Vēlme pēc dabas atved uz Upesgrīvu
“Godīgi sakot, man nepatīk dzīvot barā, es gribu sajust dabu,” teica Mārtiņš. Brīvības sajūta un bērni bija iemesls, lai meklētu vietu, kur brīvdienās atvilkt elpu no steidzīgās un ļaužu pārpilnās pilsētas, atzina aktieris.
“Mums ļoti gribējās to dabu. Mums bija lauki, mēs varējām braukt pie vectētiņa, bet jutām, ka esam tik liels kolektīvs, ka mums gribas pašiem savējo. Tad mums pilnīgi nejauši bija tāda iespēja to iegādāties. Patiesībā mēs nebijām to plānojuši. Laikam vajadzēja. Tā māja mūs atrada,” par sākotnēji plānoto brīvdienu māju sacīja Zane. Viņa atzina, ka nekad nebija domājuši, ka kādreiz šeit dzīvos pavisam. Taču izjūtot arvien lielāku vēlmi tur būt, jau kopš pandēmijas sākuma kāds visu laiku ir šajā vietā.
Teritorija ap māju ir gana liela, un, spītējot neauglīgajai augsnei, tur iestādīti koki, ierīkotas puķu dobes un siltumnīca. Gan Zane, gan Mārtiņš ar dārza darbiem saistīti kopš bērnības. Mārtiņš dzimis Sibīrijā, vēlāk pārcēlies uz dzīvi Rīgā, un vienmēr viņa ģimenei bija kāds mazdārziņš. Līdzīgi bijis arī Zanes ģimenei: “Man toreiz šausmīgi nepatika tas viss. Es īstenībā nekad nedomāju, ka man arī būs dobes un dārzs.” Viņa atminas kolhoza garās biešu vagas, uz kurām bija jādodas jau vasarā pēc pirmās klases pabeigšanas.
Dzīvē daudzas lietas mēdz mainīties, arī attieksme pret dārzu. Pavasarī Zanei patīk visu sēt – kā paliek kaut kur brīva vietiņa, tā iebaksta zemē kādu sēkliņu, turpretī rudenī ir bauda pielasīt pilnu bļodu ar pašas audzētiem labumiem: “Man patīk tā rūgtā smarža dārzā, kas ir rudenī. Ļoti. Pavasarī man patīk, ka zeme ir silta, ka var tajā iebāzt pirkstus.”
Dobju saskanīgais haoss
“Tiem, kam nav dārza, beidzot ir skaista vasara,” teica Zane, jo laikapstākļi būtiski ietekmē gan ražu, gan dārza darbus. Nesen piedzīvota ļoti lietaina un vēsa vasara, šogad tā ir izteikti sausa un karsta, tāpēc katru dārza sezonu jācīnās ar citām problēmām. Zanei šķiet, ka cilvēks nevar visu zināt un vienmēr būt pārliecināts, kā jārīkojas.
“Kā jebkurā jomā – jo tu dziļāk ej mežā, jo vairāk koku. Ja pirmajā gadā šķiet, ka viss tik forši sanāk, tad citu gadu tev sāk kaut kas nepatikt, kaut ko vajag pameklēt, tur kaut ko atrast,” teica Zane. Viņai labāk patīk dārzā darboties intuitīvi, tad vislabāk izdodas.
Ir problēmas, kuru risināšanai meklē papildu informāciju un nereti iegūtos padomus ņem vērā, taču ar to neaizraujas tik fanātiski, lai pirms miega iegrimtu dārzkopības grāmatās: “Kas attiecas uz kaut kādiem kaitēkļiem un slimībām, man liekas, es tāpat gadu no gada būšu pārsteigta un nesapratīšu, kas jādara.”
Dobēs valda saskanīgs haoss – blakus ir tomāti, gurķi, zaļumi, ziedi, kartupeļi un citi augi. Tomēr Zane atzina, ka viņai gribētos prast labāk plānot augu izkārtojumu dārzā: “Es zinu, ka zirņi uzlabo augsni. Es šogad speciāli samainīju – dobē, kur pirms tam bija gurķi, sasēju zirņus.” Daudzi augi paši negaidīti izdīgst no pagājušā gada sēklām, kuras nejauši iesējušās.
“Es tā baigi neaizraujos raut ārā visu. Man patīk, ka viņi nobirst smuki dārzā. Man ir žēl tos izraut, tad tie aug tur pa vidu,” par stādīšanas darbiem stāstīja Zane.
Viņas jaunatklājums šogad bija kaķu iesaiste dobju organizēšanā. Kad iestādītas, piemēram, bietes, kaķi glītajā rindā ievieš korekcijas – tad saimniece brīnās, kāpēc tās iesētas pa visu dobi, ja viņa stādīja vienā līnijā. Tāpat kaķi šogad izravēja kumelītes un dilles, tāpēc tās neizauga.
Taureņu skaistums un posts
Speciālistes padoms cīņai ar tauriņu kāpuriem
Visticamāk, ne visi tauriņi, kuri lidinās Vilsonu dārzā, ir kaitnieki, teica dārzniece Jūlija Vilcāne. Raibie taureņi sūc ziedu nektāru un tos citi cenšas pievilināt savos dārzos. Turpretī dzeltenie, kas ir kāpostu balteņi, gan grauž augus. Speciāliste pieļāva, ka dārzā ir vēl kādi kaitnieki, kuri palikuši nepamanīti, iespējams, cekulkodes, kas pēc skata ir līdzīgākas kodēm nekā taureņiem.
Šogad ar šādu problēmu saskaras daudzi dārzu īpašnieki, jo kukaiņi ir labi pārziemojuši. Viens no bioloģiskajiem līdzekļiem, kas palīdz cīņai pret šiem kaitniekiem, ir “Bacilons”, kas satur baktērijas, kuras apēdot, kāpuri aiziet bojā. Ar to vēlams apsmidzināt augus vakarpusē, ja tuvākajā laikā nav gaidāms lietus. Otrs bioloģiskais līdzeklis ir “Neemazal”. Tāpat var izmantot ķīmisku līdzekli “Mavrik”.
Ja dobju nav daudz, labākais variants ir kāpurus nolasīt ar rokām - mehāniski. Tāpat var mēģināt taureņus ķert ar dzelteniem līmes slazdiem. Kaitniekus atbaida izteiktas smakas, tāpēc augus var apsmidzināt, piemēram, ar ķiploku vai sīpolu uzlējumu. Tas gan palīdz tikai uz īsu laiku. Tauriņu kāpuru apkarošanai pelni nelīdz, turklāt tos nav vēlams bērt uz augu lapām, kā arī lietus tos ātri noskalo.
Vēl viens variants ir dārza tuvumā ierīkot putnu būrīšus, jo putni ilgākā laika posmā palīdzēs samazināt taureņu daudzumu dārzā. Taču jārēķinās, ka tie var, piemēram, apēst ķiršus vai saknābāt zaļumus.
Vēl nesen Vilsoni priecājās par taureņu uzlidojumu dārzam, iemūžinot tos fotogrāfijās. “Pirms divām nedēļām uz katra zieda bija taurenis. Te bija kā pasakā,” atcerējās Zane. Diemžēl prieks bija īss, jo kaitnieki sadēja dārzā kāpurus, kuri braši mielojās ar dobē atrodamajiem augiem. Vienu dobi īpaši iecienījuši baltas krāsas taureņi, bet citu oranži ar brūniem plankumiem. “Skaisti ir taureņi, bet pēc viņiem viss ir pliks noēsts,” teica Vilsone, kura, klausot ieteikumam pakaisīt dārzā pelnus, to izdarīja, taču tas nelīdzēja. Piemēram, zaļas krāsas kāpuri nograuza visus kāpostus. Biešu lapas tie pārvērta par sietiņu ar lieliem caurumiem.
“Katram vīrietim vajag savu kaktiņu”
“Dārzniece ir Zane, man jau tāpat pietiek, ko darīt,” teica Mārtiņš, kurš gatavojot jaunu sētu. Pirms diviem gadiem šķūnītī ierīkota Mārtiņa darbnīca. Tajā pie sienām ir grāmatplaukti, bet uz galda – darbarīki. “Es te līmēju krēslus kādreiz, kad uznāk luste pa rudens vakariem,” stāsta aktieris. Tāpat viņš izveidojis sētai uzbērumu, iztīrījis lielo šķūni, atjaunojis pirts iekšpusi. “Katram vīrietim vajag savu kaktiņu. Mēs jau par to smejamies, bet tā tas ir,” bija pārliecināts Vilsons.
Tomēr, kad sieva aicina palīdzēt lielākos dārza darbos, viņš nekad neatsaka.
Augstās dobes ir viņa veikums, ko Mārtiņš uztaisīja pirms aptuveni sešiem gadiem. “Es tās ieraudzīju un sapratu, ka tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Viens no iemesliem ir nabadzīgā augsne. Šādā kastē to ir vieglāk mēslot un uzturēt auglīgu,” stāstīja Vilsone. Viņai arī patīk organizētība, kas parādās dārzā līdz ar augstajām dobēm. Tās arī vieglāk ravēt, jo nav zemu jāsniedzas pēc nezālēm. Zane novērojusi, ka šovasar tās izkalst krietni ātrāk nekā citus gadus. Lai gan kastes nav siltinātas, daži augi tajās ir pat pārziemojuši.
Tāpat kā Mārtiņš neliedz palīdzīgu roku, arī dēli nāk palīgā, kad mamma aicina. Visvairāk viņi novērtē iespēju dārzā saplūkt piedevas brokastīm. “Neviens nav slinks no rīta aiziet uz dobi pēc svaiga gurķa vai uz siltumnīcu pēc tomātiem. Viņi paši sataisa brokastis un tad pa vienam iet uz dārzu pēc gurķiem un tomātiem,” stāstīja Zane.
Bruģēta siltumnīca
“Siltumnīca ir mana pasaule, kur es varu aiziet uz divām stundām – visas pazarītes izkniebt, nolasīt nesmukās lapiņas, piesiet tomātus, apčubināt tos, aplaistīt. Tas man īstenībā ļoti patīk,” teica Zane. Arī Mārtiņš pamanījis, ka sieva mēdz vakaros uz ilgu laiku nozust starp tomātu, gurķu, paprikas un aso piparu stādiem. “Tā jau liekas, ka tas ir ātri, ātri, bet, kad apskaties, pāris stundas pagājušas,” sacīja saimniece, atzīstot, ka nepamet sajūta, ka nepieciešama lielāka siltumnīca, jo visu, ko gribas, tajā vairs nevar sastādīt.
Siltumnīcai pa vidu ir izbruģēts ceļš, kas ir Mārtiņa roku darbs. “Kad uztaisījām siltumnīcu, uzlikām tās maliņas un kaut kā prasījās. Tur ir divi vienā – gan smuki izskatās, gan ērtāk pārvietoties pa siltumnīcu ar tīrām kājām, nav pa dubļiem jābrien,” par vīra veikumu lepna sieva. Virs augsnes salikti salmi, kas ir kā mulča. Kad to salaista, augsne ilgāk saglabā mitrumu, kā arī nezāles neaug tik naski.
Tiem, kas tikai plāno ierīkot siltumnīcu, Zane iesaka nepaslinkot un pirms katras stādīšanas sezonas nomazgāt siltumnīcas sienas ar tam paredzētu dezinfekcijas līdzekli, lai tās nekļūst par augu slimību pārnēsātājām: “Šogad bija ļoti auksts ārā, ļoti sala, bet man ļoti gribējās ātri visu sasēt. Es neizmazgāju siltumnīcu. Man nez kāpēc šķiet, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc šogad tomātiem neiet, kā gribētos. Tie kalst, bet brīžam izskatās, ka uzmetusies kāda slimība.”
Svarīgi palīdzēt saviem draugiem – augiem
Zanes tēvs bija vetārsts – tas bija ne tikai viņa darbs, bet arī sirdslieta. “Lai neaizmirstu viņu un visu to, ko viņš ir devis, mēs braucam pēc sūdiem,” par vērtīgo dārza mēslojumu stāsta Mārtiņš. To veda no Pļaviņām uz Upesgrīvu, lai izmantotu augļkoku mēslošanai. “Tas bija baigais ceļojums tāpēc, ka piekabe bija piekrāmēta tik pilna, ka gandrīz vilkās pa zemi. Tā mēs braucām caur Rīgu,” atcerējās Zane.
“Es to uztveru ļoti dabiski, jo tas ir tāds veids, kā sevi sakārtot, kaut ko darot,” sacīja Mārtiņš, "nav nozīmes, vai stāda kokus, ved mēslojumu augiem vai dara kādus citus dārza darbus. Laiks paskrien nemanot, taču tas viss šķiet ļoti normāli. Kaut gan nevienu brīdi nav tāda sajūta, ka es gribu kaut ko atpakaļ – es gribu tagad dabūt to ābolu vai to ķirsi. Nē, man tas absolūti nav svarīgi. Man galvenais ir palīdzēt saviem draugiem.
Darbojoties savā pagalmā, apgūtas un atsvaidzinātas daudzas prasmes, piemēram, mūrēšana, darbošanās ar kokiem, un, iespējams, neapzināti tās noder arī lomās."
Par dārza nozīmi dažādu kultūras personību dzīvē un viņu problēmas un padomus saistībā ar to uzzini Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdobe” kopā ar žurnālisti Henrietu Verhoustinsku sestdienās pulksten 20.45.
