“Mani sauc Tefaijs. Es esmu no Eritrejas. Man ir 23 gadi. Tagad es dzīvoju Muceniekos. Es esmu Latvijā divus mēnešus. Eritrejā man ir ģimene, Latvijā tagad man ir draugi,” saka Tefaijs.
Tefaiju no lielākās daļas patvēruma meklētāju atšķir daudz tumšāka ādas krāsa, kas pūlī viņu vienmēr ļauj pamanīt. Puisis smaida krietni retāk nekā pārējie, jo skumst pēc sievas, kas palikusi dzimtenē, un daļēji arī tāpēc, ka tieši viņam šeit bijusi sāpīgākā pieredze saskarsmē ar vietējo sabiedrību.
Puisis ir klusāks nekā pārējie patvēruma meklētāji, bet viņš ir priecīgs, ka var Latvijas Radio izstāstīt latviešu valodas nodarbībās apgūtās frāzes.
“Brīvajā laikā man patīk spēlēt futbolu. Man nepatīk gatavot. Man garšo kefīrs,” par sevi var pastāstīt eritrejietis.
Tomēr Tefaijs, salīdzinot ar pārējiem, Latvijā pavadījis krietni mazāk laika, tāpēc lielākoties sarunājas angļu valodā.
Tefaijs stāsta, ka vasara Latvijā viņam patīk daudz labāk nekā Eritrejā. Viņa vārdiem, Latvijas maksimālā gaisa temperatūra tur esot minimālā, un pašlaik Eritrejā varētu būt ap 40 grādu liels karstums.
Tieši īsas sarunas par laikapstākļiem Tefaijam dod iemeslu parunāt par skaudro pagātni. Studijas un ģimeni viņš bijis spiests pamest, lai, kā visi pārējie jaunie vīrieši Eritrejā, dienētu armijā.
Viņš teic, ka 40 grādu svelme armijā iesauktajiem vīriešiem krietni apgrūtina dzīvi. Un ne armijā vīrietis vēlējies pavadīt savu dzīvi, bet cerējis iegūt augstāko izglītību matemātikā. Ja viņš saņems atļauju palikt Latvijā, tad vēlētos studijas turpināt.
Tomēr cerību pilno skatienu, kad puisis runā par algebru un ģeometriju, nomaina skumjas, runājot par pirmajiem iespaidiem Latvijā.
“Cilvēkiem, kas dzīvo šeit, Muceniekos, īpaši nepatīk tumšādainas personas. Es un mans draugs baidāmies iet uz dažām vietām,” angliski stāsta Tefaijs.
Puisis atklāj, ka atšķirīgās ādas krāsas dēļ viņš saņēmis nepatīkamas piezīmes no vietējiem iedzīvotājiem Muceniekos.
Bet reiz Rīgā bariņš cilvēku uzsākuši kautiņu un pat spļāvuši virsū, tāpēc lielāko brīvā laika daļu viņš pavada turpat, Muceniekos. Uz pilsētu brauc retāk nekā pārējie. Šķiet, ka jaunajam vīrietim ir sāpēm pilna sirds, jo sabiedrības negācijas viņš piemin bieži.
Tefaijs stāsta, ka pat autobusā līdzcilvēki neizvēloties apsēsties viņam blakus, un viņš pieļauj, ka tas ir ādas krāsas dēļ.
Par spīti bēdīgajai pieredzei, Tefaijs ļoti cer, ka varēs savu dzīvi iekārtot Latvijā, jo Eritrejā atgriezties nevarot. Lai gan šajā valstī nav terorisma draudu, tur valda autoritāra verdzības iekārta un bezierunu paklausība valsts vadītājam. Cerībās iegūt bēgļa statusu Latvijā arī Tefaijam ir ko novēlēt mums visiem.
“Es gribu, lai Latvijas cilvēki ir toleranti,” viņš uzraksta.
