Stāsts par zobārstu Mohamedu. Eiropa ir viņu sapņu zeme. Visbiežāk arī vienīgā iespēja. Laivās, kājām, vieni, ar ģimenēm viņi paklusām šķērso robežu.
Drošības dēļ Mohameds negribēja fotografēties.
Foto: Ina Strazdiņa / Latvijas Radio
„Redz, kā man tagad viss pašam jādara, pašam par sevi jārūpējas….” Mohameds grabinās virtuvē, no kuras plūst kārdinoša kafijas smarža. Sēžu uz paklāja un pētu viņa pieticīgo mantību.
Stūrī šaura vienguļamā gulta. Tai blakus mazs galdiņš un krēsls, pārvilkts ar rūtainu audumu, pie veci rozā krāsas sienas - māksla: uz tumšas koka pamatnes piestiprināta metālā izgrebta vāze ar nokareniem ziediem. Vairāk nekam citam te nav vietas un nekas no te redzamā Mohamedam arī nepieder. Tas viss pieder saimniekam. Arī jocīgais paklājs ar miroņgalvas attēlu, kas savādi atšķiras no citiem ar ornamentiem izrakstītajiem, un uz kura pašā stūrī Mohameds nolicis pelnu trauku ar kūpošu cigareti.
Viņš ienāk ar mazu paplātīti un noliek uz grīdas divas vēderainas glāzes ar smaržīgu, piķa melnu kafiju. Pats apsēžas pretī, sakrusto basās kājas un aizkūpina kārtējo cigareti.
Sīrijā, ciematā pie Alepo, Mohameds strādāja par zobārstu. Pa brīžam, kad bija brīvāks, piepalīdzēja brālim ar tulkošanu tūristu grupām, kas vēlējās apskatīt vecpilsētu, tāpēc iemācījās angļu un citas svešvalodas. Tad uznāca karš. Vienā dienā viss kļuva bīstams, viss kļuva svešs.
„Alepo bija ārkārtīgi skaista pilsēta, bet tagad kaujās puse no tās ir izpostīta," Mohameds stāsta. "Kurš to vispār vairs var atjaunot? Tur nebija iespējams palikt. Daži vēl tur dzīvo, bet lielākoties cilvēki ir devušies uz citām pilsētām ārpus Sīrijas. Katru stundu sprāga bumbas, katru stundu…Visapkārt manam ciematam bija kaujinieki, te viena grupa, te otra, te atkal trešā, te ceturtā. Katru minūti – lodes, raķetes. Gandrīz kā mūzika – no agra rīta līdz vēlam vakaram. Dažreiz visu nakti, dažreiz visu dienu,” atminas Mohameds.
Foto:Ina Strazdiņa / Latvijas Radio
Viņš pārnāca pāri robežai uz Turciju - pašu tuvāko pilsētu vārdā Kilisu - līdzīgi kā tūkstošiem viņa tautiešu. Taču, lai cik arī vēlīgi viņu šeit nesagaidītu, savā profesijā Mohamedam strādāt ir liegts. Viņam jāapgūst vietējā valoda, jākārto sertifikāti, jo šeit viņš ir ieradies nelegāli, kā vietējie sakot: „Tu atnāci nevis pa galvenajiem vārtiem, bet pāri robežai.” Viņš izmēģinājies sīriešu bēgļu nometnēs. Nekā.
Darba nav, zobārsta dzīves laikā iekrātais strauji sarūk, pat tad, ja cenšas dzīvot. cik tik taupīgi vien var.
Kamēr par to runājam, durvis nejauši atver kaimiņš ar mazo meitiņu un sasveicinās ar dakteri.
Atgriezties Sīrijā Mohameds baidās un tāpēc ļoti grib uz Eiropu. Viņš sapņo par Vāciju, jo prot vācu valodu.
„Eiropā, protams, dzīve ir labāka. Es pats neesmu tur bijis, taču esmu saticis daudzus cilvēkus no Eiropas, kad vēl strādāju Alepo tirgū. Eiropas izglītība ir ļoti bagātīga, kaut vai tādā ziņā, ka tu vari runāt, ko gribi. Šeit tu iegūsti miljons ienaidnieku, ja pasaki kaut ko ne tā, pat tad ja tā ir bijusi taisnība. Eiropā tu vari runāt gan par to, kas tev nepatīk, gan par to, kas patīk," norādīja Mohameds.
Vēlāk, kad Mohameds mani pavada uz autobusu, viņš vaicā, kur ir Latvija, teic, ka nevienu no tā reģiona nepazīst. Viņš prasa, kad Kilisā iegriezīšos atkal. Pēc gada varbūt viņam nākšoties pārvākties uz Sīriju, ja nebūs dabūjis Turcijā darbu vai aizceļojis uz Vāciju. Mohamedam nav adreses. Kā sauc ielu, kurā atrodas viņa tagadējais šaurais miteklis, viņš nezina, bet perpendikulāri tai esot viena cita ar nosaukumu „Rata iela”, kā „dzīves rata. Saproti?” Mohameds precizē.
