Šajā sētā aug zemenes, rododendri, baltegles, rozes, pavasarī uzplaukst narcišu lauks, bet vasarā – hortenzijas. Īpašu vietu „Strēlnieku” pagalmā izpelnījušās krāšņās peonijas, sauktas arī par pojenēm, pujenēm, Jāņu rozēm un svētajām rozēm. Šobrīd šie ziedi modē ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc Dombrovsku dārzu rotā aptuveni 40 peoniju šķirnes. Tām ir daudz labu īpašību - nav jāpārstāda, ir izturīgas, jo pārcieš gan salnu, gan krusu.
„Tā ir mana zemes banka,” saka Evita. Kamēr citi naudu iegulda akcijās, viņa pērk jaunas peoniju šķirnes, kas nav lēts prieks. Dombrovsku dārzā ir vecās šķirnes rozā, baltā un sarkanā krāsā, bet pārējās selekcionētas – tām ir stiprāki kāti, dažādu formu un lielumu ziedi, kā arī krāsas. Peoniju bagātīgos ziedus iecienījušas arī skudras, taču Evita to klātbūtni neuzskata par problēmu, jo, viņasprāt, dabā viss iekārtots, kā vajag.
Dārznieces padoms peoniju audzēšanai:
Dārzniece Maruta Kaminska norāda, ka skudras uz peonijām atrodas divu iemeslu dēļ – tās ēd laputis un tām patīk ziedu saldais nektārs. Ja uz ziedpumpura redzamas skudras, tas gan vēl nenozīmē, ka to apsēdušas arī laputis. Ziediem var nepatikt, ka uz tiem ir kukaiņi, tāpēc dārzniece iesaka ar tiem cīnīties, izmantojot tautas metodes, piemēram, apkaisot ar sodu.
Peoniju ziedēšanas ilgums atkarīgs no laikapstākļiem - ja termometra stabiņš sasniedz 30 grādu atzīmi, tās četrās dienās nozied. Evita skaistos ziedus skata visu to augšanas laiku – no brīža, kad sāk veidoties lapas, līdz zeme piebirst ar krāsainām ziedlapām.
Lai gan Evita strādā par floristi un ir ziedu salona īpašniece, viņa labprāt savu brīvo laiku pavada dārzā un apkopj puķes. „Zemē ielikt rokas un kājas – tā jau ir atpūta,” noteic ziedu entuziaste. Kad zeme izslāpusi, Egons palīdz aplaistīt dobes, iedzīt peoniju dobē mietus, lai brangie krūmi negāztos.
Dombrovsku pāra iepazīšanās arī saistīta ar puķēm – Egons kā toreizējais Dailes teātra aktieris bija ieskrējis nopirkt ziedus veikalā, kur par pārdevēju strādāja Evita.
Saimnieka pārraudzībā – mauriņš un koki
90. gados Egons kādu laiku studēja daiļdārzniekos, jo viņa vectēvs bija šī amata lietpratējs, taču ātri vien saprata, ka tas viņu nespēj aizraut, un studijas pameta. Šobrīd viņš ar prieku rūpējas par zāles pļaušanu un vislabprātāk to dara ar savu iemīļoto traktoru. „Tā ir tīrā bauda, tikai daudzviet sataisīti ierakumi, kas apgrūtina šī procesa baudīšanu,” par puķu dobēm noteic Egons. Viņš atzīstas, ka reiz nejauši izpostījis hortenzijas. Visas teritorijas nopļaušana aizņem pusotru dienu, bet sakopts mauriņš nodrošina ērču un čūsku skaita samazināšanos pagalmā. Pirmajā gadā, aizejot pāri pagalmam uz pirtiņu, saimnieks no baltām biksēm nolasījis 17 ērces.
„Jārēķinās, ka, ja ir viensēta, tad te būs visi,” noteic „Strēlnieku” saimniece, pastāstot, ka reizēm pa pagalmu skraida divi milzīgi, drosmīgi zaķi ar ausīm kā caurulēm, šad tad parādās arī pa kādam zalktim. „Mēs taču atnācām uz viņu teritoriju, nevis viņi uz mūsējo,” pārliecināta Evita, atklājot, ka labprāt uzņem dažādus ciemiņus un pret tiem izturas viesmīlīgi – zaķus cienā ar arbūzu mizām, čūskai ielej pienu padzerties. Vēl viena šī pagalma iemītniece ir bezastaina kaķene, kuru pamestu atrada Rīgas centrā. Melnā kaķene lieliski iedzīvojusies laukos, labprāt medī un savus upurus notiesā līdz pat astei. Kā saimnieki saka – izdevīgs kaķis.
„Kopš ir lauku māja, man vairs nav laika skatīties televizoru,” stāsta Egons Viņa kaislība ir koku stādīšana un audzēšana.
Saimnieks izrēķinājis, ka pēc 83 gadiem, kad koki būs krietni pieņēmušies izmēros, šajā sētā izskatīsies kā parkā.
„Strēlnieki” var dižoties ar 27 staltām balteglēm un ne tikai. „Koki ir mans. Populārākos kokus arī sazāģētus spēju atpazīt,” noteic Egons. Pirms diviem gadiem viņš iestādīja 30 egles un rūpējās par tām, kā pats saka, kā par saviem bērniem, bet visas, izņemot vienu, diemžēl aizgāja bojā.
Dārzā tver vieglumu
Astoņgadīgā meita Helma šogad veikusi pamatīgu ieguldījumu dārzā, jo ar viņai dzimšanas dienā sadāvināto naudu Egons norēķinājās par pasūtīto mēslojumu, jo tajā brīdī pie rokas nebija skaidras naudas. „Redzi, tu tagad visu mūžu atcerēsies, ko sev uzdāvināji astoņos gados – mēslu kaudzi,” tā Egons sacīja meitai.
Salīdzinot ikdienu pilsētā un laukos, tā ir kontrastaina. Reiz Evita pēc darba nedēļas Rīgā atbrauca uz „Strēlniekiem” tik sailgojusies pēc šīs vietas, ka uzreiz vilka cimdus un devās ravēt. „Noņem vismaz no pleca somu!” Egons pēc brīža sacījis sievai.
„Šeit tu ar ceļiem zemē iegulies, paņem enerģiju un atkal vari skriet pa Rīgas centru. Daba mīl līdzsvaru – vajag gan klusumu, gan bardaku,” pārliecināta Evita. „Šeit var par neko nedomāt,” kā galveno šīs vietas pozitīvo aspektu min Egons.
Gluži tāpat kā dzīvi arī dārzu Dombrovsku pāris šķietami tver ar vieglumu – tāda ir viņu nostāja arī par dārza darbiem. Reiz, lai pasargātu zemenes no augsnes izkalšanas un saglabātu ogas tīras, Evita ap stādiem aplika salmus, bet izrādījās, ka tajos palikušas vārpas, kuras pēc laika sāka augt. Viņa ar vieglumu vien noteica: „Lai aug, varbūt maizīti sanāks novākt.” Evita uzskata, ka dzīvē jāiemācās zelta vidusceļš – ikdienas rūpes nevar aizņemt prātu:
Tā dzīve ir tik īsa. Vajag priecāties, bet to nevar izdarīt, ja nepārtraukti skatās, kur nav izravēta dobe.
Kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska šovasar dodas ciemos pie dārzkopjiem – māksliniekiem, lai paraudzītos, kas aug viņu dobēs, siltumnīcās un pagalmos. Šī būs iespēja paskatīties uz kultūras personībām un autoritātēm no citādāka rakursa – sestdienās pulksten 18.20 raidījumā „Kultūrdobe”.
