Suņa dēļ izvēlas dzīvi laukos
“Mēs esam pilnīgākie rīdzinieki,” izskan frāze no Jura, un tam grūti noticēt. Gan Laura, gan Juris tik organiski iederas mežmalā iekoptajā dārzā, pārzina augus, to kopšanu un praktisko pielietojumu. Izrādās, pilsētnieki, pārceļoties uz dzīvi laukos, par zemes darbiem neko nezināja. “Atbraucām pilnīgi duraki. Sākumā kokus zāģēju ar fuksīti. Pēc tam, kad to nozāģē, paiet viena diena un tas vēl jāatzaro, jāsadala, jāsagarina. Visu ar roku. Tikai nākamajā ziemā nopirkām normālu zāģi,” par iesākumu stāsta Juris. Arī māju aktieris cēla pats, turklāt to izdarot ar lielu rūpību un precizitāti.
Šajā vietā Hirši dzīvo kopš 2008. gada. Lēmumu pārcelties uz laukiem palīdzēja pieņemt tovasar viņiem pieklīdušais suns, kurš pats izvēlējās šo vietu par savām turpmākajām mājām. Kas nekait vasarā, bet tai sekoja rudens, kas saimniekos raisīja domas par to, ko tālāk darīt – suns liels, dzīvoklī tam būtu par šauru, taču māja vēl nebija pabeigta. “Tā mēs palikām suņa dēļ šeit dzīvot. Kā būtu dzīve iegrozījusies, ja suns nebūtu atnācis, kas to zina, bet mēs palikām un sapratām, ka var te dzīvot,” saka Juris, piebilstot, ka teātrī daži kolēģi joprojām nesaprot, ka ir iespējama dzīve arī laukos.
Tagad Hirši rūpējas arī par pulciņu vistu. “Tas ir mūsējais “kovida” trakums,” par dzīvniekiem teic Laura. “Tad, kad pagājušogad sākās pirmie ierobežojumi, mēs aiz “darīt nav ko” uzbūvējām kūti un iegādājāmies vistas”.
Savulaik, iegādājoties zemi, lielākoties to klāja brikšņi. Pretēji ikdienai Rīgas dzīvoklī, kur daudz laika sanāca pavadīt, nīkstot iepretim televizoram, tagad viņi saprot, ka kaut ko darot, kustoties, labāk jūtas, jo šeit darbi nekad nebeidzas. “Kad šo vietu reģistrējām, prasīja, kā sauks. Teicām, ka “Jurģi”. Nevis ar domu, ka jaunākais dēls ir Jurģis, bet, ka Jurģi latviešiem ir svarīga diena, kad viņi pārvācas. Bet vispār es domāju, ka vajadzēja saukt par “Eglītēm”, jo te ir pilns ar eglēm,” spriež saimnieks.
Izglābj Latvijas Nacionālā teātra egles
Speciālistes padoms cīņā ar tīklkodēm:
Valsts augu aizsardzības dienesta speciāliste Anitra Lestlande skaidro, ka trihogrammas nav paredzētas ievu tīklkožu apkarošanai, jo tās dēj olas citu kaitēkļu olās, taču, kad ievas klāj tīkls, zem tā jau ir izšķīlušies kāpuri. Kokam var palīdzēt, to noskalojot ar augstspiediena mazgāšanas ierīci vai mehāniski noslaukot, piemēram, izmantojot slotu.
Šie kaitēkļi savairojas periodiski, īpaši daudz to bija 2019. gadā. Pagājušogad un šogad to ir krietni mazāk. Tie nespēj nobendēt ievu koku, pat ja pāris gadus pēc kārtas apēd visas tā lapas. Tās nākamajā pavasarī plaukst atkal. Speciāliste atzīst, ka koku nevajadzēja nozāģēt. Tīklkodēm garšo tikai ievas. Ja teritorijā ievu nav daudz, tām ātri aptrūkstas pārtikas un, ja šie kaitēkļi nav kārtīgi paēduši, tie nespēj iekūņoties un vairoties.
“Es, šeit dzīvojot, sapratu, cik ārkārtīgi dažādas var būt egles,” ar apbrīnu saka Juris. Viens no viņa lielākajiem lepnumiem un ieguldījumiem šajā dārzā ir Ziemassvētku eglītes. Tās rotāja Latvijas Nacionālo teātri Ziemassvētku izrādēs, taču svētki reiz beidzas un dekorācijas tiek noņemtas.
“Man vienmēr ir žēl, ka beidzas Ziemassvētki. Man ļoti patīk tas laiks.
Tad tās eglītes vāca nost, un man liekas ļoti apbēdinošs brīdis, kad vāc nost Ziemassvētku rotājumus un eglītes, man liekas kaut kas ir nomiris,” stāsta aktieris, kurš nolēma mēģināt skujkokus paglābt no drošas bojāejas.
Koki bija ļoti novārguši, tie automašīnas salonu piebirdināja pilnu ar skujām. “Mēs dikti lolojām, laistījām, bet kādas piecas vai pat vairāk aizgājušas bojā,” teic Juris. Viņš ir pikts uz tirgotājiem, kuri piepilda podiņus ar māla piku un tajā iesprauž egli bez saknēm.
Rindas galā aug vismazākā egle, kā Juris saka – varone. Tā reiz jau bija gandrīz nomirusi, tā teikt, piedzīvojusi klīnisko nāvi, taču Juris ar to cītīgi runāja, slavēja, pielabinājās un eglīte izdzīvoja.
Kažokāda ziemā silda, vasarā sargā ķiršus
Saka, ka ar augiem vajag runāt, un Hirši to izmanto, gan paslavējot tos, gan reizēm piedraudot. Viens no trim ķiršu kokiem reiz sāka vārguļot: “Laura viņam atklāti pateica – ja viņš vēl vārguļos, viņš tiks nozāģēts. Jūs nevarat iedomāties... Mēneša laikā tas uzplauka tā, ka apdzina visus pārējos. Vienkārši saka – vajag runāties ar viņiem.”
Lai pasargātu ogas no ēdelīgiem strazdiem, izmēģinātas dažādas metodes – čaboši, graboši, spīdīgi un kustīgi priekšmeti, tīkli – nekas nelīdzēja. Tā kā Juris ir mednieks, viņa medījumam atrasts lielisks pielietojums – ja bebra kažokādu iekar kokā, putni no tā turas pa gabalu. “Tas ir labākais līdzeklis pret strazdiem, jo strazds domā, ka tas ir dzīvnieks, viņš nenāk klāt,” teic Laura, piebilstot, ka var izmantot arī kāda cita dzīvnieka kažokādu.
Darbs ar koku raisa domas
Augsne šajā vietā diemžēl ir nabadzīga. Lai iestādītu, piemēram, koku, ņem ārā “beigto” zemi un tās vietā iestrādā ar trūdvielām bagātāku augsni. “Ja ir tāda ļoti trekna zeme, kad iedur lāpstu un ieliec, tad ir labi, bet mums tādas nav. Tāpēc arī man nav liela, skaista puķu dārza,” teic Laura.
Lielākā daļa pagalmā esošo augu ir dāvināti, paši nav pirkuši gandrīz nevienu. Daudziem augiem Hiršu dārzā, īpaši kokiem, piešķirti vārdi. Reiz kaimiņiene Janīna atnesa pavisam nelielu kastaņu kociņu, kam bija izdīgušas saknītes. Juris to atstāja turpat dārzā uz baļķiem un par to aizmirsa. Pēc mēneša pamanīja, ka tas nav aizgājis bojā, un nodomāja, ka, ja tik ilgi izturējis, pelnījis iespēju augt augsnē. Tagad tas tīri labi iejuties.
Jura tētis strādāja par koktēlnieku un arī dēlu nedaudz apmācīja. “Man vienmēr ļoti paticis koks, brīnumaina lieta, kāds tas ir, kad tu viņu noēvelē, noslīpē un tad pēc tam uzklāj laku... Koks vispār ir ļoti patīkams, silts materiāls,” saka Juris, pastāstot, ka šobrīd dēlam taisa koka bāra leti. Viņš novērojis, ka, piemēram, ceļot māju, izgatavojot bāra leti vai citviet strādājot ar koku, ļoti darbojas smadzenes: “Nezinu kā citiem cilvēkiem, bet tieši tad man iet baigi tā domāšana un dzirksteles šķīst. Kad apsēdies ar aliņu, tad nē, tad ir slinkums. Tas nav radoši, bet ir vajadzīgs atslābums, jo nevar muskuli visu laiku trenēt.”
Tīklos sapinusies ieva
Kādreiz pagalmā auga ievu koki, kuri Jurim ne pārāk patika, jo tie ļoti “kāvās”: “Ieva izaug no zemes, zars nolaižas lejā, ieiet zemē, izdzen jaunu sakni, un ieva ir tā sazarojusies, ka tu cērt zaru un otrs zars iemauc pa ģīmi.”
Saimnieki koku nocirta, jo to pārklāja tāds kā zirnekļa tīkls, kurš pat atgādināja plēvi, un zem tā – kāpuri. Skaisto koku bija apsēdušas tīklkodes. Mēģinot glābt koku, Hirši iegādājās bundžiņu ar trihogrammām, cerībā, ka nelielie kukaiņi tiks galā ar nevēlamajiem kaitēkļiem. Tomēr tā nenotika un saimnieki nolēma koku nocirst.
Talka kā iegansts satikties
Hirši saimnieko divus hektārus lielā platībā un atzīst, ka grūti pagūt izdarīt visus darbus. “Daba noteikti ir stiprāka par diviem cilvēkiem,” atzīst Laura. “Mēs netiekam galā, daba nāk virsū. Aizaug viss. Tu vienā galā pabeidz, skaties – otrā galā jau atkal viss aug ciet,” bilst Juris, sakot, ka diena ir par īsu, lai visu pagūtu apdarīt. “Liekas, ka diena ir gara, bet, kā tu pieķeries, sāc darīt, tā laiks ir paskrējis un tā vairs nav. Lai to visu izdarītu, vajag divus cilvēka mūžus,” nosaka aktieris.
Steidzīgajā laikmetā bieži vien pat neatrodas laiks satikt savus tuvos, lai mierpilni pasēdētu, kopīgi pagatavotu ēst un pavadītu laiku.
Juris saprata, ka vajag darīt citādāk, – nevis aicināt visus uz pikniku, bet gan uz talku, jo, ja lūdz palīdzību, tad radinieki un draugi pacenšas izbrīvēt laiku. Norunātajā dienā sabrauc talcinieki, lai vienu zemes gabaliņu iztīrītu no avenēm un krūmiem. Tā kā darbaroku daudz, laukums ātri top tīrs. “Es saku: “Aiziet – alus un šašliks!” Brālis Oskars saka: “Tev tagad baigi neizdevīgi – mēs te neko neizdarījām un tu jau tagad visus cienā, mēs pēc tam nestrādāsim.” Es saku: “Es jau to talku izdomāju, lai jūs atbrauktu, tāpēc ka tāpat jau neviens nevar atbraukt, visi aizņemti”.”
Vieta glabā siltas atmiņas
“Aktierim profesijas muļķīgā lieta ir tā, ka tu neredzi sava darba rezultātu. Nekad. Bet te tu kaut ko izdari, un ir rezultāts. Nopļauj zāli, cik smuki! Uztaisi ugunskura vietu. Staigā, skaties un priecājies,” ar prieku teic Juris. Dārza darbi Laurai traucē, īpaši ražas laikā. Tad izteikti piezogas sajūta, ka diena ir par īsu, neko nevar paspēt un darba pienākumi tiek atlikti uz vēlām nakts stundām, lai diennakts gaišajā laikā pagūtu gan parušināties dārzā, gan konservēt gardumus ziemai.
Pašiem veidojot vidi sev apkārt – stādot, izgatavojot, taisot –, ar katru vietu un lietu saistās īpašas sajūtas.
“Man uzreiz ir vesela atmiņu gamma, kā tapa koka laipa pie upes un kā mēs pirmo reizi gājām peldēties, kā mēs tur laivu piesējām... Tas jau ir savs tagad. Latvietis jau ir tāds privātīpašniecisks radījums. Vajag viņam to savu kaktiņu, savu stūrīti zemes,” saka Juris, atzīstot, ka pārvākties uz šejieni bija veiksmīgs lēmums. “Es domāju, ja nebūtu Lauras, šāda lēmuma nekad nebūtu bijis. Es dzīvotu pilsētā un prātā neienāktu pārvākties uz laukiem, bet Laurai bija sapnis par savu māju.” Aktieris spēj iztēloties, ka reiz atkal dzīvos galvaspilsētā, taču atzīst, ka to vairs nekad negribētu.
Dārzs kā iedvesmas avots, miera osta vai laika zaglis – iepazīsti Latvijas kultūras personību dārzu dažādību kopā ar žurnālisti Henrietu Verhoustinsku raidījumā „Kultūrdobe” sestdienās pulksten 20.45.
