristapa servisam jau arī es drusku esmu pieķērusies – tos kociņus ārā podos izdomāju, šo to iekšpusē – lai ir skaisti," uz netālu esošo drauga Kristapa auto servisu mūs vedina Dana, un kāds mazs, drusku nogarlaikojies sunītis ir ļoti laimīgs, pat pametot grabošo mīļpudelīti un aizjoņojot sniegotajā pagalmā kā vella plēsts.
"Te mēs arī paši vienā galā servisam dzīvojam," atvadoties saka Dana un dodas mājās. Pēdējais "neskati vīru no cepures" mūs sagaida pašā servisa priekšā – saimnieks Kristaps. No skata kluss, vienkāršs, šķietami mazrunīgs lauku puisis. To, ka šeit viss nav tā, kā izskatās, jau it kā vajadzēja saprast… Sekojam Kristapam viņa cellē – autoservisā. Vecā kolhoza laika ķieģeļu ferma nokrāsota gaumīgā, tumšpelēkā krāsā, izlietotās mucās sapodotie kociņi, ļoti pārdomāts un dizainisks ofiss un neticami sakopts, sakārtots un lietpratīgi iekārtots serviss. Darbnīca ir milzīga – saskaitījām, ka vienlaikus tiek laboti vismaz septiņi auto plus vēl pirmssezonas apkopē ir daži motocikli. Atkal jau mūsu vīri ievērtē, cik rūpīgi un atbildīgi remontvīri pieiet katram veicamajam darbam.
Ar dzelžiem Kristaps krāmējoties no pavisam mazām dienām – pats kopā ar tēvu un brāli skrūvējis gan mopēdus un motociklus, gan pirmos un vēlāk jau arī pavisam nopietnos 4x4 vāģus, ar ko ir ilgus gadus braukts arī mačos. Tagad tam visam vairs neatliek laika, jo sapnis par pašam savu darbnīcu ir ne tikai resursu, bet arī ļoti laika ietilpīgs. Pirms 10 gadiem iegādātā ferma pārvērsta līdz nepazīšanai – sākumā jau visu izvācot, tad betonējot un līdzinot grīdas.
"Tas bija ļoti svarīgi, jo iepriekšējā darbnīcā mums bija slīpa un kalnaina grīda, uz kuras ļoti grūti strādāt. Tāpēc mums bija sapnis par taisnu grīdu, un tāda mums tagad ir," stāsta Kristaps.
Viņš tagad ir darba devējs pieciem vīriem, līdz ar to arī atbildība ir piecreiz lielāka, jo viegli jau mazam uzņēmējam neiet, nopūšas Kristaps. Džeki esot vairāk vai mazāk vietējie, jo kas tad te līdz Alūksnei ko neaizskriet. Un vaicājumu, kā ir strādāt ar vienaudžiem, vadīt viņu kolektīvu, Kristaps bez domāšanas atbild, ka viegli, jo viņi ir atvērti visam jaunajam, kas ienāk autoremonta sfērā. Tieši autoveči ar 20-30 gadu darba pieredzi neieklausoties un mēdzot spītīgi darīt pa savam. "Bet auto remonts šobrīd ļoti strauji mainās, līdz ar to nemitīgi maināmies arī mēs," paša būvētos iekārtu stendus un darba galdus demonstrē Kristaps, "tāpēc mums ir plāns izmantot manu tehnisko izglītību un pievērsties tukšai nišai – pašu remontiekārtu izstrādei un ražošanai, jo mēs ikdienā redzam, ka tā pietrūkst."
Kristaps atzīst, ka jāstrādā ļoti daudz, un pēc garās darba dienas, aizejot mājās, vēl jāturpina izglītoties un papildināt zināšanas, daudz jālasa, jāstudē tehniskā literatūra. "Man ir vieglāk, jo tehniskie pasniedzēji ir ļoti daudz iemācījuši," turpina Kristaps. Un vēl ļoti no svara esot sacīkšu auto skrūvēšanas un sacīkšu braukšanas pieredze: "Tie 4-5 gadi, ko braucām autosportā, ir ļoti daudz devuši. Vienas sacensības divas stundas ir tāpat kā divus gadus ar parastu auto braucot. Tu atver motora pārsegu un jau redzi – kur kas berzīsies, kur kas ķersies, kur būs problēmas un vari tās laikus novērst."
Gan servisa aukstajā galā, sauktā par Kamčatku, gan ārā īpašā nojumē rindojas visas Kristapa ģimenes relikvijas – vectēva zapiņš, paša un brāļa pirmie mopēdi un arī paša žigulītis, ar kuru braukāts uz studijām Rīgā. Turpat dižojās viņa kaujas zirgi. Protams, ka Kristapu nevajadzēja ilgi pierunāt, viņš ar kompresoru jau ir klāt, piepumpē riepas laiciņu pastāvējušajam spēkratam. Sacīkšu vāģis uzticami pielec ar pirmo griezienu, un Kristaps var doties paplosīties un nolaist tvaiku pļaviņā tepat aiz darbnīcas.
Apē dzīvot ir vienkārši lieliski, ir pārliecināts Kristaps, ne velti vairāki ģimenes draugi pošas ar visu biznesu pārcelties šurp no pašas Pierīgas, un vietējā kopiena aug un plešas: "Un pats galvenais, ka ir piepildījies katra 90. gadu bērna sapnis, un Apē beidzot ir savs benzīntanks. Tagad mums ir viss, lai dzīvotu un strādātu šeit!"
Apē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
