Smiltsērkšķi ir kā dzintars
"Ir grūti laukos dzīvot, izmācīties strādāt un radīt jaunu ideju, ja nav plaša vēriena. Tāpēc man ir iegūta pieredze pilsētā, lai īstenotu projektus laukos. Kad izbraukā pasauli, veidojas pieredze un pats galvenais – zināšanas. Ar tām zināšanām jau var mēģināt darīt kaut ko oriģinālu un interesantu," stāstīja Andrejs.
Andrejs Nika ir uzņēmējs, kurš Smiltenes novadā vecvecāku lauku īpašumā audzē smiltsērkšķus un rada no tiem dažādus produktus ar zīmolu "AmberFarm".
"Smiltsērkšķi ir līdzīgi dzintaram pēc krāsas. Dzintars ir Latvijas vērtīgākais dārgakmens, un smiltsērkšķis ir Latvijas vērtīgākā oga," pauda Andrejs.
Viņš uzsvēra, ka Variņu pagasts, kurā pirms astoņiem gadiem atgriezies, lai no jauna iekoptu vecvecāku īpašumu, ir viens no mazākajiem Smiltenes novadā, taču tajā saimnieko vairāki lieli lauksaimnieki un ir arī kokapstrādes uzņēmums.
"Nav tāda zemes gabaliņa, kas šobrīd pagastā netiktu apsaimniekots. Ļoti trūkst zemes. Mēs Variņu pagastā esam jau tāds kā tēla veidotājs arī," stāstīja Andrejs.
Vasaras pie vecvecākiem
Andrejs pats uzaudzis Valkā, bet Variņos pie vecvecākiem aizvadījis vasaras. Bērnības atmiņas ir viens no iemesliem, kāpēc Andrejs nolēma atgriezties tieši tur, nevis uzsākt saimniekot kaut kur citur.
Savulaik Andreja vecvecāki saimniecībā turēja četras gotiņas, vistas, cūkas un citus mājlopus, kā arī iekopa plašus dārzus, kuros pie darba lika arī mazdēlu. Viņš neslēpa, ka ravēt viņam nepatīk joprojām.
"Vienu gadu vecaistēvs man iedeva lauka gabaliņu un pateica – tas ir tavs, sēj, ko gribi, dari, ko gribi, un novāc. Tad es tiešām apzinīgi gāju uz to savu lauka stūrīti, man tur viss kas bija iesēts un iestādīts – zirņi, kartupeļi, visādi dārzeņi. Tas bija tāds labs audzināšanas modelis," stāstīja Andrejs.
90. gados, Latvijai tikko atgūstot neatkarību, laiki bija grūti, un Andreja ģimenei vecvecāki ar pašu izaudzēto pārtiku ļoti palīdzēja izdzīvot. Andrejs pats darba gaitas uzsāka jau 14 gados – strādāja gan par kurinātāju, gan apkopēju, gan dažādus citus darbus.
"Kā tagad atceros, ka pirmo algu saņēmu repšikos [pagaidu nauda 1992.–1993. gadā] – tādas naudas paciņas, bet, aizejot uz veikalu, neko jau nopirkt nevarēja. Tā tos 90. [gadus] kaut kā izmocīju un aizgāju uz Rīgu mācīties," stāstīja Andrejs.
Pirmā izglītība teoloģijā
"Pirmā izglītība man ir teoloģija un reliģijas zinātne Latvijas Universitātē. Interesantākais priekšmets mums bija vēsture un filozofija, kurā man labi sokas," stāstīja Andrejs, norādot, ka studiju izvēli nenožēlo, tas bijis ļoti labs prāta treniņš.
"Tā izglītība ir akadēmiska, tai ir skats no malas, bet tā ir noderējusi man dažādos citos veidos – izpratnē par cilvēkiem un visu, kas ar to saistīts. Tas man noderējis un noder arī tagad.
Fakultātē es satiku arī sievu, un mēs apprecējāmies. Iespējams, ka tas arī bija iemesls, kāpēc man tur bija jābūt, – lai nodibinātu ģimeni," sprieda Andrejs.
Trešajā kursā viņš paralēli studijām sāka strādāt uzņēmumā, kas nodarbojās ar būvmateriālu tirdzniecību. Tur viņš ieguva zināšanas par pārdošanu un mārketingu.
"Sāku kā menedžeris, pēc tam biju projektu vadītājs vienā uzņēmumā, pēc tam izpilddirektors, un tad nodibināju jau pats savu uzņēmumu.
Mans pirmais uzņēmums bija vairumtirdzniecības uzņēmums, mēs tirgojām dažādus priekšmetus mājas labiekārtošanai – karogu mastus, norādes un dažādas zīmes. Tam vajadzēja drukas iekārtas iepirkt, lāzergriezējus un frēzes, un tas tā pārgāja jau uz reklāmas stendu jeb reklāmas materiālu ražošanu," stāstīja Andrejs.
Andrejs uzsvēra, ka viņam vienmēr bijusi svarīga attīstība, virzība uz priekšu un pašizaugsme, tāpēc viņš ieguva augstāko izglītību arī tirdzniecībā un mārketingā, kas arī viņam šobrīd ļoti noder.
Pēc 20 gadiem Rīgā atgriezās laukos
Rīgā Andrejs pavadīja 20 gadus, bet tad, kad viņa brālēns nolēma pārdot vecvecāku saimniecību Variņos, Andrejs saprata, ka vēlas dzīvē darīt ko citu, tāpēc īpašumu no brālēna pārpirka.
"Nekā jau šeit tāda nebija – vecas ēkas, nekoptas zemes. Lēnām visu sākām kopt un iekārtot. Mauriņu pļāvām. Viss tika uzturēts tādā kārtībā, lai ēkas nesabruktu un neietu bojā. Tā riktīgi sākām iekārtot apkārtni tikai tad, kad sapratām, ka gribam tūristus uzņemt. Tad ceļš tika pārbūvēts," atzina Andrejs.
Protams, iegādājoties zemi, svarīgs jautājums bija, ko lai tajā audzē. Lopiem un graudiem zemes ir par maz – tikai padsmit hektāri.
"Sākām domāt, kas derētu no augļu kokiem. Ābeles šeit ļoti slikti aug, jo jāsaka, ka te ir ļoti skarbs klimats. Bet netīšām aizgājām uz vienu smiltsērkšķu audzētāju semināru, uzzinājām, ka tādi vispār ir, un domājām – nu, pamēģināsim, divus hektārus iestādīsim," stāstīja Andrejs.
Skarbi apstākļi pat smiltsērkšķiem
Pirmie smiltsērkšķi tika iestādīti pirms astoņiem gadiem divu hektāru platībā, taču tagad Andreja saimniecībā tie aug jau veselos 15 hektāros. Andrejs īstenojis arī vairākus Eiropas Savienības projektus ilggadīgo stādījumu ierīkošanā.
Diemžēl skarbo apstākļu un salnu dēļ jau divus gadus Vidzemē normālas smiltsērkšķu ražas nav bijis. Pagājušajā gadā Andrejs saņēma arī valsts kompensācijas, bet šogad ne – jāizdzīvo, kā var, paša spēkiem.
Apdrošināšanu, pēc Andreja domām, atļauties var tikai lieli audzētāji, kuri smiltsērkšķus audzē simtiem hektāros. Andrejam ir tikai 15. Taču tas nenozīmē, ka viņš būtu nokāris degunu un padevies.
"Pagājušogad un šogad jaunie dzinumi nosala, un viena slimība bija vīrišķajos pumpuros – tie neapputeksnēja, un ogu nebija. Nākošgad, ja būs viss kārtībā, tad varētu būt labas ražas, jo jaunās atvases pērn nav tikušas nogrieztas. Tām ir iespēja izvērsties," cerību pauda Andrejs.
No želejkonfektēm līdz vannas bumbām
"Ņemot vērā mūsu reljefu un augsni, nekas cits īpaši šeit neizdzīvotu un tādu rezultātu nenestu. Turklāt ar smiltsērkšķiem ir ļoti daudz iespēju inovācijām – šis produkts tiek izmantots gan pārtikā, gan medicīnā, gan parfimērijā. Mēs esam laboratoriski daudz ko pārbaudījuši, pētījuši un eksperimentējuši. Iespējas ir ļoti plašas, tikai vajag līdzekļus," stāstīja Andrejs.
Pēdējos divus gadus, kad pašam smiltsērkšķus izaudzēt nav izdevies, uzņēmējs ogas iepērk no citiem audzētājiem. Ļoti daudz ir tādu saimnieku, kas ogas tikai audzē un tirgo, bet paši no tām neko neražo, stāstīja Andrejs.
Andrejs toties no izaudzētajiem smiltsērkšķiem ražo sīrupu, sulu, eļļu, kā arī tirgo saldētas smiltsērkšķu ogas, mandeles smiltsērkšķu želejā, smiltsērkšķu želejkonfektes, sukādes, garšvielas, pulveri, lapu tēju un vēl citus produktus.
Tāpat uzņēmējs ražo vairākus parfimērijas produktus – pirts skrubi no smiltsērkšķu miziņām un sēklām, vannas bumbas un divu veidu ziepes.
"Mēs esam mēģinājuši ļoti plaši iet, jo sanāk tā, ka mūsu produktus dodam tirgot tālāk arī vairumtirdzniecībā, un
tiem uzņēmumiem, kas pērk mūsu produktu jeb ņem savā tirdzniecībā, ar vienu produktu nepietiek. Mums tātad vajag tādu mūsdienīgu produktu grozu," skaidroja Andrejs.
Smiltsērkšķu pārstrādei nepieciešamās iekārtas Andrejs pārsvarā iegādājies ar dažādu projektu palīdzību, savukārt bijušajā saimniecības kūtī un šķūnī izveidojis nelielu ražotni un veikalu. Saimniecībā Andrejs regulāri uzņem arī lielākas un mazākas tūristu grupas, vada ekskursijas un degustācijas. Tāpat viņš satiekas un sadarbojas ar citiem smiltsērkšķu audzētājiem, kuru, viņaprāt, Latvijā netrūkst.
"Latvija ir ļoti nopietnu vietu ieņēmusi pasaules smiltsērkšķu audzēšanā un pārstrādē," pauda Andrejs.
Vīzija – dzīvot laukos un justies labi
Runājot par saimniecības nākotni, Andrejs norādīja, ka viņa dēls Eduards un meita Andra šobrīd Rīgā studē un paralēli strādā algotus darbus. Lauki nevienam no viņiem pagaidām vēl saistoši nešķiet.
"Lai cik tas skarbi skan, viņiem nav pienākuma šeit pārņemt manu saimniecību," uzsvēra Andrejs.
Vienlaikus viņš norādīja, ka laukos vajag dzīvot saimē, jo vienam psiholoģiski būtu pārāk grūti. Tāpat Andrejs pastāstīja, ka, pārceļoties atpakaļ uz laukiem, ir iestājies Zemessardzē.
"Tas nav par manu drošību. Tā ir drīzāk tāda kā patriotisma izjūta. Mana valsts, mana atbildība. Jā, manā vecumā nav bijis viegli, jo ir jauni puiši, kas fiziski var izdarīt labāk un ātrāk, man paliek jau 45 šogad, bet tur ir mācības, process, izaugsme. Viss tur ir ļoti interesanti," stāstīja Andrejs.
Arī savu brīvo laiku viņš izvēlas pavadīt pie dabas – brauc ar velosipēdu, supo, dodas garos pārgājienos un ceļo.
Tuvākajos gados viņš saimniecībā cer uzstādīt saules paneļus, turpināt katru gadu ražot pa diviem jauniem produktiem un iekarot plašāku Eiropas tirgu. Šobrīd viņa ražotā produkcija nopērkama arī Lietuvā un Igaunijā, bet Andrejs eksportu cer palielināt.
"Kopumā lielā vīzija ir turpināt dzīvot laukos un justies labi. Tas ir darbs. Sistemātisks darbs ar sistematizētu, konkrētu virzību, ar iespējām, kādreiz uzdzīvošanu un kādreiz izdzīvošanu. Nekur jau neviens nav solījis, ka būs viegli dzīvot – ne laukos, ne pilsētā, bet harmonijā un līdzsvarā dzīvot – tas ir darbs, un tur drusku ir jāpiespiežas," secināja Andrejs.
