Latvijas Radio sērijā "Bēgļi ceļā uz Eiropu" stāsta par Karlu no Kotdivuāras. Uz Eiropu viņš atceļojis laivā.
Karlu Latvijas Radio satiek Maltā, pārsimt metru no bēgļu centra pie pamestas daudzstāvu mājas, kur, slēpjoties no karstās saules mūra nama paēnā, kopā ar citiem jau no agra rīta viņš gaida darbu. Gaidīt darbu - tas nozīmē vairākas stundas stāvēt apļveida krustojuma malā un cerēt, ka kāda brīdī piestās auto un šoferis salīgs palīgos – visbiežāk celtniecībā, labot ielas, izvest atkritumus.
Karls ir jauns, spēcīgs un dusmīgs. „Gadu no gada te brauc žurnālisti, viņi redz, kur mēs dzīvojam, kur mēs guļam. Dzīve iet uz priekšu, bet nekas nemainās, mēs esam noguruši,” saka Karls. Viņš ir skarbs.
Viņš ir no Kodivuāras Āfrikā un kopā ar daudziem citiem no Lībijas krastiem laivā vispirms atceļoja uz Itāliju, Lampedūzas salu, kas labi pazīstama ar to, ka uzņem daudzus tūkstošus bēgļu. Četrus gadus dzīvojis Itālijā, tagad pārcēlies uz Maltu.
„Sākās karš. Un tad, kad sākas karš, tev ir tikai viena doma un viens uzdevums - glābt dzīvību,” tā Karls.
Ļoti daudzas no laivām, kas pamet Ziemeļāfrikas krastus, ir ārkārtīgi sliktā stāvoklī. Tās nogrimst. „Tad, kad dzīvība ir briesmās, tu par to nedomā. Saproti?” Karls atbild.
Viņa ģimene joprojām ir Kotdivuārā, arī atvase, ko viņš neesot redzējis. Kā būs tālāk - nezina. Darbs ir nepastāvīgs. Piemēram, šonedēļ pie apļa nosēdējis tukšā, neviens nav apstājies un piedāvājis darbu.
„Paskatieties, kā mēs te klīstam. Visur, kur dodies, ir viens un tas pats. Eiropā visur ir viena un tā pati attieksme. Eiropieši nedzīvo kā mēs, pat tad, kad atbrauc uz Āfriku, tā nedzīvo, pat mēs savās mājās nedzīvojam tādos apstākļos kā šeit,” Karls saka.
Viņaprāt, lielākā problēma ir tā, ka, Eiropā nonākuši, bēgļi paliek ārpus sabiedrības. Ja viņus izglītotu, uzklausītu, tad arī iepazītu un palīdzētu ieraudzīt labo, bet, atstāti uz ielas, cilvēki ir izsalkuši un zaudē sapņus, saka Karls.
„Bet kā tu redzi sevi nākamajos divos gados,” prasu. „Kad tu dzīvo šādu dzīvi, tev nav sapņu. Ar sapņiem tu sevi māni,” atbild Karls.
Ik pa brīdim Karls paceļ roku un cenšas piesaistīt garāmbraucošo auto uzmanību. Pirms došanās prom Karls uzsauc: „Kur ir tā Latvija?” No tuvējām zemēm, kuras pieminu, Karls atpazīst vienīgi Krieviju. Un skaļi iesaucas: „O, Maskava!”
„Vai strādniekus, melnos, jums vajag?” Karls prasa. „Tu būtu gatavs braukt?” jautāju. „Par ko ne,” viņš saka. „Pie mums ziemā ir diezgan auksts. Vai tu zini, ko tu varētu darīt?” turpinu. „Es varu darīt jebko,” Karls atsaka, „ko vien vajag. Paskatīšos internetā, kāds pie jums laiks, vai cilvēki labi, internets pateiks.” Tā viņš saka ar smiekla rievām vaigos.
Uz atvadām Karls pamet ar roku un paliek sēžam uz betona apmales apļveida krustojuma malā, saulē, kopā ar trim citiem līdzīga likteņa biedriem. Krustojuma vidū strādnieku brigāde laista puķes. Noliek šļūteni un darba rīkus. Pusdienlaiks. Karls kārtējo reizi ceļ roku automašīnai. Arī šoreiz - neapstājas.
