Ir karsta augusta priekšpusdiena. Pār Sēlijas pauguraino ainavu īsti vasarīgu svelmi lej balta saule. Karsti. Karsti visiem – gan zirgiem, gan jātniekiem, dejotājiem, virtuves meitenēm, staļļa puišiem – visiem. Mēģinājumi rit pilnā sparā, uz laukuma raiti nomainoties viesmākslinieku komandām, bet vienu no galvenajiem pasākuma stūrakmeņiem vēl nemana, un es jau maķenīt sāku nervozēt... Jau 13 gadus mana draudzene Ilze Stabulniece savā zirgu sētā "Klajumi" Krāslavas pusē vasaras nogalē rīko dabas un zirgu izrādes "Kumeļu rotaļas", kurām arī es no idejas rašanās brīža esmu cieši līdzās stāvējusi, visus gadus pašu pasākumu režisējusi un vadījusi. Pirms gadiem sešiem Ilze ieminējās, ka tepat Sēlijā, Bebrenes pusē, ir ugunīga dāma Ellada ar daudziem bērniem un vēl lielāku pulku zirgu, varbūt ir vērts uzaicināt viņus kā viesus mūsu izrādē ar kādu nelielu priekšnesumu. Elladai ideja patika, un mūsu pulkam pievienojās viņas dzīvespriecīgā un ļoti draudzīgā saime, kas nebeidz pārsteigt ar saviem bezbailīgajiem, atraktīvajiem numuriem un pelnīti iekarojuši arī izrādes skatītāju mīlestību.
Ellada brīnišķīgi saprotas ar bērniem un zina, kas viņiem patīk: "Visiem bērniem patīk pasakas un skatīties uz citiem bērniem, kas kaut ko māk. Tāpēc mēs ar savējiem iestudējam pasakas, sameklējam smukas kleitas, sadomājam frizūras sev un ponijiem – tā, lai ir skaisti". Un ir arī, ne tikai skaisti, bet patiesi iespaidīgi uzvedumi, kur bērni basām kājām džigitē, skrien līdzās zirgiem, lec gaitā tiem mugurās, guļ, sēž otrādi, stāv kājās uz rikšojoša un lēkšojoša ponija, – skaidrs, ka tas liek aizrauties elpai ikvienam lielam vai mazam skatītājam.
Tā tas visus gadus ir bijis, bet šoreiz viņu kā nav, tā nav… Draudzene un pasākuma saimniece Ilze mierina – viss būs labi, Ellada nekad nepieviļ un vienmēr būs laikus gatava. Un tad jau, putekļu vērpetēs satinusies, pār kalnu parādās neliela auto kolonna ar zirgu furgonu priekšgalā un pašu Elladu pie ruļļiem. Izlīgojis cauri sētai, veikli izmanevrējot starp jau uzstādītu kūku stendu, automašīnām un skraidošiem bērniem, furgons un busiņš, šķiet, vēl nav pat apstājušies, kad no tiem izbirst vesels bars visdažādākā vecuma bērnu. Bebrenieši ir klāt. Tā es Elladu ieraudzīju pirmoreiz, un tieši tāpat viņa ar savu čalojošo virpuli iebrāzās "Klajumos" arī šogad. Furgons noparkots, koniki un poniji izvesti no furgona un laiskojas paēnā.
Līdzi atbraukušo pulks ir paprāvs, bet viņus vispār nedzird un nemana. Tikai atskanot grupas barvedes Elladas bezierunu rīkojumam taisīties, sākas kņada un rosība: tiek pucēti poniji, meitenes sapin viena otrai matus un piepalīdz mazākajiem māksliniekiem saposties iestudētajam priekšnesumam īpaši piemeklētos skatuves tērpos. Nekādas liekas kņadas, strīdu vai domstarpību, katrs zina savu vietu un ar lielu atbildību dara darāmo. Vēlāk, jau "Provincei" viesojoties Elladas stallī Bebrenē, vaicāta par bērnu nopietno attieksmi pret uzticētajiem pienākumiem, viņa sev raksturīgi tieši atbild, ka ar bērniem nav jāauklējas – nedz ar sešiem pašas, nedz ar daudzajiem stallī uzaugušajiem un nu jau arī saimei piederīgajiem bērniem viņa to nekad nav darījusi un nedarīs: "Nav jāaudzina bērns vai zirgs, audzini sevi!"
Elladas stallī bērni tiek likti pie darba no pirmās tikšanās dienas – paši atved zirgu, tīra, seglo, jo tā viņi iemācās pienākumu uztvert absolūti ikdienišķi un, citējot Elladu, mazāk laika muļķībām.
Arī jaunās paaudzes sērga viedierīces zaudē savu prioritāro statusu, ienākot stallī, jo cilvēkbērnam vairs nav vaļas reizi minūtē kontrolēt visus čatus un vietnes. Un galvenais, arī intereses vairs nav, jo ir nesalīdzināmi aizraujošākas lietas darāmas – dzīvoties ar zirgiem, izmēģināt ko jaunu laukumā, paprovēt kādu nemēģinātu triku. Te viss tiek atļauts un labprāt akceptēts no virstreneres Elladas puses. Viņa gan nosmej, ka uz laukumu aizejot tikai patiešām sarežģītos brīžos, kad jāatstrādā kāda jauna figūra vai jāuzrauga jauna trika mēģinājums, jo bērni tik ļoti raujas pie zirgiem, ka jau paši, bez mudināšanas no agra rīta līdz tumsiņai dzīvo pa stalli un treniņu laukumu. Kad atsākas skola, tad gan ir krietni vien sarežģītāk, jo vecākie bērni uz jāšanas nodarbībām var nākt tikai pēc mācībām, un tad jau ir tumšs, bet slēgtas manēžas saimniecībā diemžēl joprojām nav.
Tas ir lielais Elladas sapnis – tikt pie iespējas arī aukstajā un tumšajā gadalaikā strādāt ar bērniem zem jumta, taču pagaidām ir daudz citu prioritāšu, kam aiziet visi brīvie līdzekļi. Un naudas allaž visam nepietiek – bērni par jāšanas nodarbībām nemaksā, jo tādas ekstras viņu vecāki lielākoties atļauties nevarētu. Tad vienīgā izeja ir zirgaudzēšana, laiku pa laikam kādu zirgu notirgojot: "Man ļoti patīk pārdots zirgs jeb zirgs papīra formātā. Bet daudz lielāku prieku man sagādā tikko piedzimis kumeliņš vai skaists jaunzirgs. Ir jāpriecājas vairāk par dzīvi." Tīrā laime, ka Elladas vīrs Romāns ir cilvēks ar zelta rokām, kas pirms gadiem iegādāto veco cūku fermu no viena gala pārvērš gaišā, mūsdienīgā, arī jātniekiem un zirgkopjiem ērtā zirgu stallī.
Ellada ļoti lepojas ar pašas izloloto un vīra realizēto seglošanas telpu, jo ir stingri pārliecināta, ka ar zirgu nedrīkst strādāt viņa boksā, jo tās ir zirga mājas, kur jāatpūšas. Tagad jaunajā vietā beidzot var brīvi, droši un parocīgi darboties ar zirgu, ko ļoti novērtē jaunās jātnieces. Arī vīram itin bieži nākas pārliecināties par reiz īstenotā projekta noderīgumu, jo viņš izmācījies tepat Bebrenē par zirgu kalēju un var tikt galā ar 70 galvu lielā zirgu ganāmpulka kāju apkopšanu, atkal jau ietaupot ģimenes budžetu.
Ellada sen sapratusi, ka katram dzīvē jādara tas, kas viņam patiešām patīk un aizrauj: "Ja katrs no mums darītu to, ko viņš grib, pasaule būtu daudz gaišāka: nebūtu skolotāju, kas ienīst bērnus, nebūtu ārstu, kas ienīst cilvēkus, nebūtu vetārstu, kas ienīst dzīvniekus, un tā bezgalīgi. Arī karu nebūtu, jo nebūtu, par ko karot."
Bebrenes pusē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Normunds Čirkste, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
