Ferida ir piecu bērnu māte, viņas vīrs karā gājis bojā.
Ferida Aigina ir maza auguma, dzīslotām rokām. Lielais, melnais lakats, kas pilnībā nosedz galvu un plecus, uz krūtīm sasiets mezglā, mugurā gara, vīna sarkana, gandrīz violeta kleita, tai pāri tamborēta balta veste.
Kā katru dienu pulksten divpadsmitos viņa nāk uz zupas virtuvi pēc savas dienas devas. Ferida ir turciete, agri zaudēja vecākus un viņu kā bāreni un vēl pavisam jaunu, četrpadsmitgadīgu meiteni, izprecināja vecākam vīram uz Sīriju par trešo sievu. Par Feridas eksistenci visus šos gadus nezināja nedz viņas dzimtās Turcijas, nedz Sīrijas varas iestādes. Dzīvojot mājās, lielajā ģimenē, viņas vārds nekad neparādījās dokumentos, un tā Ferida arī būtu savu mūžu nodzīvojusi, ja vien nesāktos karš.
Vīrs gāja bojā, ģimene saira. Un, lai glābtos no nāves, Feridai nācās atgriezties dzimtenē – Turcijā.
Stāvot ar zupas spainīti karstajā dienvidu saulē, lai arī savā zemē, arī šeit viņa ir cilvēks bez piederības.
Feridai palīdz starptautiskās organizācijas, bet tas nav viegli. Līdz ar lielo bēgļu straumi Turcijas varas iestādes ir piesardzīgas - nepalīdz pat tas, ka, būdama tik daudz gadu prom no dzimtenes, Ferida joprojām ir saglabājusi vienīgo un ļoti stipro saikni ar to – turku valodu.
Ferida daudz par sevi nestāsta, vien min, ka pašai ir pāri sešdesmit, ir divas meitas un trīs dēli. Māsas dēls karojot Sīrijas valdības armijā. Par viņu nav ziņu jau piecus gadus. Gandrīz uz ikvienu jautājumu viņa atbildi sāk ar to, cik ļoti gribētu kļūt par Turcijas pilsoni, jo tas ir viņas izdzīvošanas jautājums: „Man nav neviena šeit, bet man ļoti nepieciešama pase, lai varētu dabūt atbalstu un nopirkt zāles.”
Taču ārēji Ferida nav nelaimes sagrauta vai vismaz to neizrāda. Viņa smaida, runā ar citām sīriešu sievām, kas tādiem pašiem saiņiem rokās stāv garajā rindā pēc ēdiena. Te viņu visi pazīst un sveicina.
Tā jau trīs gadus Ferida dienu dienā nāk uz zupas virtuvi, kas iekārtota netālu no centra Sīrijas robežai tuvu esošajā lielajā pilsētā Gaziantepā. Šajās ielās mīt daudz Sīrijas bēgļu. Ar plaukstu piesegusi acis, lai spilgtajā saulē redzētu runātāju, Ferida labprāt nofotografējas. Te nav viņas māju, un dienas ir lēnas. Gaidīt ir Feridas lielākais darbs. Taču te nešauj un nekrīt bumbas kā Sīrijā, Alepo, ir ēdiens un ir dzīvi cilvēki. Ferida savelk ciešāk melnā lakata stūrus, paceļ plastmasas maisiņu ar zupas trauku un aizsoļo pāri trokšņainajai ielai – gaidīt…
