Barikāžu laikā Ivars bija 35 gadu vecs, precējies, sieva mājās audzinājusi mazos bērnus. Strādāja agrofirmā "Uzvara" par smagās tehnikas vadītāju. 1991. gada 13. janvāra vakarā smagā tehnika tika piekrauta ar šķembām, ar būvmateriāliem, blokiem un kolonnā devās uz Rīgu, Zaķusalu.
"Pārdomas bija, ka jāiet, ka nevar [palikt malā]. Jutu, ka būs sava valsts," klāsta Ivars.
Zaķusalā pirmā ieradusies smagā tehnika no Ādažiem, bet baušķenieki ar savu smago tehniku veidojuši otro ķēdi ap televīzijas centru. "Tur viss bija sakoordinēts, kur mums bija jāgriežas nost, kas ap studiju, kas palika uz tilta, kur trolejbuss griežas uz Zaķusalu. Tur bija salikti betona bloki," saka Ivars.
Baušķenieks atceras, ka 1991. gada 20. janvārī, kad notika apšaudes, iekritusi viņu maiņa. Nakts bijusi samērā skaidra, mazliet dūmakaina, ložu skaņas nevarēja dzirdēt. Zinājuši par šaušanām, taču par tajās ievainotajiem un nogalinātajiem uzzinājuši nākamajā rītā, kad devušies mājup.
"Bija tāda jocīga sajūta. (..) Atceros, ka Zaķusalā viendien bija aptuveni nulle grādu, sniega praktiski nebija, bija kailsals. Mēs vēl spēlējām futbolu, lai pakustētos. Un tad pēkšņi baļķvedēji atveda trīsmetrīgas egles un priedes. Mēs likām tādus kā "ežus", tas bija domāts – ja gadījumā kāds desants nāktu no augšas ar helikopteriem. Tad vēl notinām ar dzeloņstieplēm, izveidojām mākslīgus šķēršļus.
Protams, sapratām, ja nāktu ar ieročiem, tad būtu, kā būtu," atzīst Ivars.
Barikāžu stāsti
Latvijas Radio Ziņu dienests šo gadu ir sācis ar īpašu projektu – „Latvijas valstij nozīmīgi datumi – cilvēku stāstos”.
Latvijas Radio visu šo gadu atcerēsies tos cilvēkus, kas piedalījās valstij nozīmīgos notikumos un kuru dzīves cieši savijušās kopā ar mūsu valsts, Latvijas likteni. Šo projektu Latvijas Radio sāk ar jaunāko laiku vēsturi un nozīmīgu notikumu – janvāra barikādēm, kas lika ļoti daudziem pulcēties Rīgā un sargāt trauslo brīvības elpu.
Vēlāk viņš devies uz Pierīgu strādāt par agroķīmiķi, nokārtojis invaliditātes grupu – veselības problēmas sākās pēc aizvadītā laika glābšanas darbos Černobiļas atomelektrostacijas avārijā.
"Es trāpīju tajā pirmajā ap 1000 cilvēku partijā, kas brauca palīgā no Latvijas. No darba vietām mūs savāca – šoferus, pavārus, mediķus utt. Mums pateica, ka uz 45 dienām jādodas kaut kādās mācībās. Neko jau neviens neteica. Un tas jau arī deva izpratni turpmākajai dzīvei. Es sapratu, ka tā padomju sistēma ir totāli sapuvusi no saknēm līdz galotnēm – vieni meli un krāpšanās. Tāpēc jau arī gājām uz Baltijas ceļu un uz barikādēm.
Neviens nedomājām par kaut kādiem apbalvojumiem; vismaz es domāju, ka tā turpināties vairs nedrīkst," atzīst Ivars.
Viņš saka, ka tagad mums ir sava valsts. Taču daudz kas, pēc viņa domām, tiek darīts aplam un ir pieļautas kļūdas, kā dēļ daudzi iedzīvotāji aizbraukuši no Latvijas.
"Mums arī bija ģimenē brīdis, kad visi trīs bērni bija izbraukuši, katrs savā valstī strādāja. Tāpat ļoti skumji, ka ir izveidojusies divkopienu valsts. Rīga ir valsts valstī. Krievvalodīgie varētu vairāk saprast mūs un varbūt arī reizēm mēs viņus, varbūt tad būtu mazliet vieglāk, jo mēs veidojam tautu," spriež Ivars.
