“Latvijas Televīzijā cilvēki juta to noskaņojumu un bija gatavi. Protams, mēs nezinājām, ka būs barikāžu laiks un būs vēl ļoti grūti laiki priekšā, bet tā sajūta bija tāda brīvības sajūta. Vairāk vai mazāk mēs visi elpojām ar 10. stāvu, kur mitinājās "Labvakar". Līdz ar to visas tās ziņas un nojausmas, kur kāds ir, un visiem gribējās tā kā viņiem drusku pieskarties, tā kā mazliet viņus just,” tā laika noskaņojumu LTV raksturo Sandra.
LTV darbinieki neorganizēja kolektīvu braucienu uz Baltijas ceļu – brauca atsevišķi, kopā ar ģimenēm. Arī Sandra kopā ar vīru un mazo meitiņu devās atrast savu vietu ķēdē. “Mēs vienojāmies, ka nepaliksim Rīgā, jo pa radio tas arī nemitīgi tika runāts, ka – Rīgā jau nu būs, bet jābrauc vairāk uz starppilsētu vidi, kur starp vienu un otru pilsētu ir kaut kas tālāks,” stāsta Sandra.
Viņi devušies uz Ķekavas pusi. Tur sabraukušās sievietes bija paņēmušas līdzi arī jostas, lai nepieciešamības gadījumā varētu tālākam stāvētājam padot jostas galu, taču tas nebija nepieciešams – ķēde bija cieša un cilvēku netrūka.
“Es zinu, ka es stāstīju savai četrgadīgajai meitai, ko mēs darām, un bērns bija kluss un mierīgs,” atceras Sandra.
Sandra atminas, ka tieši plkst. 19.00 radio skanēja himna, taču tas, kas viņu ir pārsteidzis, ir tas, ka notikumu neviens nefotografēja. “Es nezinu, vai mēs skaidri zinājām, ka turēsimies rokās un nebūs, kas fotografē, es nezinu. Bet tas izpalika, tā nebija, un tā man ir ļoti žēl,” pauž Sandra, kura pati citos gadījumos regulāri fiksē dažādus nozīmīgus dzīves brīžus. Tomēr sajūtas, ka caur cilvēku ķēdi rokās ieplūstu kāda pārpasaulīga enerģija, redaktore neatminas: “Man bija tāda sajūta – nu, kas tagad būs, kad sadosies rokās, nu, ka tam ir kaut kādam spēkam jābūt. Varbūt, ka es kaut kādu vilni kā tagad hokejā līdzjutēji sajutīšu. Nu, nē, protams, nekas tāds nebija, bet nu tā mēs tās 15 minūtes nostāvējām un braucām mājās.”
Vēsturiski foto no 1989.gada
Uz Bauskas posmu Baltijas ceļā 1989.gadā mudināja doties Kurzemes un Zemgales rajonus. Galvenais uzdevums bija panākt pēc iespējas vienmērīgāku ļaužu izvietojumu un ķēdes nepārtrauktību.
Piedāvājam ieskatu fotogrāfijās no šī posma, kas iesūtītas pēc Latvijas Televīzijas un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja aicinājuma.
Viņa norāda, ka Baltijas ceļa laikā bailes nav izjutusi. Vienīgā reize, kad Atmodas laikā Sandrai tiešām palicis bail, bijusi 1991. gada 13. janvārī, kad viņa strādājusi krastmalā un tur parādījušies helikopteri, savukārt 1989. gadu Sandra atceras kā cerību, ne baiļu laiku: “Pilnīgi noteikti nekādas baiļu sajūtas nebija.
Bija tāds lepnums par mums pašiem, bija tāda ticība, bija tāda gaisma tuneļa galā.
Kā jau toreiz Gorbačovs jau bija atzinis, ka tiešām – Rībentropa-Molotova pakts ir noticis un ka tas ir bijis nelikumīgs, līdz ar to tā elpa mums jau bija iedota – ka viss var notikt!”
