"Prieks ir par to, ka visu paveicām paši – gan īpašuma iegādi, gan zemes iegādi. Dzīvnieki un tehnika – viss ir pašu ieguldījums, pašu darbs. Tas ir kaut kāds spīts – dzīvot labāk, sakārtotā vidē," pauda Inga.
Inga dzimusi un augusi Rīgā, bet spilgtākās bērnības atmiņas viņai saistās ar dzimtas vasaras māju Baldones pusē. Ģimenē viņa bija vienīgā meita.
"Es laikam biju ļoti introverts bērns, bet vasarās Baldonē bija kaimiņu bērni, un tad tas laiks šķita tāds feināks, jo ar tiem lauku bērniem bija draudzīgas attiecības, mēs daudz laika pavadījām kopā visādās blēņās. Bija jāmācās braukt ar riteni, un tad kaimiņu bērni pasaka – tu ieskrienies no kalna un tad palaid rokas vaļā! Sacīts – darīts," bērnības atmiņās gremdējās Inga.
Tāpat laukos netrūka darbu – bija jāravē garās biešu un burkānu vagas, jāpalīdz siena talkās, kad sienu vēl vāca ar grābekli. Kopā ar citiem bērniem Inga lasīja mežā ogas un sēnes un veda tās uz Ķekavu nodot uzpircējiem, tā nopelnot naudu pirmajiem džinsiem.
"Tā laikam tas no bērnības ir palicis – ja kaut ko gribi, tad ir jāstrādā," secināja Inga.
Pēc skolas gadiem viņa studēja biznesa psiholoģiju, psiholoģiju un savstarpējās attiecības. Kad vēlāk ar vīru Inga pārcēlās uz Cēsīm, strādāja par projektu koordinatori Amatciemā. Lauku īpašumu ģimene iegādājās jau pirms 15 gadiem.
Tolaik visa vasara tika pavadīta, iekopjot teritoriju, bet tad atnāca ziema un pārsteigums – līdz savam īpašumam sniega segas dēļ nemaz nav iespējams nokļūt.
Labu laiku ceļu tīrījuši ar lāpstu rokās, viņi iegādājās pirmo džipu, kuram priekšā pievienot kausu.
"Nu jau esam tehnikas parku paplašinājuši. Šogad ir pēdējais gads, būs realizēts [projekts] "Mazais lauksaimnieks" – par to esam iegādājušies traktoru "Valtra". Tas ļoti atvieglo barības ievākšanu, pļaušanu un ruļļošanu. "Mazais lauksaimnieks", tie 15 tūkstoši, tas mums šogad būs pabeigts, un tad jau skatīsimies uz nākotni – kā varam attīstīties tā, lai roku darba būtu mazāk un varam efektīvāk strādāt," stāstīja Inga.
Pirms pieciem gadiem Inga ar vīru Māri sāka audzēt Būru gaļas šķirnes kazas un aitas, bet abi divi darbu saimniecībā joprojām apvieno ar algotu darbu. Inga ir projektu koordinatore uzņēmumā "Dores fabrika", kas nodarbojas ar koka karkasa paneļu ēku būvniecību.
"Kad iegādājāmies īpašumu, viss bija diezgan aizaudzis. Domāju, kā teritoriju sakopt un atjaunot lauksaimniecībā izmantojamo zemi, lai par to varētu saņemt atbalstu
un būtu vieglāk to apsaimniekot, pļaut. Nodomāju, ka, ja ir piena kazas, noteikti jābūt arī gaļas kazām," stāstīja Inga.
Meklējot informāciju internetā, uzzināja, ka turpat netālu, Valmieras pusē, ir saimniecība, kas audzē Būru gaļas šķirnes kazas.
"Aizbraucot uz saimniecību un redzot, cik tie dzīvnieki ir mīļi un ziņkārīgi, vairs nebija divu domu, ka vedam mājās.
Citi pēc darba iet uz trenažieru zāli, es eju pie dzīvniekiem. Kā saka, pastrādāju garīgo darbu, pastrādāju fizisko darbu, un tad esmu harmonijā ar sevi, jo kaut kad jau vajag izlādēties – dakšas pacilāt," pauda Inga.
Saimniecībā "Dzeņi" nu jau ir 58 kazas un 40 aitu mātes. Saimniekiem pieder 12 hektāri zemes, bet vēl 20 hektārus viņi nomā, un šo gadu laikā ir izveidota bioloģiskā saimniecība. Aitu jēri aiziet gaļas pārstrādei, bet šķirnes kazas tiek turētas kazlēnu pavairošanai.
"Mēs esam pārraudzības ganāmpulks un nodarbojamies ar vaislas dzīvnieku audzēšanu. Mūsu dzīvnieki nav domāti gaļas iegūšanai, bet mums ir tā kā vaislas māšu un āžu ferma. Šobrīd tas sāk pamazām attīstīties," stāstīja Inga.
Latvijā kopumā ir 12 saimniecības, kas nodarbojas ar Būru kazu šķirnes izkopšanu, un kazu gaļa un piens kļūst arvien populārāks. Ingas mērķis nav uzturēt milzīgu kazu ganāmpulku, bet gan ļoti kvalitatīvus, augstvērtīgus šķirnes dzīvniekus – vaislas āžus un mātes, ko piedāvāt tirgū.
