Bez cilvēku atbalsta nebūtu ne cerību, ne sapņu. Tā Austris Augusts teicis ne vienā vien intervijā pirms šīs un saka arī šoreiz.
Viņa vārdu plašāka sabiedrība uzzināja pirms diviem gadiem, kad Austris cīnījās par dzīvību. Viņam bija nepieciešama aknu transplantācija, ko tobrīd Latvijā valsts neapmaksāja. Austrim to veica Igaunijā.
“2016. gada 1. decembrī notika operācija, un tad jau jā, ir jau divi pirmie decembri pagājuši. Divas svētku dienas, kuras esam ģimenes lokā arī atzīmējuši, jo tās dienas ir tādas īpašas,” atzīst Austris Augusts.
Austrim nesen sācies trešais jaunās dzīves gads.
Drīz pēc operācijas Austris skaitīja medikamentus, kas ik dienu jālieto, lai organisms pieņemtu jauno orgānu. Kopš tā brīža viss ir mainījis.
“Kad es dodos uz Igauniju pie ārstiem uz pārbaudēm, praktiski katru reizi, kad es dodos, ir kāds no imūnsupresantiem - šīs devas tiek samazinātas, kas ir. Tas ir ļoti labi, kas liecina par to, ka organisms jau ir pieradis,” stāsta Austris.
Tiklīdz ārsti atļāva, Austris atsāka nodarboties ar sportu.
Pagaidām piebremzējis ar mērķi noskriet pusmaratonu. Tāpēc skrien un daudz brauc ar velosipēdu savam priekam.
Austris uzsver – viņš ir pierādījums tam, ka pēc aknu transplantācijas var dzīvot pilnasinīgi.
“Man ir dzīve pirms transplantācijas un pēc. Es neatceros vairs to laiku, kad es biju pilnībā vesels, kad tie bija sākumskolas, pirmais vidusskolas gads, es par to vairs tik daudz neatceros,” atzīst Austris.
Taču Austris labi atceras, kad vācot līdzekļus operācijai, kāds komentāros ierakstījis, ka ģimene taču var pārdot visu, iekaitot dzīvesvietu.
“Skarbā patiesība ir tāda, ka, pat pārdodot visu, ar to summu nepietiek, un tad nu tā ir, tās summas ir augstas,” saka Austris.
“Lai cilvēki zina, kuri man ir palīdzējuši, lai viņi zina par to, kā man iet, kā man sokas un ka man viss ir kārtībā, liels paldies viņiem, neatkarīgi no tā, kāds tas ieguldījums ir bijis, kaut vai emocionāls, un man tīri domās un varbūt lūgšanās, ticību par to, ka viss izdosies. Paldies viņiem, jo man tas ir mainījis dzīvi,” atzīst Austris.
Šajā gadā veselības stāvoklis ļāvis atsākt darba gaitas. Austris stāsta, ka strādā draugu darbnīcā, restaurējot auto rezerves daļas.
Viens no hobijiem, kas neļāva nolaist rokas slimības laikā un uzmundrina arī pašlaik, ir fotografēšana Iecavas parkā.
“Es nāku uz šejieni fotografēt. Es zinu savus stūrīšus, kur esmu labas fotogrāfijas uzņēmis, un man patīk šī vieta,” atklāj Austris.
Lielu prieku radījusi ziņa, ka aknu transplantāciju beidzot apmaksā ar Latvijā.
“Man ir liels prieks par to, ka valsts ir uzņēmusies nu atbalstīt cilvēkus, kas nonāk šādās grūtībās, jo, raugoties uz sevi, kā man bija, ja man nebūtu mani vecāki, kā arī ieinteresētie ārsti, kuri vēlētos man palīdzēt, es, visticamāk, saviem spēkiem nebūtu spējīgs, esot slimības gultā, esot slims, es nebūtu spējīgs novest šo lietu līdz galam. Jo viens atteikums vai viena kaut kāda informācijas nepietiekamība, un tev vienkārši nolaižas rokas, jo tu jau tā esi izsmēlis savus spēkus, un tāpēc man ir liels prieks, ka valsts ir apņēmusies, un tas jau reāli notiek,” saka Austris.
“Man patīk valsts, man patīk Latvija ar visu to, kas šeit notiek. Nevienā valstī nav pilnībā viss kārtībā, un ir kā ir, neesmu zaudējis cerību, man patīk Latvija. Man patīk mūsu zeme. Man patīk, ka te ir mana ģimene, te ir mani draugi,” viņš piebilst.
