Dzīvei nav melnraksta

Dzīvei nav melnraksta. Fjodors Podgornijs

Dzīvei nav melnraksta

Dzīvei nav melnraksta. Lauris Aleksejevs

Dzīvei nav melnraksta. Landa Jaunzema

No vesela puiša par bērnu ar neārstējamu slimību. Landa Jaunzema par dzīvi ar cukura diabētu dēlam

Pēkšņi labierīcību apmeklējumi naktīs, pēc kuriem radās vēlme atkal dzert veselu glāzi ūdens, bija pirmās pazīmes, kas Landai Jaunzemai radīja aizdomas, ka ar sešus gadus vecā dēla veselību kaut kas nav kārtībā. Pēc diezgan pēkšņas nonākšanas slimnīcā nākamajā dienā jau bija skaidra dēla diagnoze – pirmā tipa cukura diabēts, Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja zēna mamma.

"Mana dzīve kardināli mainījās, kad dēlam bija seši gadi, un mūsu dzīvē ienāca diabēts. Dzīve sadalījās pirms un pēc. Diabēts ienāca negaidot. Man kā mammai bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Nedēļas griezumā es ievēroju, ka Roberts naktīs ceļas un dodas uz labierīcībām pačurāt, un, atgriežoties gultā, izdzer veselu glāzi ūdens," stāstīja Landa. 

Tobrīd Landai nesen bija piedzimis otrs bērniņš. Viņa naktīs cēlās, lai pabarotu zīdaini, un tāpēc redzēja, kas notiek ar vecāko dēlu. Sākumā viņa Robertam centās paskaidrot, ka, lai nebūtu naktīs jādodas uz tualeti, nevajag dzert tik daudz ūdeni.

"Atgriežoties gultā, es dzirdēju, kā viņš raud. Es pienācu, pajautāju, kāpēc tu raudi? Viņš teica, ka viņš grib dzert.

Tad es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, jo cik ļoti lielām jābūt slāpēm, lai bērns raudātu? No rīta mēs devāmies pie ģimenes ārsta," stāstīja Landa.

Pēc veiktajām glikozes līmeņa un asins analīzēm ģimenes ārsts aicināja Landu sakrāmēt dēla mantas un doties uz bērnu slimnīcu, kurā būs kādu laiku jāpaliek, nepaskaidrojot, kas notiek. Landai ar vīru nebija ne jausmas, ko nozīmē iespējamība, ka viņu dēlam varētu būt diabēts, bet, klausot ārsta norādes, piektdienas pēcpusdienā viņi ieradās slimnīcā. 

"Bērnu slimnīcā mēs diezgan ātri tikām uzņemti. Cilvēks, kas bija pretī, pateica frāzi, kas man joprojām ir palikusi diezgan dziļi [atmiņā]: "Brīnums, ka jūs paši nākat." Es nesapratu, ko tas nozīmē, bet tas vairoja tikai lielas bailes un neizpratni, kas notiek," stāstīja Landa.

Sestdienas rītā diagnoze jau tika apstiprināta – pirmā tipa cukura diabēts, taču diabēta aprūpes māsu, kas izstāstītu, ko tas īsti nozīmē, vajadzēja gaidīt līdz pirmdienai.

Tās bija divas neziņas un baiļu pilnas dienas.

"Diabēta aprūpes māsa, sākot apmācību, ļoti iecietīgi mēģināja paskaidrot, ka pirmā tipa cukura diabēts ir neārstējama slimība un ka tā ir cīņa ar paaugstinātu cukuru, jo šādu vai tādu iemeslu dēļ bērnam vairs neražojas insulīns organismā," stāstīja Landa.

Šobrīd viņa par to spēj vienkārši runāt, jo ir padziļināti izpētījusi un apguvusi fizioloģiskos procesus, kas notiek dēla ķermenī, un diezgan labi tos saprot. Bet tajā brīdī Landai tas šķita kaut kas neiedomājami sarežģīts un grūti aptverams.

"Paskaidroja, ka mums – bērnam, man, ģimenei – būs jāpielāgojas diabētam, ka turpmāk būs jāskaita ogļhidrāti. Tātad jebkurš ogļhidrāts, kas tiek uzņemts, ietekmē glikozes līmeni, un pretī šim ogļhidrātam būs jāievada insulīns," stāstīja Landa. 

Bērnu slimnīcā, izejot apmācību, kas ilga pusotru stundu dienā, Landa ar Robertu nodzīvoja divas nedēļas. Tajā laikā viņai tika arī paskaidrots, ka viņas dēls kopš šī brīža ir kļuvis par bērnu ar invaliditāti, ko bijis neiedomājami grūti aptvert. 

"Laikam lielākā sāpe bija, kad es sapratu, ka tā ir neārstējama slimība. Es mēģināju saprast, vai mans bērns ir kļuvis no tikko vesela bērna par īpašo bērnu," atzina Landa.

Pēc apmācības viņi devās mājās, un tad sākās īstā dzīve ar diabētu: "Tev vairāk nav diabēta aprūpes māsas, tev nav ārsta, tev nav principā neviena, kas varētu izskaidrot un palīdzēt,

kā tagad dzīvot ikdienā, kad ir pienākumi, kad ir darbs, kad ir bērnudārzs, kad ir treniņi, jo izrādās, ka ne jau tikai ogļhidrāti ietekmē glikozes līmeni, bet gan entie faktori," stāstīja Landa.

Ģimenes ikdiena 24 stundu laikā pārvērtās par izaicinājumu un cīņu, lai noturētu cukura līmeni ne par zemu, ne par augstu, bet tieši vajadzīgajā līmenī. Turklāt arī bērnudārzs, ko līdz šim dēls apmeklēja, paziņoja, ka rūpes par Robertu neuzņemsies.

"Bet es uzstāju, es devos uz bērnudārzu apmācīt un stāstīt par šo visu, un man laikam paveicās, jo mums bija pretī forša audzinātāja, un viņa uzņēmās daļēji to rūpi. Man kā vecākam paveicās, ka mans sešgadīgais bērns spēja pats sev injicēt insulīnu. Citādi pirms katras ēdienreizes, ja to nedara pats bērns, tas ir jāveic medpersonālam vai vecākam," stāstīja Landa.

Sākumā, protams, Landa pirms katras dēla ēdienreizes braukusi no darba uz bērnudārzu, lai veiktu pati injekciju vai pārliecinātos, ka bērns to dara pareizi. Ar laiku ikdiena sakārtojās, bet tas nenozīmē, ka vieglāk kļuva emocionāli. 

"Tev nav miera. Tev visu laiku ir prātā šis diabēts. Kāds ir cukurs – tas ir pirmais un visbiežāk uzdotais jautājums mūsu ģimenē," atzina Landa.

Roberts ir ļoti talantīgs un aktīvs bērns, kurš katru dienu māca Landai uzticēties viņa spējām un atteikties no ieceres spēt kontrolēt pilnīgi visu. Jo Landa ļoti labi apzinās, ka, par spīti nopietnajai diagnozei, viņai jāļauj dēlam iemācīties dzīvot savu dzīvi un viņai pašai ar laiku jāatgūst arī savējā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti