RAKSTA CEĻVEDIS:
Jo vairāk dosi, jo vairāk saņemsi atpakaļ
"Es esmu patīkami satraukta par dzīvi, par visu to, kas notiek. Man liekas, ka pēdējais gads bijis tik nenormāli aktīvs! Man ir sajūta, ka tas būtu bijis nevis viens gads, bet kādi trīs kopā, jo tik daudz kas ir noticis, ka man pašai ir sajūta – nevar būt, ka tas notika viena gada laikā," savu pašreizējo noskaņojumu raksturoja Gailuma.
Vienlaikus viņa piebilda, ka pirms tik ļoti veiksmīgā gada bija nepieciešami vairāki gadi, kuros tika nopietni strādāts. Turklāt, lai panākumi rastos, bieži vien jāpiekrīt darīt arī tās lietas, kas nenes peļņu.
"Darbu, ko esmu darījusi bez maksas, patiesībā ir tik daudz.
Kopš jaunības agriem gadiem es pilnībā nesapratu, kāpēc man būtu jāsaņem par kaut ko nauda, jo es darīju visu kaut ko – es biju jauniešu organizācijās, kurās rīkojām dažādus pasākumus, kā brīvprātīgā palīdzēju dzīvnieku patversmēs visos iespējamajos veidos gan brīvdienās, gan darba dienu vakaros, jebkurā laikā. Es esmu piekritusi arī vienkārši palīdzēt, ja kāds paziņa vai kāds cits palūdz. Piemēram, esmu gājusi vadīt pasākumus pilnīgi bez maksas, jo paprasīja un man likās, ka tas būs diezgan stilīgs pasākums, kāpēc gan to nenovadīt," stāstīja Gailuma.
"Mana filozofija ir – jo tu vairāk dod citiem cilvēkiem, dzīvei, jebkam, jo tu beigās arī saņem atpakaļ vairāk.
Bet tas ir jādara bez savtīga nolūka. Tad, kad es jaunības gados to visu ļoti aktīvi darīju, es nekad nedomāju, ka es tagad izdarīšu kaut ko par brīvu, jo pēc tam saņemšu pretī. Tā nekad nebija, es to darīju vienkārši tādēļ, ka gribēju visur iesaistīties," viņa skaidroja.
Šobrīd gan uzņēmēja atzina, ka ir nopietnāk jāizvērtē, kam veltīt laiku un kādiem pasākumiem piekrist, līdz ar to biežāk sanāk arī atteikt – ja skrien uz visām pusēm, nepaliek laika pašam sev.
"Tagad, jā, ir nedaudz citādāk, bet es tik un tā cenšos maksimāli visur iesaistīties un doties tādēļ, ka man tas patīk. Es to nedaru aiz kaut kāda iemesla, jo tā tas būtu jādara – nē, man tas vienkārši patīk. Man patīk iepazīties ar jauniem cilvēkiem, uzzināt kaut ko jaunu, būt jaunās vietās. Vēl man nenormāli patīk, ja es kaut kur eju, ka man iekšā ir tāda nedaudz trīsoņas sajūta, ka nedaudz ir bail, nedaudz ir satraukums, un tu nezini, kā būs. Es kaifoju no tās sajūtas, jo tad, kad tā beidzas, ir nenormāli milzīgs gandarījums, ka tu to izdarīji," Gailuma stāstīja.
Veiksme, satraukums un darbs
Uzņēmējdarbība ir satraukumu pilna vide. Arī Gailuma atzina, ka savu ikdienu vairs nespēj iztēloties vismaz bez neliela stresa.
"Bet tas jau ir tas stresa līmenis, ko tu vairs neizjūti kā stresu, bet kas tur visu laiku ir, jo par kaut ko tev visu laiku ir jādomā. Nav tā, ka ir pulksten 18, un tagad viss ir chill [mierīgi, laiski – red.], tagad es domāšu par to tikai rīt no rīta – tu tāpat visu laiku par to domā. Bet droši vien pieaug tā stresa tolerance," atzina uzņēmēja.
"Varbūt es to sauktu pat par adrenalīnu. Es teiktu, ka uzņēmējdarbībā – tas vairāk ir adrenalīns, bet tad, ja tu dari un tev tas patīk, jo ir cilvēki, kas kaut ko uzsāk tikai tādēļ, ka ir sabiedrības spiediens, vai tādēļ, ka citiem likās, ka tas būs kruti. Tad noteikti ir cita veida stress. Tāds degradējošs. Bet, ja tev tas patīk, es teiktu, ka tas ir adrenalīns," viņa sprieda.
Tāpat uzņēmēja atzina, ka viņas panākumus veicinājis ne tikai smags darbs, bet arī daļa veiksmes. Gailuma uzsvēra, ka tic veiksmes faktoram, – reizēm vienkārši ir jābūt īstajā vietā īstajā laikā, taču tic arī tam, ka veiksmei ir jāpaiet pretī.
"Es ticu tam, ka ir nenormāls veiksmes faktors, bet vēl es ticu, ka ir cilvēki, kas vienkārši ir atvērti veiksmei.
Tu nevari sēdēt mājās dīvānā un cerēt, ka pēkšņi tev uzrakstīs Linda un aicinās uz podkāstu. Kāpēc? Jo tu sēdi uz dīvāna, ko tieši tu pastāstīsi? Bet ejot un darbojoties, tu esi uzreiz atvērts veiksmes iespējai. Tev ir lielāka iespēja, ka tev veiksies tad, ja tu ej un dari lietas," pauda uzņēmēja.
Viņa atzina, protams, veiksmes faktors ir.
"Es esmu tam atvērta un pateicīga par visu, kas man ir, bet es saprotu, ka bez darba veiksmes arī nebūtu. Ir jābūt abiem," viņa secināja.
Aktivitāte un enerģija nāk no vecākiem
Lielā mērā par neatlaidību un mērķtiecību uzņēmēja pateicas saviem vecākiem, kuri viņas dzīvē nekad nav likuši šķēršļus, bet vienmēr teikuši – tu vari darīt visu.
"Man nebija nekad nekādu robežu, kad viņi, piemēram, teiktu – tu esi meitene, tu nevari ar puikām braukt ar močiem. Tētis teica, ja tu gribi mocīti, re, ņem, "Stella". Tas bija pirmais, ko varēja dabūt – ej un brauc. Arī, ja nokritu zemē, neviens neskrēja tā, it kā būtu pasaules gals noticis. Teica, rekur ceļmallapa, uzliec virsū un nesūrstēs," stāstīja Gailuma.
"Viņi man vienmēr deva ļoti lielu brīvību, ļoti ticēja man. Es teiktu, ka tas droši vien iedeva man dzinuli, ka neviens ģimenē nemēģināja mani ierobežot.
Vecāki bija ļoti atbalstoši, ar ļoti brīvu pieeju visam. Un mana mamma, viņai ir vairāki bērni. Kad viņiem bija astoņi mēneši, viņa jau atgriezās darbā. Viņa nevarēja nosēdēt vairs mājās. Līdz ar to kaut kur jau gēnos ir aktivitāte un enerģija," viņa secināja.
Tas ļāvis uzņēmējai ar lielu pārliecību mesties iekšā dažādos biznesa plānos, tostarp sava līdz šim veiksmīgākā uzņēmuma izveidē, kopā ar trīs citiem līdzīpašniekiem radot "OX Drive", kas piedāvā cilvēkiem Rīgā un Jūrmalā izīrēt "Tesla" automašīnas ar mobilās lietotnes starpniecību. Līdz tam viņa strādāja uzņēmumā "CityBee".
"Tas nejauši nāca – "OX Drive", tas nebija kaut kas nenormāli plānots.
Tas radās pļāpājot, runājot pie pusdienu galda, pasmejoties un pajokojoties, bet manī visu laiku tomēr sēdēja iekšā doma, ka es tomēr gribu kaut ko savu. Līdz ar to tā bija burtiski viena diena, kad es sēdēju "CityBee", un bija klikšķis – viss, ir jāiet prom. Atnāca sajūta, un es vienkārši tai ļoti impulsīvi klausīju. Tajā pašā brīdī es uzrakstīju lielajam vadītājam, ka iešu prom. Viņš prasīja, cik ilgi tu par to domāji? Es tā arī teicu – šodien. Pēc tam es, protams, paņēmu vēl nedēļu, lai padomātu," stāstīja Gailuma.
Lai gan biznesa plāns investoriem un pašiem uzņēmējiem šķita drošs, tajā tāpat bija gana daudz nezināmā, piemēram, vai cilvēki vispār gribēs vairāk kā vienu reizi izīrēt "Teslu"?
"Mūsu gadījumā mēs zinājām, ka carsharing [auto koplietošana – red.] kā industrija strādā. Tas, kas bija mūsu nezināmais, – vai "Teslas" strādās ilgtermiņā. Vai nebūs tā, ka cilvēki vienreiz pamēģinās "Teslu" tādēļ, ka tas ir kaut jauns un interesants, bet pēc tam turpinās ikdienā braukt ar citu uzņēmumu mašīnām. Mēs to nezinājām. Mums bija pieņēmumi, protams, bet mēs to nevarējām pierādīt, tāpēc sapratām, ka mums ir jāmēģina. Mums bija daudz un dažādi scenāriji, – ko darām sliktākajā gadījumā, ko labākajā, ko vidusceļā. Un tā mēs mēģinājām," uzņēmēja stāstīja.
Pirms tam pirmais bankrots – 18 gadu vecumā
Lai sasniegtu virsotnes, visiem nākas ik pa brīdim arī pakrist vai apdedzināties. Arī Gailuma atklāja, ka ceļš līdz amatam uzņēmumā "CityBee" un vēlāk pašai savam uzņēmumam nav bijis vienkāršs.
"Man ir bijuši daudzi apdedzināšanās punkti.
Laikam pats trakākais bija kaut kur ap 18 gadiem, kad kopā ar vienu draudzeni izlēmām, ka taisīsim biznesu, ka tas būs interneta veikals zooprecēm. Tajā laikā tas bija pat diezgan inovatīvi, jo bija tikai viens uzņēmums, kas to darīja. Bet izpratne mums bija tāda, kāda nu bija," stāstīja Gailuma.
Kopā ar draudzeni viņas reģistrēja uzņēmumu, taču pirmās problēmas sākās, lai varētu noīrēt ofisa telpas.
"Kā lai mēs dabūjam ofisu? Vajag naudu. Kā lai dabūjam naudu? Skatījāmies dažādas atbalsta programmas, konkursus, bet nekur nevinnējām, jo interneta veikals neskaitījās kaut kas tik inovatīvs. Līdz ar to mēs paņēmām ātro kredītu. Tajā laikā neviens neko nepārbaudīja. Es kā astoņpadsmitgadīgs meitēns easy [viegli – red.] varēju paņemt ātro aizdevumu," stāstīja Gailuma.
"Mēs paņēmām kādus 300 latus. 100 latus ieguldījām par pirmo mēnesi ofisam, 100 par pēdējo. Pēc tam sēdējām mūsu mazajā ofisā uz Krasta ielas un sapratām, ko tālāk? Vajag piegādātājus, vajag preces. Atradām "Google", ka ir piegādātāji, aizbraucām, noslēdzām ar viņiem līgumu. Tad atkal esam mūsu skaistajā ofisā un atkal sapratām, ko tālāk? Viens mēnesis jau bija pagājis, bet mums ir tikai piegādātāji, ofiss, bet nav mājaslapas. Mēs nezinājām pat tajā laikā, kā uzbūvēt mājaslapu, kā to darīt. Mums nebija klientu un saprašanas par neko," viņa turpināja.
Ar draugu iesaistīšanu tika pārdoti divi lieli suņu barības maisi, bet ļoti strauji pienāca brīdis, kad bija jāmaksā par otro ofisa īrēšanas mēnesi.
"Sapratām, ka mēs to atļauties vairs nevaram, un bankrotējām. Tā mūsu lielais bizness beidzās," atzina Gailuma.
Toties naudu atmaksāt jaunajām censonēm nācās vēl ļoti ilgi, jo, lai atmaksātu paņemto kredītu, nācās samaksāt gandrīz dubultā. Tajā brīdī Gailuma mācījās vēl 12. klasē, viņas draudzene bija tikai nedaudz vecāka, līdz ar to ātrā kredīta paņemšana tika slēpta arī no vecākiem. Šajā punktā lielākā daļa cilvēku nodomātu, ka nekad vairs ko tādu neuzņemsies, taču ne Gailuma.
"Man pat grūti pateikt, kas manā galvā tajā brīdī norisinājās. Man neradās sajūta, cik tā bija slikta ideja. Tas, ko es izdarīju nākamo, pēc kaut kāda gada vai pusotra uztaisīju pasākumu aģentūru. Es tam piegāju citādi – ko es varu darīt, kam nevajag naudu tagad, nevajag paņemt aizdevumu, un es varētu pierunāt cilvēkus samaksāt man priekšapmaksu? Tad es sapratu, ka tā varētu būt pasākumu aģentūra. Lieliski! Man ir tikai jāpārliecina klients samaksāt 70% pirms, lai es varu uzrīkot to pasākumu. Līdz ar to es sāku organizēt pasākumus," viņa skaidroja.
Pasākumu rīkošana izrādījās jau pelnošāks bizness, līdz karjeras kāpnes uzņēmēju aizveda līdz "OX Drive".
Baidās no rutīnas, nevis neizdošanās
Atskatoties uz Gailumas paveikto, loģisks liekas jautājums – kur šajā visā paliek bailes? Uzņēmēja atzina, ka nav tā, ka būtu pavisam bezbailīga, taču lielākas šausmas viņai sagādā rutīna un garlaicīgums, nevis iespējamā neizdošanās.
"Mēs baidāmies ne jau no tā, ka neizdosies, mēs baidāmies no tā, ko par mani padomās, ja man neizdosies.
Līdz ar to ir jāsāk ar šo jautājumu un jāsaprot, kāpēc tu baidies pamēģināt šo ideju? Ja tas īstenībā ir kaut kāds nosodījums un pašapziņas jautājums, tad es ieteiktu no sākuma pastrādāt ar savu mindset, ar savu prāta stāvokli. Un ar savu prāta stāvokli tu vari mainīt to, ka tu uzdrošināsies pamēģināt savu ideju, nevis turpināsi baidīties no tā, ko par tevi padomās citi," skaidroja Gailuma.
"Man ir bail no dzīves, kurā es neesmu īstenojusi visu potenciālu, ko varētu. Es negribu nodzīvot dzīvi, uz kuru atskatoties saprotu, ka es dzīvoju ļoti droši, ka es eju iemītu taciņu. Man tiešām no tā ir iekšēji bail, vai tikai brīžiem nav tā, ka es sāku iesēsties rutīnā. Mani tas biedē. Dzīvei ir jābūt kaut kam vairāk," viņa secināja.
