Vārds – Abduls Hamids Adžems. Divu bērnu tēvs. Sīrijā strādāja par inženiera palīgu uzņēmumā.
Sirmiem matiem, biezām ūsām, lielās brillēs un ar rūpīgi aizpogātu rūtainā krekla krādziņu 62 gadus vecais Abduls Hamids Adžems ir enerģiskākais no vīru bariņa, kas stāv pēcpusdienas saulē un gaida pie palīdzības zupas virtuves durvīm. Abduls ir gatavs runāt par politiku, par to, kas notiek viņa dzimtenē un pasaulē. Sīrijā viņš strādājis par inženiera palīgu uzņēmumā un teic, ka savu mūžu nebūtu iedomājies, ka nāksies bēgt un lūgties žēlastību. To, ka karš tuvojas, viņi esot jutuši līdz ar diktatūru, kas valstī kļuvusi arvien stingrāka.
„Mēs pametām mājas no rīta, atstājām visu, pilnīgi visu, ja nu vienīgi paķērām līdzi kādas drēbes. Mēs redzējām bumbas, kā šauj, kā nogalina, palīdzējām ievainotajiem,” Abduls atceras pēdējos brīžus dzimtenē.
Abduls ir ļoti skeptisks un ļoti uztraucies par to, kā pasaule palīdz atrisināt konfliktu Sīrijā: „Es nedomāju, ka lielās varas dara pietiekami. Tās neatbalsta cilvēkus, un, manuprāt, iedibināt mieru Sīrijā būs ārkārtīgi grūti, tāpat kā atjaunot to tādu, kāda tā bija.”
Abdulam ir divi lieli bērni. Sīrijā viens studēja ekonomiku, otrs - angļu valodu. To visu nācās pamest, tagad Turcijā viņi atraduši darbu rūpnīcā un visi kopā savelk galus.
Viņš teic, ka pie prezidenta Bašara al Asada varas nevienam nav bijis ļauts atklāti izteikties un vismaz te, būdams bēgļu gaitās, viņš to var atļauties. Tas ir svarīgāk pat par ēdienu un dzērienu, Abduls saka.
„Vai es vēl ko varu pateikt?” viņš vaicā un tad saka:
„Es vēlos pateikties Turcijas varas iestādēm par palīdzību mums kā bēgļiem. Nedz Eiropa, nedz Jordānija vai Libāna nav mums izrādījusi tādu palīdzību un uzmanību, kādu mēs būtu pelnījuši. Tur mūs atgrūda. Eiropa nav pieņēmusi nevienu no mums, bet Turcija ir uzņēmusi divus miljonus.”
Kad vaicāju Abdulam, kādēļ, pēc viņa teiktā, Eiropa negrib Sīrijas bēgļus, viņš īsti neatbild, bet saka, ka zina to, ka Eiropā var nokļūt vienīgi nelegāli pāri ūdeņiem laivās.
