Pēc 30 gadiem atbrauc izmeklētājs
Oficiālā versija joprojām apgalvo, ka stiprajā vētrā salūza prāmja priekšējā viziera durvis. Taču žurnālisti un neatkarīgas izmeklēšanas atradušas gan lielu caurumu kuģa sānā, kas varētu rasties no sadursmes ar zemūdeni, gan pierādījumus, ka ar šo prāmi vesta no Baltijas aizejošās Padomju Savienības armijas tehnika.
Virkne izmeklēšanas dokumentu Zviedrijā ir noslepenoti uz 70 gadiem. Tātad priekšā vēl 40 gadi neziņas un klusuma.
Un interesanti, ka tagad – 30 gadus pēc katastrofas – notiek divas paralēlas izmeklēšanas. Un Intu Kļaviņu ir uzmeklējusi gan nevalstiska organizācija, gan valsts iestāžu izmeklētāji no Zviedrijas un Igaunijas.
Kļaviņš stāstīja, ka pēkšņi atkal ir ļoti liela interese par traģēdiju, kurā viņam laimējās izdzīvot. Pēdējā pusotra gada laikā viņš par notikušo liktenīgajā naktī runājis vairākkārt.
Kļaviņš stāstīja: "Pie manis ieradās izmeklētāji no jaunās izmeklēšanas komisijas. Bija viens izmeklētājs no Igaunijas un otrs no Zviedrijas. Mēs tikāmies klātienē, viņi atbrauca pie manis. Vēlreiz prasīja visu par norises gaitu. Es saprotu, ka atjaunotās izmeklēšanas pamata iemesls jau ir tā četrus metrus lielā plaisa, ko šie žurnālisti, dokumentālisti, atklāja kuģa sānā. Jo viena daļa sliecas domāt, ka šī plaisa radīta mākslīgi – kāds cits kuģis vai zemūdene? Bet citi atkal saka, ka pats kuģis grimstot ieguva šo plaisu. Jo tieši tajā vietā jūras dibenā ir klinšu masīvs. Grūti pateikt."
Izrādās, ka uzreiz pēc traģēdijas izdzīvojušie pasažieri intervēti izlases veidā. Kļaviņš neatceras, ka viņu kāds būtu īpaši iztaujājis.
"Tas, ko tas zviedru puses izmeklētājs teica, ka zviedru sertificēšanas aģentūra nedrīkstēja šo prāmi reģistrēt kuģošanai Baltijas jūrā, ka prāmis neatbilda standartiem. Es uzdevu viņam tiešu jautājumu – kā ar šo sertificētāju atbildību? Un viņš man atbildēja, ka stājies spēkā noilgums. Bet ziniet, tiem, kas pazaudēja savus mīļos, viņiem nav nekāda noilguma. Viņi grib, lai nosauc vārdā atbildīgos."
Savukārt neatkarīgā igauņu organizācija paralēli veic savu izmeklēšanu. Pateicoties tai, Kļaviņš atkal tikās ar toreiz, pirms 30 gadiem satikto Karlu Ēriku Lantē-Reintammu, kurš arī bija liktenīgajā reisā. Viņiem abiem izdevās izdzīvot, un viņi sadraudzējās viesnīcā, kur bija izmitināti katastrofā izdzīvojušie. "Šo neatkarīgo organizāciju viņi izveidojuši kopā ar bijušo prokuroru, kurš vadīja izmeklēšanas komisiju. Viņi veic neatkarīgu izmeklēšanu," pastāstīja Kļaviņš.
Kļaviņš sliecas piekrist versijai, ka uz kuģa varēja būt ar aizejošo PSRS karaspēku saistīta tehnika: "Tagad jau tie igauņu muitnieki, kas laida cauri tās kravas, gadu atpakaļ sāka par to runāt. Noilgums ir pagājis. Izpildot dienestu, tu nevari paust neko. Beidzot tas dokumentāli ir piefiksēts.".
Kļaviņš atgādināja, ka tie bija 90. gadi: "Armija gāja ārā no Igaunijas. Vietējā vadība tirgoja tehniku. Tas ir fakts, ka tirgoja inventāru, automašīnas. Un otra lieta, kam zviedru žurnālisti guva apstiprinājumu – tirgoja arī tehnoloģijas. Izskanēja taču pat versija, ka ir vesti laukā kodolieroči no bijušajām bāzēm".
Dažas kajītes no plaisas
Kļaviņš stāstīja, ka notikumus tajā naktī vienkārši nav iespējams aizmirst.
"Es vēl pirms miega izgāju uz klāja. Kuģi jau tad stipri šūpoja. Viļņi sitās augstu, gandrīz līdz margām. Aizmigt nevarēju, jo vētra bija spēcīga, līdz brīdim, kad bija pirmais trieciens. Pēc pirmā sekoja nākamais. Un kuģis uzreiz sasvērās," pauda Kļaviņš.
Sākumā viņam licies, ka kajīte ir vairāk kuģa priekšgalā. Bet tagad, ar izmeklētājiem apskatot kuģa plānu, redzams, ka viņa kajīte atradās vien dažas kajītes no vietas, kur atklāts šis lielais caurums. Un Kļaviņam joprojām ir atslēga no savas kajītes, tāpēc tā zināma absolūti precīzi.
"Pēc tiem plāniem, ko man rādīja izmeklēšanā, mana kajīte bija pa vidu. Ļoti netālu no tā cauruma, ko atrada. Interesanti, ka ūdens gāzās pa koridora grīdu, bet ne no griestiem. Auto klājs bija virs mums. Ja jau bija izlauzta kuģa priekša un applūdis auto klājs, teorētiski vajadzēja no augšas gāzties tam ūdenim. Bet tā nebija. Tur nevarēja paskriet. Nebija, kur turēties. Gludas sienas, tikai pie kajīšu rokturiem es turējos," pastāstīja katastrofā izdzīvojušais.
Nebija ne sirēnu, ne trauksmes zvanu. Apjukuši pasažieri bija uzvilkuši vestes. Kļaviņš trenējās airēšanā, un viņam sekundes simtdaļā bija skaidrs, ka tikai ar glābšanas vesti milzu viļņos neizdzīvos.
"Kuģis bija tā sasvēries, ka mēs jau gājām pa tā sānu un stūmām to glābšanas plostu. Un tad cilvēki skrēja un lēca tajā iekšā," pauda Kļaviņš, norādot, ka reizē ar kuģi, kas grima dzelmē, ūdenī iegāzās arī plosts, "Mēs brīvā kritienā iekritām ūdenī. No tā sitiena man aizsita elpu. Es vispār nevarēju paelpot. Nesen paskatījos – tajā naktī ūdens temperatūra bija 7-8 grādi. Tas iedeva tonusu, ka varēju atgūt elpu, bet papeldēt jau nevarēja tajos milzu viļņos. Tikai virs ūdens turēties. Redzēju vienu plostu, un mani tur ievilka."
Nomirst glābšanas laikā
Vēl pēc kāda laika bijis dzirdams helikopters. Tuvojās citi kuģi.
"Mēs visu nakti pavadījām uz plosta. Visu nakti. Pulkstenis bija 3.00, 4.00, kad man spēki beidzās. Tanī brīdī es sāku lūgt. Kungs Jēzu, izglāb mani, bet, ja ne, lai tas viss beidzas. Un jūs neticēsiet. Tāda īsa lūgšana man deva jaunu spēku," atcerējās Kļaviņš.
Viņš stāstīja, ka arī pati izglābšana nebija vienkārša. Turpinājās vētra.
"Piebrauca "Viking Line" un sāka to glābšanas misiju. Bet mūsu plosts bija mīksts un vienā brīdī to jau vētra burtiski pārlocīja uz pusēm. No kuģa nolaida glābējus un citu plostu. Kad visi tajā bija pārkāpuši, to lēnām sāka vilkt augšup. Bet sekoja vilnis un tas trieca plostu pret kuģa korpusu. Un plosts iegāzās atpakaļ ūdenī. Es pieķēros trosei. Bet cik ilgi tu noturēsies? Un tad es tikai atceros kritienu. Un es jau grimstu. Un man pēkšņi ir silti un labi... Un nākamajā brīdī es atkal esmu virs ūdens, un atkal cīnos. Bija cilvēki no mūsu plosta, kuri aizgāja bojā šajā kritienā. Brīdī, kad palīdzība jau bija tik tuvu," stāstīja Kļaviņš.
Glābējus iepūta jūrā un viņus izglāba ar helikopteru.
Tālāk no kuģa nolaida tādu kā piepūšamu trapu un pa to pasažieriem pašiem vajadzēja tikt kuģī. Viņus izmitināja restorāna telpās, satina folija segās. Deva karstu dzērienu.
Kļaviņš atminējās pašu emocionālāko brīdi. "Pie mums atnāca kuģa muzikants. Un vienkārši spēlēja mums mūziku. Tas bija kaut kā tā... uz mūžu atmiņā. Un vēl nāca katram klāt un prasīja vārdu un uzvārdu. Tu nemaz nevarēji nosaukt kādu citu. Katram individuāli prasīja."
Tās bija šausmu pilnas minūtes, stundas un dienas tuviniekiem, kuru mīļie atradās uz prāmja. Jūra atdeva tikai nelielu daļu no viņiem. Visvairāk bojā gājušo bija no Zviedrijas un Igaunijas, bet savus mīļos zaudēja arī ģimenes Latvijā. Uz kuģa bija 29 pasažieri no Latvijas – izglābās seši, Kļaviņš un pārējie latvieši pēc atgriešanās devās uz sanatoriju Jūrmalā. Kļaviņš ārstēja sasisto muguru.
Pazudušais kapteinis
Šovasar Hījumā salā Igaunijā Kļaviņš satika vairākus cilvēkus, kurus skārusi kuģa bojāeja.
"Vairāk nekā 850 cilvēku aizgāja bojā. Un ēkas saimnieka onkulis bija otrais kapteinis. Mēs satikāmies arī ar kapteiņa sievu. Tuvinieki jau dzīvo ar to. Tā sieva joprojām nesaprot, kā cilvēks var parādīties izglābto sarakstos un tad atkal pazust. Ar viņas vīru tā notika. Tev pašam jautāja. Tas nebija tā, ka par kādu citu vari pateikt. 30 gadi ir pagājuši, jauna paaudze pa šo laiku izaugusi. Bet es domāju, ka mums jāturpina pieminēt tos, kas cieta," pauda Kļaviņš.
Pirmos gadus pēc katastrofas 28. septembrī Kļaviņš ar vēl dažiem tikās pie jūras, aizdedza sveces, pieminēja. Nu viņi palikuši četri. Divi no tiem, kuri izglābās – Dainis Šleiners un Valters Ķikusts – jau devušies mūžībā.
Kļaviņš turpina braukt ar prāmjiem. Šie foto tapa šonedēļ. Kļaviņš ar prāmi devās uz Zviedriju darīšanās. Taču tagad visa viņa ģimene, arī bērni, vispirms apskatoties, kur atrodas glābšanas plosti vienkārši, lai zinātu.
Gulēt prāmī gan Kļaviņš joprojām nespēj. Viņš sacīja: "Ja es braucu pa nakti, es aizmigt nevaru. Bet braukt – es braucu. Nevar atļaut manā gadījumā negatīvai pieredzei ierobežot manu dzīvi. Taču šī traģēdija ir manas dzīves sastāvdaļa. Man pat neliekas, ka 30 gadi pagājuši. Jo es to visu joprojām atceros tik spilgti."
KONTEKSTS:
Prāmis "Estonia" nogrima vētrainā 1994. gada 28. septembra naktī ceļā no Tallinas uz Stokholmu. Uz kuģa bija 989 pasažieri un apkalpes locekļi. Tika izglābti tikai 138 cilvēki, no kuriem viens vēlāk nomira slimnīcā. Gāja bojā vai pazuda bez vēsts 852 cilvēki, bet atrasti tikai 94 bojāgājušie. Pasažieru vidū bija arī 29 Latvijas iedzīvotāji, no kuriem izglābās tikai seši.
Tā bija katastrofa ar lielāko upuru skaitu, kas Baltijas jūrā notikusi miera laikā.
Igaunijas, Somijas un Zviedrijas starpvaldību komisija 1997. gadā secināja, ka prāmis "Estonia" nogrimis konstrukcijas nepilnību, liela braukšanas ātruma un vētras dēļ. Saskaņā ar oficiālo versiju – stipru viļņu triecienu dēļ salūza prāmja priekšējā viziera durvis un kuģī dažās minūtēs ieplūda tūkstošiem tonnu ūdens, to nogremdējot.
2020. gadā, nākot gaismā filmētāju atklājumam par caurumu vraka sānos, Igaunija, Somija un Zviedrija paziņoja, ka veiks jaunu izmeklēšanu.
