Bērnība beidzas astoņos gados
Piecu gadu vecumā Zita sāka dejot baleta pulciņā, kur skolotāja laika gaitā pamanīja viņas spējas un ieteica vecākiem meiteni aizvest uz baleta skolu. “Varētu teikt, ka no tā brīža bērnība bija beigusies. Baletskolā mums pasniedzēja uzreiz pateica, ka nekādas slidošanas, slēpošanas, riteņbraukšanas, peldēšanas, jo tās nepareizi attīsta muskuļus un ir traumatiskas,” lielo dzīves pavērsienu astoņu gadu vecumā atminas baletdejotāja. Protams, kā jau bērns, Zita izmēģināja visu no iepriekš nosauktā aizliegto nodarbju saraksta, bet nopietni nepievērsās nevienam no sporta veidiem.
Vienā ritmā
Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!
“Ja godīgi, tad nebija jau īpaši laika sportot, jo no rīta bija vispārizglītojošie priekšmeti Emīla Dārziņa mūzikas skolā, bet dienas otrajā pusē – baleta skola. Jau no 2. klases mūs piesaistīja baleta izrādēm Operā, tikai pulksten vienpadsmitos vakarā biju mājās. Tad tak vēl bija jāmācās. Paliec grāmatu zem spilvena un ej gulēt, lai pa nakti viss saiet galvā,” lielo slodzi smejoties atceras Zita.
Ar gadiem slodze tikai auga, 15 gadu vecumā viņa jau dejoja solo dejas: “Pirmā solo loma bija Nātre “Ziedu vijā”, kas bija tehniski ļoti sarežģīta un grūta.” Lielo pārgurumu viņa skaidro ar to, ka vienmēr viss tika darīts pāri saviem spēkiem.
Kad Zita beidza baletdejotājas karjeru, viņai gribējās savas zināšanas un prasmes nodot tālāk nākamajām paaudzēm. “Man liekas, ka tu vienkārši nevari bez tā, ja tu esi tik ļoti pārņemts, tā ir tava sirdslieta, un tu gribi padalīties ar to ar citiem,” teic Zita, kura ir gan repetitore, gan pedagoģe visu vecumu bērniem.
Balets – ekspresīva dalīšanās sajūtās
“Balets savā ziņā ir treniņš, metodiski izstrādāts muskuļu sistēmas treniņš, ir uzrakstītas neskaitāmas grāmatas par klasiskās dejas metodiku. Baleta treniņos no sākuma ir iesildīšanās, kuras laikā iesildām visas saites, izstrādājam pēdu elastīgumu, lokanību, iesildāmies pie stieņa, tad bez tā strādājam jau pie plastikas, pie centra izjūtas, piemēram, stāvot uz vienas kājas. Tad vajag kontrolēt kustības, lai tās būtu precīzas, plūstošas, un to visu vajag panākt ar ķermeņa sagatavotību,” skaidro Zita.
Baleta pasniedzēja pārliecināta, ka šis graciozais deju žanrs ir māksla un to no sporta atšķir emocijas – jāspēj tā pārvaldīt ķermeni, lai skatītājos radītu izjūtas: “Ja tas būtu sports, tad, aizejot uz izrādi, jums nebūtu ne silts, ne auksts. Iznāk meitene, dejo variāciju, skaisti lec, ceļ kājas līdz ausīm, bet jums tas neizraisa nekādas sajūtas, tas saucas sports. Bet, ja iznāk tā pati meitene un ar rokām izdzied to tekstu, ar ķermeni izstāsta stāstu, tā ir māksla,” teic Zita.
Lai spētu izdzīvot dejas lomu, nedomājot par kustībām, ķermenim jābūt perfekti sagatavotam.
“Diezgan daudz mēs redzam vingrošanas, jo šis laikmets liek “augstāk, tālāk, vairāk”. Balets ir kaut kas netverams, ja to pasniedz liels mākslinieks, un tas ir talants tā spēt,” viņa saka.
Zita apzinās, ka visi dzīves skaistākie gadi, kā viņa pati saka, ziedoti baletam, taču tikpat ļoti viņa saprot, ka tā ir viņas sirdslieta, ar ko viņa pārņemta un bez tā nevar. “No malas tas izskatās tik skaisti, viegli, bet tam pamatā ir smags ikdienas darbs. Nav jau tā, ka nostājas un uzreiz viss sanāk. Ar katru dienu izdodas arvien labāk, kamēr nonāc līdz pilnībai,” panākumu saistību ar smagu darbu skaidro Zita.
Dzīvā solī ejot, fantazē horeogrāfiju
Ārpus baleta studijas sienām Zita labprāt velta laiku pastaigām. Ejot vienatnē, viņa novērojusi, ka raisās domas, fantāzijas par horeogrāfiju. “Staigāšana ir relaksējoša. Primāri tu izkusties tīri fiziski, sevi nepārslogojot,” viņa saka. Šobrīd arī uz darbu māksliniece cenšas iet kājām, lai gan agrāk par to pat nebija aizdomājusies.
“Es atceros, ka Akvelīna Līvmane, kura dzīvoja ar mani vienā ielā, bieži gāja kājām uz teātri. To redzot, es jau tad nodomāju, ka viņa ir malacīte, bet turpināju tik ar tramvaju braukt... Un tad, var jau būt, ka tas bija saistīts ar pandēmiju un pārpildītajiem tramvajiem, es sāku iet uz darbu kājām. Es sapratu, cik tas ir fantastiski, un man ļoti iepatikās,” Zita pastāsta, kā aktrise Līvmane neapzināti viņu iedvesmojusi ieviest šādu veselīgu paradumu. Ceļu uz darbu baletdejotāja veic pusstundas laikā. “Agrāk es droši vien aizbrauktu desmit minūtēs, bet tagad es atļaujos sev iedalīt laiku, lai varētu izstaigāties,” viņa teic.
“Es mīlu staigāt. Man patīk iet gar jūru, pa mežu. Man patīk iet diezgan veiklā tempā, tāpēc jau es guvu kājas traumu – aizdomājos un pārāk ātri gāju. Lēna iešana laikam nesaskan ar manu raksturu. Man vajag dzīvu soli, iet tonusā, jo, ja es lēni eju vai ilgi stāvu, kā es saku, sasēžas mugurkauls,” viņa skaidro, nenoliedzot, ka balets ir daudz traumējis augumu, taču, kamēr vēl var, ir jākustas.
Slēpts fizioterapeites talants
Kad pagājušā gada septembrī pēc raita un neveiksmīga gājiena pa Tērbatas ielu baletdejotāja satraumēja kāju, turpmāko mēnesi viņai nācās pavadīt mierīgā režīmā un ģipsī. “Tas bija izmisums. Es nemaz nevarēju no sava piektā stāva tikt lejā. Divi puiši, spēkavīri, stāvēja pie durvīm. Es teicu: “Būs viegli, esmu balerīna”,” Ar smaidu notikumus atminas Zita.
Pēc ģipša noņemšanas kāja bija stīva un tā bija jāvingrina. “Mēs visi esam ļoti slinki savā ziņā, vajag piespiesties, lai kaut ko darītu,” viņa bilst. Lai ātrāk atgrieztos baleta zālē, viņa ķērās pie kustību izpētes un izstrādāja vingrošanas plānu. “Kad parādīju dakterim, viņš teica, ka es varētu strādāt par fizioterapeitu,” atminas Zita. Viņa regulāri vingroja tik ilgi, līdz varēja izstiept traumēto kāju. Tiklīdz tas izdevās, vingrošana vairs nebija aktuāla. “Kaut gan no rītiem es viņu pastiepju, katru dienu studijā strādāju ar meitenēm, lai gan vēl ir kustības, kuras nevaru uztaisīt. Es audzēkņiem rādu kustības, un man tas ir jādara diezgan labi, nevaru demonstrēt slikti, tad arī viņi nepareizi taisīs,” viņa pastāsta.
Pārcentība noved pie sāpēm
Arī balerīnas karjeras laikā gūtas dažādas traumas. Piemēram, absolvējot baletskolu, bija jāpiedalās lielā deju programmā ar četrām daļām. “Es jaunības muļķībā uzvilku puantes un tajās darbojos gandrīz visu dienu gluži vai kā rīta čībās. Puantēs visu laiku ir ļoti saspiesti pirksti un, stāvot uz pirkstgaliem, tie berzējas. Protams, dejojot svīst kājas. Manā neapdomībā kājas bija noberztas jēlas. Sākumā es to neņēmu vērā, turpināju dejot, bet, kad atjēdzos, sāpēja tā, it kā ar nažiem grieztu,” savas pārcentības sekas atminas baletdejotāja. Toreiz pat ar visām sāpēm viņa lieliski nodejoja baleta koncertā.
Kādā citā reizē kāju nagi no pārslodzes iekrāsojās zilā krāsā un nonāca nost.
Uzejot uz skatuves, sāpes ir jāaizmirst: “Citreiz es sildos pirms izrādes un traumas tik šausmīgi sāp, ka asaras sprāgst, es domāju – kā es dejošu? Bet izrāde jānodejo. Pēdējā izrādē “Dons Kihots” es skrienu pirms sākuma, kamēr sāpe kļūst trula un sāku pierast. Tā arī nodejoju izrādi. Galvenais, ka neviens neredz tavas sāpes.”
Kā fiziski izaicinošāko lomu māksliniece atminas Kitrijas lomu izrādē “Dons Kihots”. “Ļoti grūta loma, jo tur ir daudz lēcienu, griezienu. Pēc tam līdz četriem nevaru aizmigt,” viņa atklāj. Vēl kā grūtu viņa min galveno lomu izrādē “Žizele”, bet tā bija tik piesātināta ar emocijām, ka dejot bija patīkami. Tāpat tehniski grūta bija galvenā loma izrādē “Esmeralda”. “Patīkamāk ir dejot izrādēs, kurās ir dziļāka jēga, nevis tikai tehnisks dejojums, kā, piemēram, “Apburtā princese”. Jā, tur ir skaisti, bet viņa ir princese, viņai viss ir labi. Viņu uzmodina, un viņa atkal dejo,” par brīžiem, kad puantēs iekāpj arī dejotājas dvēsele, teic Zita.
Deja ielikusi vērtības
Viņasprāt, kādam kustība vajadzīga vairāk, citam – mazāk. Viss atkarīgs no tā, cik liela slodze ķermenim bijusi līdz šim. “Tie, kuriem bijusi liela slodze, nevar apstāties, jo ķermenis, piemēram, sirds, pierod pie kaut kāda ritma. Slodzi var pakāpeniski ar gadiem samazināt, bet pavisam pārraut nav labi,” Zita teic, piebilstot, ka katram cilvēkam jādara tā, kā viņš jūtas labi, un nevajag sevi ļoti mocīt. “Citam patīk slēpot, citam – peldēt, braukt ar riteni, skriet, nūjot. Man liekas, ka tas ļoti atkarīgs no cilvēka rakstura. Arī manai mammai vienmēr vajadzēja visu ātri un enerģiski,” līdzību ar sevi saskata Zita.
Balets ir liela Zitas dzīves sastāvdaļa, un šī deja lielā mērā veidojusi viņu kā cilvēku, ieaudzinot svarīgas vērtības: “Pirmkārt, ja kaut ko dari, izdari līdz galam, neatstājot pusceļā. Centies visu paveikt laikā, neko neatliekot,” par izstrādāto disciplīnu saka dejotāja. “Balets arī liek domāt, jo tu nevari dejot nedomājot. Tev ar prātu jākontrolē sevi soli uz priekšu. Ķermenis vēl nav sācis kustību, bet smadzenes jau dod impulsu, ko darīt. Nedrīkst ne brīdi atslābt. Tas trenē izturību,” viņa skaidro.
