Версію українською можна знайти тут.
Оригинал на русском — здесь.

Oleksijs Anuļa nokļuvis gūstā pēc kaujas 2022. gada 9. martā Černihivas rajona Slobodas ciemā. "Es 12 stundas nogulēju grāvī, pēc tam vēl 12 stundas rāpoju uz kaimiņu ciemu. Cauri aplenkumam. Un mani vienkārši pamanīja vietējā iedzīvotāja, kas mani arī nodeva gūstā krieviem. Es pats gūstā nepadevos."

Notvert Oleksiju okupanti mēģināja apmēram četrdesmit minūtes. Pēc viņa vārdiem, sapratis, ka nokļuvis aplenkumā, viņš centies noslēpties kapos, taču viņu sāka mēģināt piespiest doties uz klaju lauku: "Aiz manis palika vēl divas izdedzinātas mājas, kur teorētiski es vēl varētu paspēt. Bet tālāk bija klajš lauks. Un tas draudēja ar šāvienu mugurā. Tad es nolēmu vienkārši iet viņiem pretī – izliekoties par vietējo iedzīvotāju. Pacēlu rokas.

Protams, bija nopietns adrenalīns, kad ieraudzīju viņus tik tuvu. Man rokās bija olas un konfektes, kuras man bija iedevušas vietējās iedzīvotājas.

Es mēģināju viņus pārliecināt, ka esmu vienkārši vietējais iedzīvotājs, kas devies meklēt pārtiku. Jo kaut ko vajag ēst. Nezinu, cik lielā mērā viņus pārliecināju. Taču, kad viņi noņēma manu kapuci un ieraudzīja ievainojumu, viņi tūlīt pat par soli atkāpās, pavērsa pret mani ieroci un sāka sist, sakot – tu taču esi ukrainis, mēs jūs visu nakti žmiedzām! Kad iesita ar laidi pa pakausi, es nokritu. Mani sāka aplaupīt. Gūstā ņemt mani neviens nedomāja. Taču, kad sāka ņemt nost jostu, bet uz tās bija uzraksts "Pentagons", viņi nosprieda, ka esmu algotnis. Tad no jostas uztaisīja kakla siksnu un vilka pie žoga, lai demonstratīvi nošautu savu seržantu priekšā."

Notikušo Oleksijs salīdzināja ar pagalma bandas uzbrukumu:

"Saproti, ka viņi visi ir tev līdz jostas vietai, taču viņiem ir automāti, bet es esmu ievainots – kreisā roka vispār nefunkcionēja."

Oleksijs atceras, ka tobrīd viņam jau vairs nav bijis nekādas vēlēšanās censties palikt dzīvam. Viņš atminas, ka lūdzis piezvanīt sievai, bet, kad atskanējuši pirmie divi šāvieni, pagriezies uz šāvēju pusi. Tad, pēc viņa teiktā, okupanti paziņojuši, ka viņš ir karavīrs, un sākuši ņirgāties vēl vairāk.

"Šos šāvienus izdzirdēja viņu komandieris. Viņš piebrauca ar kāpurķēžu tehniku un sāka noskaidrot, kas es esmu un kā iznācis, ka teritorija ir okupēta jau vairākas dienas, bet viņa karavīri mani nav pamanījuši. Viņam bija pretenzijas, kā esmu tur nokļuvis un kā karavīri veikuši šī ciema apskati. Komandieris sazinājās ar ģenerāli un paņēma mani sev līdzi. Kā vēlāk noskaidrojās, tad mani piedzīvojumi tikai sākās," saka Oleksijs.    

Jau pēc atbrīvošanas viņš atbraucis uz to vietu, kur ticis saņemts gūstā. "Es redzēju to žogu, kur mani sākumā gribēja nošaut. Nebija komandas ņemt gūstā. Vienkārši gadījums, tāds liktenis. Kad es stāvēju uz ceļiem, uz šo žogu tika raidīti divi šāvieni. Taču, kad mēs tur atbraucām ar žurnālistiem, viss žogs bija vienos caurumos. Tas vedināja domāt, ka tur bija notikusi ne viena vien nošaušana," teica Oleksijs Anuļa.

Ievainoto Oleksiju, sasietu, ar maisu galvā un ar līmlenti aizsietām acīm, vēlāk aizveda uz baraku kādā fermā. Tur viņš ieraudzīja citus karagūstekņus – arī ar maisiem galvā, kā arī Krievijas armijas karavīrus, un bija izbrīnīts, ka viņi bija apģērbti, kā pagadās, – saplēstās krosenēs un adītās jakās.

Uz pratināšanu Oleksijs aizvests pie cilvēka, kuru viņš identificēja kā ģenerālleitnantu Poplavski.

Vispirms Oleksijs apgalvoja, ka ir vietējais iedzīvotājs, taču ģenerālis šim stāstam nenoticēja. Pielicis pie Oleksija galvas pistoli, viņš teica, ka dod viņam minūti, lai viņš pastāstītu, kas viņš ir. Tad Oleksijs sacīja, ka ir apšaudē iekļuvis autovadītājs, kas vedis humāno palīdzību uz vietējo dzemdību namu.  

"Mani sāka pratināt. Jautāja, kurš apšauda pilsētu. Es saku – jūs paši taču arī šaujat. Viņš kļuva nikns, tādas putas no mutes nāk, sāka spļaudīties. Un sāka mani spārdīt ar kājām," viņš atceras.

Kad pratināšanas bija beigušās, Oleksijam un citiem gūstekņiem lika iekāpt kravas automašīnā "KamAZ", kurā bija līķi un kartupeļu maisi, un sekoja četru stundu brauciens uz "spīdzinātavu". Pēc ierašanās Oleksiju stipri piekāva, bet pēc tam lika rāpot ar sasietām rokām.

Bet, kad pie viņa atrada cīņu biedra medaļu, pie viņa ķērās nopietni, spīdzinot un ņirgājoties. Intervijas laikā Oleksijs pastāstīja, ka viņam ar nazi iedurts pēdā, viņš vairākas dienas pavadījis, piekārts pie griestiem, sasiets ar elektrības pagarinātāju, kā arī ne reizi vien viņu mēģināts izvarot. Vienam no viņa spīdzinātājiem bijusi tik laipna balss, ka Oleksijs sapratis – viņš nemaz nepazīst cilvēkus, jo vienmēr domājis, ka cilvēki ar tādu balsi nevar pastrādāt tādas zvērības.

Oleksijs bija gūstā no 2022. gada marta līdz decembrim. Viņš teic, ka domāšanas process nebeidzās – galva visu laiku darbojusies. Pat labāk nekā tagad.

"Galvā pastāvīgi notika analizēšana. Mazākā čīkstoņa koridorā, klaudzieni, staigāšana – es jau centos izskaitļot, kurš iet. Es jau uz priekšu zināju, kāds būs ēdināšanas režīms, – griķu vai grūbu sēnalas. Izrēķināju, ka jānoturas divas dienas, jo trešajā dienā būs grūbu sēnalas, un tās būs sātīgākas. Visu centos izskaitļot. Tiklīdz man apstājās domāšanas process, laiks sāka vilkties. Laiks neiet uz priekšu. Uzreiz sākās panika, strupceļš," teica Oleksijs.

Intervijā raidījuma vadītāja Aļona Borisova uzdeva jautājumu – kā izdevies nenoskaisties uz visu pasauli un turpināt dzīvot, kā arī to atcerēties un par to stāstīt?

"Es sajuku prātā, vienkārši pa savam. Man arī ir psihiskas novirzes kaut kādā mērā," viņš sacīja.

Tomēr, laikam ejot, notikušo viņš uztver kā sausus faktus.

"Es jau pie tā visa vairs neturos, it kā tā būtu visa mana dzīve. Tā ir daļa manas dzīves, kas ir," viņš piebilda.

Pēc Oleksija domām, par to ir svarīgi un vajag runāt. Ja to nedara, tad nākotnē gūstekņiem būs daudz mazāk iespēju iziet rehabilitāciju un atgriezties dzīvē.

"Cilvēki atgriežas no gūsta, noslēdzas sevī, šķiras no ģimenēm. Es negribu, lai tā notiktu. Es gribēju sākt, lai puiši turpina, bet neviens negrib," piebilda Oleksijs.

Visu interviju ar Oleksiju (krievu valodā) var noskatīties šeit.