Ne visiem bija pieejami nelieli radiouztvērēji, kurus var nēsāt līdzi. Tāpēc, kad tika ziņots par svarīgākajiem jaunumiem, ne vienmēr to varēja turēt piespiestu tikai pie savas auss. Ar informāciju bija svarīgi dalīties arī ar citiem. Rīdzinieki tika aicināti ieslēgt un ielikt atvērtos logos tranzistorus uz Latvijas Radio pirmās programmas viļņa. Latvijas Tautas fronte lūdza to īpaši darīt armijas daļu tuvumā, kā arī tur, kur cilvēki apsargā objektus.
Antas Bušas uzdevums bija gādāt par to, lai ziņas no parlamenta jeb toreizējās Augstākās Padomes nonāk pie tautas.
"Mums Preses centrs bija te – divi logi, kur apsardze, un nākošie trīs logi bija Preses centrs Augstākajai Padomei. Mēs vērām vaļā logu un ielikām iekšā televizoru, lai cilvēki, kas te stāvēja, varētu redzēt notikumus arī televīzijas translācijā.
Tajā laikā, kad tika pieņemts lēmums par diennakts darbību, es atrados patiesībā viena pati šajā Preses centra radio studijā un plenārsēžu zālē vienlaicīgi," stāsta Buša.
Uz aicinājumiem pēc papildspēkiem tik ātri nevienu atrast neizdevās. Vajadzēja gan gatavot ziņas, gan palīdzēt ar kontaktiem un tulkošanu daudzajiem ārzemju žurnālistiem. Vēl – ik pa laikam skriešus tikt līdz Radiomājai un atpakaļ.
"Man bija jāsteidzas ļoti steidzīgi, jo man zvans atskanēja Augstākajā Padomē, kad kāds deputāts zvana no Maskavas, piemēram. Un man bija vienkārši dažās minūtēs jānokļūst pie telefona augšā Radiomājā.
Tas bija pats sarežģītākais priekš manis, nodrošināt šo darbību tā, lai nejustu klausītāji, ka es vispār kādreiz skrienu pa kāpnēm pēdējā mirklī, lai tiktu pie mikrofona," atceras Buša.
Tāpat kā deputātu vairākums, arī žurnālisti un Augstākās Padomes darbinieki naktis pavadīja parlamentā, kur tika pieņemti lēmumi.
"Es biju tik pārgurusi un aizmigu turpat uz tā sēžu zāles galda un krēsla sēdēdama," norāda Buša.
Barikāžu laikā mājās būt nav sanācis kādas 10 dienas. Ar bērniem satikties – vien īsos brīžos. Un raidīt prom no bīstamā, pa radio sakot: "Es zinu, ka jums arī gribas būt kopā, varbūt ar saviem vīriem vai brāļiem. Ar saviem iemīļotajiem, jo te, šajā naksnīgajā Doma laukumā, ir ļoti skaisti, un ir ārkārtīgi skaisti sajust sev apkārt tik vienotu mūsu latviešu tautu kā vēl nekad. Un tomēr es atkārtoju vēlreiz – sievietes un bērni, labāk brauciet mājās šonakt."
Bušas dēlam Krišjānim tajā brīdī bija pieci gadi. "Viņš ar tēvu bija atnākuši, lai mani satiktu. Stāvēja pie Saeimas frakcijas mājas, Krišjānis uz pleciem... Bet es nevarēju parunāties. Praktiski uz kaut kādām pāris minūtēm tikai," atceras žurnāliste.
Viņa atceras briesmu gaidu sajūtu. Bijusi arī informāciju, ka no rīta gaidāms uzbrukums Augstākajai Padomei. Pēc Bušas domām, baznīcai un tās zvaniem tajā laikā bijusi liela nozīme.
"Mēs stāvējām un skatījāmies uz baznīcas pusi tajā ļoti drūmajā momentā, kaut kādā 19. datuma vakarā. Un bija tāda nomācoša noskaņa, tumsa un nakts patiesībā tad, kad jau Augstākā Padome strādāja diennakts režīmā. Un tajā pārtraukumā mēs stāvējām ar Albertu Belu pie loga, un viņš tad tā paskatījās un teica – baznīca mums sola atkāpšanās ceļu. Tad, acīmredzot, ir bijušas kaut kādas sarunas par to, ka tur varētu būt kaut kāds patvērums," stāsta Buša.
