"Nu, sveiks, puika! Tu tagad čučēsi? (dzirdama mazuļa neapmierināta burbulēšana) Pacieties mazliet, es tevi drusku paklausīšos. (bērniņš spalgi ieraudas). Pasaki kaut ko, pareizi! Tev būs ar mani jārunā un mums ir jādzird tava balstiņa. (daktere klausās mazuļa sirsniņu, un viņš joprojām pa laiciņam ieraudas) Ak, šitā tev gāja? Ej nu ej!"
Apmēram tā sākas dakteres Ramonas darbadienas rīts Kuldīgas slimnīcas dzemdību nodaļā – apstaigājot visus mazuļus, pārbaudot, pārsverot, pārklausoties jau redzētos bērniņus, iepazīstoties ar klāt nākušajiem jaundzimušajiem. Dažas māmiņas atļauj ielūkoties dakteres ikdienā, piedaloties vizītē, tad nu varam klātienē vērot un nebeigt brīnīties, cik šķietami viegli un raiti Ramona un māsiņas tiek galā ar mazuļu apskati. Ne katram jaunajam pilsonim ir vēlme mosties no saldā miedziņa, tikt izģērbtam, lai līdz gramam precīzi nokontrolētu svara izmaiņas, tad vēl jāstājas uz mazajām, nestabilajām kājelēm, demonstrējot iešanas refleksus, jāparāda padusītes, austiņas, naba un visādas citādas slepenas vietiņas... bet tā nāk miedziņš, tāpēc ir jāprotestē, turklāt skaļi.
Bet Ramona savā nosvērtajā, drusku pasaku māmiņas frekvencē iestellētajā balsī ar mazajiem cilvēkiem runā un runā, un runā. Un ne jau kādas bērnišķīgas uķi-puķi lietas, bet izstāsta abu pušu sadarbības protokolu – viens drusku paraud balss saklausīšanas un plaušu ventilācijas apjomā, otrs tikmēr paklausās, pasver, pastaipa kājas un rokas. Tad tiek pārrunāts nākamās bērna skaistumkopšanas procedūras plāns – nabiņas patīrīšana, padušu un aizauses apkopšana. Un tā kā pirmās potes šajā gadījumā jau saņemtas, tad mazais ķipars var tikt saģērbts. Pēc pavisam īsa mirkļa jau no milzu gultas centrā karaliski iekārtotā vīstoklīša atskan klusa šņākuļošana.
Bet ar to jau nekas vēl nav galā – jaunās māmiņas itin bieži ir satraukušās, emocionāli saspringtas un norūpējušās, tāpēc Ramonas nākamie ieteikumi un norādījumi, uzslavas un uzmundrinājumi tiek māmiņai. Kāda ir pareiza atraudziņas sagaidīšana, cik bieži mazuli barot, vai modināt naktī un celties pašai uz barošanu, un vēl, un vēl... Daktere pacietīgi visu izstāsta un paskaidro, katrā situācijā atrodot kādu labu un iepriecinošu domu, ar ko vizīti noslēgt. Jau promejot un klusiņām aizverot palātas durvis atskan allaž viens un tas pats sakāmais: "Jūs zināt – mēs esam tepat līdzās. Ja nu kas, droši sauciet, vaicājiet, mēs palīdzēsim."
Vaicājam dakterei Ramonai, vai jaunās māmiņas kļūst zinošākas un gudrākas, ja jau liela daļa jaunatnes dzīves paiet tīmeklī zem visāda veida informācijas gūzmas. "Tā nu gan nav," sev raksturīgi tieša ir Ramona, "skaidrs, ka nevar vispārināt un atbildēt par visām jaunajām māmiņām, bet zināšanu un izpratnes līmenis interneta laikmetā noteikti nav paaugstinājies. Jo ja tu it kā zini visu– jo vari atrast jebko, tad tomēr beigu beigās tu īsti nezini neko." Piedevām esot izmainījusies situācija pašos pamatos – sievietes dzīvo intensīvu darba dzīvi līdz pensijas vecumam, ja ne pat ilgāk, un būt par omēm viņām vienkārši nav vaļas. Bet arī šajā gadījumā Ramonai ir padomā brīnišķīgs risinājums, jo ir taču vecvecmāmiņas, kas ir gudras, viedas un ļoti zinošas, un, galvenais, kam ir laiks, ko veltīt mazuļiem. Jādomā, ka arī bagātīgais zināšanu pūrs tiks nodots tālāk – nu jau pāri divām paaudzēm.
"Bet, paldies Dievam, bērniņi mums te Kuldīgā dzimst," ar neslēptu atvieglojumu atzīst Ramona, "jo mēs visu laiku šausmīgi nervozējam par tām 500 dzemdībām gadā." Tas esot jaunais Veselības ministrijas noteiktais kritērijs dzemdību nodaļas pastāvēšanai slimnīcā. Ja esot mazāk, tad, pēc ierēdņu domām, momentā krītot medicīniskās aprūpes kvalitāte un dzemdību nodaļa jāslēdz ciet.
Un svarīgs vairs neesot nekas, netiek uzklausīti nekādi argumenti – par milzu attālumiem, kas Kuldīgas un citu līdzīgu mazo slimnīcu slēgšanas gadījumā būs jāpārvar gan māmiņai, gan arī ģimenei, par jau tā neizbraucamajiem ceļiem lauku apvidos, kuru dēļ jau ierašanās laikus Kuldīgā ne vienmēr ir pašsaprotama un plānojama, par kopējo labklājības līmeni laukos, kad dažas jaunās māmiņas nekad dzīvē nav piedzīvojušas tik komfortablus, kaut arī šķietami ikdienišķus civilizācijas labumus, kā slimnīcā, par iedzīvotāju noturēšanu laukos, neizsvītrojot katru gadu pa kādam piedāvājumam no viņu ierastā un nepieciešamā pakalpojumu un iespēju, par jaunu mediķu piesaistīšanas iespējām, kuras nebūt nevairo mazo un vidējo slimnīcu, tostarp Kuldīgas atrašanās zem jautājuma zīmes vismaz 15 gadu garumā... Sarunā iestājas ilgāks pārdomu klusums. Pēkšņi spalgi iezvanās telefons, Ramona to paceļ un acumirklī ar švunku ir atpakaļ realitātē: "Tikai nesaki, ka tu nebūsi uz mēģinājumu! Man jau trīs vīri ir saslimuši, kas tad man te šovakar dejos?"
Vakarpusē sastopamies jau ar pavisam citu Ramonu – ne miņas vairs no mīļbalstiņas īpašnieces, kādu pazīst visi dažas dienas vecie Kuldīgas slimnīcas jaunpienācēji. Šī Ramona burtiski dzirkstī, spridzina, ievelk, rauj līdzi, nemitīgi jokojot un tajā pašā laikā paģērot bezierunu paklausību. Tautas deju kolektīvos dejojot daudzi kolēģi mediķi, taču šobrīd viņa esot vienīgā praktizējošā ārste, kas vada deju kolektīvu, turklāt darbojas kā Kuldīgas un Ventspils deju apriņķa deju kolektīvu virsvadītāja. Sev raksturīgajā šarmantajā ciniskumā Ramona nosmej, ka vienmēr precīzi izvēlējusies vieglākos un mazāk apmaksātos darbus – medicīnā un kultūrā. Ilgus gadus novadījusi deju kolektīvu "Bandavu", tagad viņa tomēr esot, pašas vārdiem, maķenīt samazinājusi apgriezienus un par savējiem sauc vairs tikai (!) dejotājus no "Kuldīdznieka".
Pēc nelielas iesildīšanās Ramona ar saviem domubiedriem ķeras pie dejas soļa slīpēšanas. "Ņemsim "Pierobežas kadrilli". Un bez nekādiem jokiem, jo es pazīstu tās dejas autoru," izsaucot kārtējo smieklu lēkmi, viņa prasmīgi un nemanāmi virza mēģinājumu uz priekšu. Minētā ir viena no Ramonas jaunradītajām dejām, uz kurām viņu iespiež dzīve. Jaundejas tapušas aiz neliela izmisuma, kad pietrūkst, piemēram, attiecīgs puišu skaits kolektīvā, un tradicionālās citu autoru horeogrāfijas izdejot īsti nevar. Tad nu Ramona ķeras pie lietas un veido savu dejas zīmējumu, par ko gan viņa pati nosaka:
"Nu nav dakteriem jāgudro dejas, to lai dara horeogrāfi. Dakteriem ir jādara tas, ko viņi prot vislabāk – jāārstē bērni."
Tomēr laiku pa laikam viņa kādu deju atkal rada, viņas dejotāji to iemācās, nodejo un kāds cits vadītājs arī vēlas šo deju savam kolektīvam.
Skatoties deju mēģinājumu, es sapratu, kas ir kopīgs Ramonas šķietami nesavietojamajām nodarbēm – tās ir rūpes par visa veida jaunradīto – par jaundzimušo dzīvībiņu, par jaunizveidojušos kolektīvu, par jaunradītu deju, par jaunpienākušu dejotāju. "Cilvēki vienkārši ir ļoti ļoti jāmīl un jārūpējas par viņiem," saka lepnā meitu māte un omīte Ramona,
"māmiņai ir jāmīl savs jaundzimušais brīnums, vadītājam jāmīl savi dejotāji, valstij jāmīl savi cilvēki. Un jārūpējas par viņiem – tas ir tik vienkārši."
Citi "Provinces" stāsti
Kuldīgā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
